Maiņa. Hjū Hovijs

maiņaPrometejs 2014. gads, 512 lpp. Silo #2

Ir 2049. gads, un pasaule joprojām ir tāda, kādu mēs to pazīstam. Laiks rit savu ierasto gaitu. Taču patiesībā tas pamazām iztek. Vien daži ietekmīgie zina, kas drīs sagaidāms. Viņi tam gatavojas, viņi cenšas mūs pasargāt. Viņi izvēlas mums ceļu, kas vedīs tikai vienā virzienā. (no oficiālās anotācijas)

Vakar pabeidzu “Maiņu” un nespēju beigt par to domāt. Ir miljons lietu, par kurām gribu parunāt, bet to nedrīkst, jo šī ir Elevatora triloģijas otrā grāmata un kāds noteikti vēl nav izlasījis pirmo daļu “Vilna”. Tādā ziņā ar sēriju turpinājumiem ir grūti – neko īsti nevar teikt, lai nesabojātu lasīšanas pieredzi tiem, kuri vēl sērijas lasīšanu nav sākuši. Lai gan, ja jums patīk zinātniskā fantastika (tāda nopietna, piezemēta) un neesat lasījuši “Vilnu” – ko jūs vēl gaidāt?!

Nebūs īsti literāri, bet teikšu kā ir. “Maiņa” man norāva jumtu. Jā, to izdarīja arī “Vilna”, bet šoreiz viss ir vēl trakāk. Hjū Hovijs pārceļ mūs atpakaļ laikā uz 2049. gadu, kad viss sākās, un pamazām nonākam līdz “Vilnas” notikumiem 2345. gadā. Sākumā tas varētu šķist mazliet mulsinoši, bet viss lieliski savijas kopā. Domāju, ja sērijas sākumā nebūtu iespēja uzzināt par 18. elevatoru, tad “Maiņas” notikumiem nebūtu tik liels, šokējošs un emocionāli spēcīgs iespaids.

Mani ļoti interesēja, kādu iemeslu katastrofai autors būs izdomājis. Paši ziniet kā ir – reizēm lasi par apokalipsi, bet darba autors nepacenšas rast sakarīgu tās cēloni. Hovijs ir pacenties visu loģiski un reālistiski izdomāt, nekādas mistikas, tāpēc tas ir ļoti iespaidīgi un drausmīgi. Protams, var strīdēties, vai tīri tehniski kas tāds būtu iespējams, tomēr Hovija izdomātā pasaule atstāj ļoti reālu iespaidu. Elevatora sienas šķiet ar roku sataustāmas, un konservētā ēdiena garša sajūtama uz mēles, kaut kur tumsā ieslēdzas ūdens sūknis, varoņu rīcība neizraisa neticīgu uzacu saraukšanu. Nemitīgi jādomā, kā justos es šādā noslēgtā pasaulē, ko es domātu, ko es darītu? Atšķirībā no elevatora iemītniekiem, lasītāja redzesloks ir plašāks, un tāpēc jādomā vēl vairāk. Un tas man ļoti, ļoti patīk. Hovijs liek domāt par tiesībām tēlot dievus, izlemt citu likteņus, nolemtību, vientulību, vājprātīgo dzīšanos pēc varas, galu galā – par mīlestību un cilvēka dabu. Atbildes nav viennozīmīgas.

Vai “Maiņā” aprakstītajai problēmai vispār var būt viens risinājums, viena patiesība? Domāju, ka nē. Tāpēc arī “Maiņas” varoņi rīkojas, kā liekas pareizi viņiem. Varbūt tas ir netaisnīgi vai vājprātīgi, bet tas ir cilvēcīgi. Autora spēja radīt cilvēcīgus varoņus ir vēl viens šīs sērijas pluss. Nav labu vai sliktu varoņu, ir sistēmas upuri, kuri nogalinās, lai izdzīvotu paši vai kāds cits. Vai sliktie ir sistēmas radītāji? Nezinu, īsti neesmu pārliecināta. Ceru uz šo jautājumu rast atbildi trešajā daļā.

Pabeidzot otro daļu, esam ieguvuši divus spēcīgus varoņus – drosmīgo patiesības meklētāju Džūlu 18. elevatorā un bijušo arhitektu Donaldu, kura rokās nonākusi iespēja atklāt patiesību un, iespējams, kaut ko mainīt. Nespēju vien sagaidīt, kas notiks tālāk. Ceru, ka Hjū Hovijs mūs nepievils ar psiholoģiski pamatotu un grandiozu triloģijas noslēgumu.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

3 thoughts on “Maiņa. Hjū Hovijs

  1. Atpakaļ ziņojums: baltais runcis Latvijas blogāres apskats #19 (06.10.-12.10.). | baltais runcis

  2. Lieliska grāmata. Sākums škita nedaduz garlaicīgs, bet drīz vien garlaicību nomainīja aizrautība. Tas viss tiešām ir lieliski izstrādāts.

    Like

  3. Visumā baiga, drebuļus uzdzenoša grāmata. Šinī daļā pastāstīts par to, kā viss sākās un kāpēc tika uzbūvēti elevetori, vai vienkāršāk izsakoties patvertnes, kur cilvēkiem paslēpties ārkārtas situācijā – iznīcības draudu gadījumā. Lai gan neiet runa par atomuzbrukumu, bet cilvēkiem nemanāmāku un daudz postošāku nanovīrusu uzbrukumu. Tehnoloģija, kas izstrādāta, lai novērstu organisma slimības un novecošanos, nonākot militāristu rokās, kļuvusi par nāvējošu ieroci, kas vērsts pret visu dzīvo uz Zemes. Tomēr šokē ne jau elevatoros noteiktā kārtība, vai dzīves apstākļi (tos diktē nepieciešamība), bet gan tas, ka uzbūvētās patvertnes ieplānots izmantot tūlīt pēc to pabeigšanas un ne jau tāpēc, ka pastāvējuši reāli draudi cilvēcei, bet gan tādēļ, lai novērstu šos draudus, tos izraisot mākslīgi. Ugunsgrēka perēkli pūlas apdzēst ar vēl lielākas uguns palīdzību, pašiem uzspridzinot atombumbas un izplatot nanovīrusus, lai tikai apsteigtu hipotētisko pretinieku. Pēc daudziem elevatora sienās pavadītiem gadiem to šķiet sapratis arī viens no projekta radītājiem un savā pirmsnāves vēstulē pirms nošaušanās raksta “Mūsu pasākums tika īstenots, šo ārkārtīgi nozīmīgo pieņēmumu uztverot kā pašu par sevi saprotamu. … Lai gan pasaules attīrīšanu uzskatu par mūsu lielāko sasniegumu, cilvēces glābšana varētu būt mūsu smagākā kļūda. Pasaulei varētu klāties labāk bez mums.”

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s