Zvaigzne ABC 2014. gads, 672 lpp.
1975. gada 30. augusts – diena, kad piecpadsmitgadīgā Nola Kellergena pamanīta iebēgam mežā pirms pazušanas; diena, kas ļoti izmainīja mazu pilsētu Ņūhempšīrā. Trīsdesmit trīs gadus vēlāk. Markuss Goldmens, slavens un daudzsološs jaunais rakstnieks, ir nonācis strupceļā, jo nav spējīgs uzrakstīt romānu, kuru izdevējs gaida no viņa jau pēc dažiem mēnešiem. Viņš nolemj apciemot savu draugu un skolotāju Hariju Kebēru, šobrīd vienu no slavenākajiem amerikāņu rakstniekiem, lai meklētu palīdzību un atbalstu. Markusa plānus maina sensacionālā ziņa, ka Harijs Kebērs tiek apsūdzēts par Nolas Kellergenas slepkavību, ar kuru, kā zināms, Harijs bijis pazīstams. Markuss pamet visu un dodas pie drauga uz Ņūhempšīru, lai šajā lietā veiktu pats savu izmeklēšanu. (no oficiālās anotācijas)
Sasēdieties koka ēnā, iemērciet kājas ūdenī (jo ir ļoti karsts) un es jums pastāstīšu patiesību par Harija Kebēra lietu. Krimiķi man patīk, vairākas labas atsauksmes sakārdināja un tā es paņēmu lasīt šo biezo literāro kriminālromānu. Pirmā doma, sēžot pustumsā uz balkona un aizverot pēdējo lappusi, bija – nemaz nav slikts, vasarai piemērots romāns.
Īsumā – rakstnieks Markuss Goldmens raksta romānu par savu draugu un skolotāju slaveno rakstnieku Hariju Kebēru, kurš sarakstījis “Ļaunuma saknes”. Harija īpašumā atrod pirms 33 gadiem pazudušas meitenes Nolas līķi, kuram blakus “Ļaunuma sakņu” manuskripts. Protams, ka viss liecina pret Hariju. Trakākais, ka viņam bijusi dēka ar Nolu, kurai tad bija 15 gadi. Markuss netic Harija vainai un sāk izmeklēšanu, kas izceļ gaismā aizvien vairāk “skeletus no skapjiem”.
Jums taču arī patiktu stāsts par aizliegtu mīlestību un veciem noziegumiem? Kā papildus bonuss ir romāna rakstīšanas process – Harijs māca jauno Markusu kā uzrakstīt labu romānu. Kriminālintriga savīta tā, ka aizdomās turēsiet gandrīz katru Auroras iedzīvotāju un acīmredzamais ne vienmēr būs tāds, kā to iedomājaties. Autors veikli spēlējas ar mūsu vēlmi izdarīt ātrus spriedumus, balstoties uz vispārpieņemtām loģiskām shēmām un stereotipiem. Varat arī šo romānu uztvert kā vieglu ironiju par rakstniekiem, kriminālromānu klišejām un mātēm, kuras par visu varu cenšas apprecināt savus bērnus.
Re, jūs jau iedrošinoši smaidāt un mājat ar galvu, sak` “gribu izlasīt”. Bet vai tiešām viss ir tik labi? Kaut kas taču nepatika, vai ne? Un kā tad galu galā ir ar to Hariju Kebēru – vainīgs vai nē? Atspirdzinieties ar mohito un es centīšos atbildēt. Par vainīgo neko neteikšu, tad taču visa intriga zudīs. Ap grāmatas vidu man šķita, ka autors ir ļoti klaji to norādījis, tomēr viss nebija tik vienkārši. Lai gan vienā ziņā būtu labāk, ja Dikērs pie šī cilvēka būtu apstājies, nevis beigās savijis tādas intrigas, ka tas jau sāka līdzināties meksikāņu seriālam. Kas par daudz, tas par skādi. Taisni brīnums, cik visi labi atceras 33 gadus senus notikumus. Vai jūs atceraties, ko darījāt konkrētā dienā pirms 5 gadiem? Es nē. Nu labi, tas bija ārkārtējs notikums, un nekas cits miegainajā Aurorā kopš tā laika nav noticis. Bet nenoliedzami ērti autoram, turklāt rodas sajūta, ka daži fakti tiek speciāli aizmirsti, līdz noteiktam brīdim. Ja nesāk ļoti iedziļināties, izmeklēšana ir interesanta un mīlas stāsts skaists, lai gan vietām teksts kļūst salkans. Gribas gan teikt, ka Harijs ir pašiemīlējies idiots, kam Nola kalpo par pašapziņas cēlāju, bet tik daudz dzīvē redzēts, kā mīlestības dēļ cilvēkiem aizbrauc jumts….
Kas patiešām nav labi, ir tas, ka nespēju pieķerties nevienam personāžam. Tik vienaldzīgi varoņi sen nebija trāpījušies. Bet varbūt jums būs savādāk. Jums patiks Nola un simpātiski šķitīs abi rakstnieki. Lasīju, ka dažiem nepatīk rakstnieka valoda, tā šķiet pārāk plāna, teikumi īsi. Es to pieņēmu kā romānam nepieciešamo stilu, īsie pingponga stila dialogi man patiesībā patika. Tāpēc labāk atveriet grāmatu, palasiet mazliet un tad varēsiet spriest paši.
Mohito izdzerts un stāsts ir galā. Domāju, ka attiecīgā žanra cienītājiem romāns patiks. Tas ir pietiekami dinamisks un ātri lasāms, lai šajā tveicē neiemigtu. Tagad pāršķirstot domāju, ka vajadzēja piespiesties un izlasīt dažās dienās, tad sajūtas būtu citas.
Vērtējums: 3,5/5
Grāmatas eksemplārs no izdevniecības.
Ko domā daži citi:
Marii grāmatplaukts 
Jā, romāns ir ironija par mūsdienu pasaules stereotipiem, spēle ar
bestselleru autoru un viņu palīgu (ghost-writers) literārajiem šabloniem.
Piekrītu, ka valoda atbilst romāna stilam.
Sīkāk neizteikšos, jo grāmata mani tā savaldzināja, ka pats par to uzrakstīju,
lai gan par romāniem rakstu tikai tad, ja nevaru nerakstīt.
Un vēl. Vai tiešām būtu bijis labāk grāmatu “izraut cauri” dažās dienās?
Ja tikai sava prieka pēc, tad viena lieta. Bet, ja gribam izdarīt secinājumus,
savā ziņā “spriest tiesu” autoram? Vai tad nav labāk ļaut izlasītajam
kādu brīdi “nogulsnēties” apziņā?
PatīkPatīk
Domāju, ka lasot bez lieliem pārtraukumiem, varbūt būtu vairāk “iegrimusi” sižetā, spētu just līdzi, nekā lasot kādu mēnesi. Bet tā ir tikai spekulācija. “Nogulsnēšanās” laiks man ir pēc grāmatas izlasīšanas.
Vispār interesanti, ka par šo grāmatu ir tik izteikti patīk/ nepatīk viedokļi un abu viedokļu pārstāvju skaits šķiet apmēram vienāds. Ko tas liecina par grāmatu?
PatīkPatīk