Svētdienas ziņas ir mana versija par Caffeinated Book Reviewer radīto Sunday Post. Turpmāk svētdienās vai pirmdienu rītos, iespējams regulāri, bet varbūt arī nē (jo es to negribu pārvērst pienākumā), jūs sasniegs pļāpas par pagājušo nedēļu, ko taisos lasīt un varbūt kādi grāmatu jaunumi.
Uzfilmēju, domāju augšuplādēt jau sestdien, bet tad “veiksmīgi” aizmirsu par video nedēļai 06.10. – 12.10.2014.
Tirgū biju un nopirku garšīgo, uz kļavu lapām cepto rupjmaizi. Uz suņu izstādi biju abas dienas. Daudz foršu sunīšu redzēju, vienīgi zāle mazliet par mazu tādam apjomam. Kopš piektdienas līdz šim brīdim esmu izlasījusi precīzi 0 lpp. Tam, protams, ir visādi attaisnojumi 🙂
Marii grāmatplaukts 
Mjā, remonta laiki ir visnotaļ spraigi. Mūsu māja arī šobrīd pārcieš renovāciju. Es pat īpaši nesūdzētos par apkuri, ja vien nebūtu nogriezuši silto ūdeni. Ne mazāk jautri ir rītos mosties no urbja skaņām… 😀
Apskaužu, ka esi jau sākusi lasīt Rotfusu. Mans grāmatas eksemplārs pagaidām vēl tikai pārmetoši lūkojas no plaukta, vispirms jātiek galā ar skolas obligāto daiļliteratūru. Gaidu Kvouta stāstu kā saldo ēdienu.
PatīkPatīk
Siltais ūdens mums nebija gandrīz visu septembri. Pie urbja esmu pieradusi 🙂 Labā laikā sāku celties agrāk un gāju pastaigās. Sliktā laikā pieciešu vai arī ātrāk eju uz darbu. Bet nu jau mums iet uz beigām tie lielie darbi.
Cerams, ka vismaz daļa obligātās literatūras ir baudāma?
PatīkPatīk
Mums solīja ūdeni pieslēgt oktobra beigās, taču esmu nedaudz zaudējusi ticību un cerību :), jo, spriežot pēc apkārt notiekošā, izskatās, ka vēl tik drīz šī ellīte nebeigsies.
Obligātajā literatūrā iet kā pa viļņiem. Izlasīju V. Kaijaka stāstu krājumu ”Vecis” – biju sajūsmā un domāju, kāpēc gan neesmu agrāk neko tādu lasījusi. Pēc tam nāca M. Zariņa ”Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata” – pilnīgi ne mana tējas tase. Tagad lasu G. Repšes ‘”Sarkans”. Pirmā grāmatas puse visai labi patika, interesanta valoda, redzēs kā ies tālāk.
PatīkPatīk
Cik man sanācis lasīt Repši, tas nav bijusi patīkama tikšanās. Nepatīk stils, bet ar gadiem jau viss var mainīties. No Kaijaka kaut ko lasīju ļoti sen, būs jāpaskatās vai viņš neder Latviešu projektam. Tev obligātā literatūra tikai no latviešiem sastāv?
PatīkPatīk
Šodien tieši pabeidzu lasīt Repšes romānu. Tā arī bija, ka sākums ieintriģēja, bet vidus un beigu daļā es tomēr noslīku…
Jā, šajā semestrī mani diemžēl nodarbinās tikai latviešu postmodernisms. Iepriekšējā gan bija arī ārzemju.
PatīkPatīk
Izsaku līdzjūtību 🙂
PatīkPatīk
Paldies, man sevis arī mazliet žēl… 🙂
PatīkPatīk
Lieliski – paldies ierastais pirmdienas rīts Tavā kompānijā izvērtās par svētdienas vakara tēju 🙂 ar kaķi klēpī. Atbildot uz jautājumu – turpinu “The Corrections” – pēdējās 30 lapas (pabeiza tomēr). Un esmu pusē arī savai otrajai Romain Gary grāmatai “Chien Blanc”. Neticams stāsts par Amerikas vēstures vienu no aspektiem, par ko neko nezināju – grāmatas galvenais varonis (stāsta centrs) ir suns, kurš pieklīst Romain mājā, bet pirms tam ir dzīvojis vietā, kur policija speciāli apmāca suņus un izmanto pret afroamerikāņiem. Protams, tā ir vēsture – darbība notiek ap 50to gadu sākumu. Tomēr mežonīgi skarbi, jo sunim ir 7 gadi un lai kā arī Romain ar savu sievu slaveno aktrisi Jean Seberg cenšas viņiem neizdodas iepriekš mācīto uzrīdīto attieksmi likvidēt. Esmu pusē – nezinu, kā tas beigsies, bet lasīt ir ļoti aizraujoši un arī sirdi plosoši. (Neesmu papētījusi, bet ceru, ka kāds ir R.Gary tulkojis latviski – izcils rakstnieka talants – veselas divas Goncourt balvas literatūrā, kas Francijā ir retums, otru viņš saņēma publicējoties ar citu vārdu Emile Ajar.) Jauku nedēļu Tev un visiem pārējiem vēlot
PatīkPatīk
Par ko ir The Corrections? Tā otra izklausās ļoti interesanti, bet ne priekš manis. Ja kaut kur ir suņu (vai dzīvnieku vispār) ciešanas, tad tas ir no no priekš manis.
PatīkPatīk
Pavisam īsi atbildu (jāsāk dienas darbi) – The Corrections – Amerikas Midwest ģimenes sāga – māte savus trīs bērnus, kuri jau lieli un pašiem sava dzīve, vēlas “atvilināt” uz pēdējiem Ziemassvētkiem mājā, no kuras abiem ar tēvu būs jāšķiras, jo tēvam ir Alchaimer slimība un abi būdami jau gados netiek galā ar saimniecību. Tomēr šis ir tāds romāns, kurā sižeta līnijai īsti nav nozīmēs (lai gan ir ekstra interesanti pavērsieni – jaunākais dēls dodas strādāt uz Lietuvu, kur skarbi apraksīti (izdomāti, bet samērā reāli) 90to gadu notikumi) – galenais par ko sajūsminos ir valoda. Jāpiekrīt Michael Cunningham, kurš ļoti atzinīgi izteicies par grāmatas autou J.Franzen. Un vēl par to, ka neviens no tēliem nav izteikti – labais vai sliktais – nu gluži kā dzīvē 😉
PatīkPatīk
O jā. Reizēm var tā sajūsmināties par valodu, ka saturs var nebūt izcils, bet tik un tā patīkami lasīt. Biežāk gan gadās otrādi – saturs labs, bet autora stils ir tik sauss vai kā citādi nesaistošs, ka sabojā visu lasītprieku.
PatīkPatīk