Dzeja un proza. Vilis Plūdonis

Dzeja un prozaLatvijas valsts izdevniecība 1956.gads, 439 lpp.

Izlase, kurā apkopota Plūdoņa dzeja, 3 poēmas un vairāki prozas darbi.

Viļa Plūdoņa daiļradi iepazinu bērnībā un skolas gados. Bērnu dzejoļus “Pūpoliņi”, “Zaķīša pirtiņa”, “Traucējums” un dažus citus kādreiz zināju no galvas.

Garausīts zaķīts pa pakrēslu
Kurina pļaviņā pirtiņu.
Mēnestiņš, čigāniņš, caur eglēm sāk vērties,
Zaķīšu māte savus bērnus ved pērties.

Viegli un rotaļīgi, bet reizē dziļi poētiski dzejoļi Plūdonim padevās. Skolā smaidījām, ka tas viņam no uzvārda. Patiesībā jau Plūdonis sākumā bija Lejnieks un tikai mācoties skolotāju seminārā pieņēma pseidonīmu Plūdons (tieši tā, bez i), lai parakstītos zem pirmajiem iespiestajiem dzejoļiem. Man šķiet, ka viņš ir viens no tiem 20. gs. sākuma latviešu literātiem, kas noteikti pieminami par to laiku runājot, jo tik melodiski un precīzi aprakstīt gan dabas skaistumu, gan dzīves tumšo pusi ne katrs ir spējīgs. Krājuma dzejoļiem vairāk pārskrēju pāri un izvēlējos lasīt divus prozas darbus un vienu poēmu.

“Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas”
Latviešu grāmatu gadsimts: 1901. gads

Garstāsta galvenais varonis Andis atcerās savu bērnību Taivas ciemā Latgalē – kalēju Klāvu, kurš viņam bija tuvāks par paša tēvu, lasītprasmes apgūšanu, pirmos nedarbus un pirmo sāpīgo zaudējumu. Viņš vēl ir tajā vecumā, kad īsti neapzinās savu darbību nežēlību. Kaķēnu no jumta viņš met zemē daudzas reizes ne jau mocīšanas pēc: “Es tik gribēju viņu vienreiz tā nosviest, lai viņš nokrīt citādāk, vairāk neko, lai viņš tik vienu vienīgu reizi nenokristu uz kājām!”

Tipiskas, mazliet naivas un nostaļģiskas bērnības atmiņas, kādas varētu izstāstīt mēs katrs. Citā laikā un ar citiem varoņiem, protams. Tās “paņem” tieši ar savu patiesumu, ar bērna nesamaitāto skatu uz dzīvi. Vērtējums: 4/5

“Pasaka par vilku”
Latviešu grāmatu gadsimts: 1907. gads

Kādā pavasarī uznāk briesmīgs sals un dziļš sniegs. Daži saka, ka tās ir ugunskalna izvirduma sekas, citi to piedēvē mistiskākām lietām – žagatas Pelnu dienā turējušas astes pret vēju, mirst sumpurnis…Izplatās savāda sērga, kas pastiprina cilvēku māņticību. Ļaudis atceras senos stāstus par visādiem mošķiem. Beigās uzklīst vilki.

Mjā. Šis stāsts bija tāds nekāds. Sākās cerīgi, tādā jaukā tumšā noskaņā, bet beigas ar Turlupiņa murgošanu neļāva izprast stāsta jēgu. Padomju gados sarakstītajā priekšvārdā teikts, ka tā ir alegorija par 1905. gada revolūcijai sekojošo reakcijas laiku un vilki esot “meža brāļi”, kas iedzen nāves bailes tiem, kas pārtiek no darbaļaužu sviedriem un asiņaini izrēķinājušies ar revolucionāriem. Es gan teiktu, ka priekšvārda rakstītājs ir uzdevis vēlamo par esošo. bet zināma patiesība tur varētu būt. Alegoriju bez priekšvārda palīdzības nespēju saskatīt un to skaidri zinu tāpēc, ka priekšvārdu izlasīju pēc tam. Vērtējums: 2/5

“Atraitnes dēls”
Latviešu grāmatu gadsimts: 1912. gads

Sapņainu cerību spārnots, nabadzīgas atraitnes dēls dodas mācīties uz Pēterburgu. Nabadzība, smagais darbs un studijas salauž viņa veselību un māte veltīgi viņu gaida mājās.

Es kāpt gribu kalnā visaugstākā,
Ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā;
Lai putenis plosās, lai ziemelis elš:
Uz augšu, uz augšu tik ies manim ceļš!

Dzejā sarakstīts skarbs vēstījums par sabrukušiem sapņiem, jaunības cerībām, kam nav lemts piepildīties. Vairāk pat nav ko piebilst. Meistarīgi. Vērtējums: 5/5

 

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s