Ja būtu vietas, es no grāmatām nešķirtos. Tieši otrādi, iekārtotu bibliotēku. Tā kā vietas ir maz un es principā nemīlu pārāk apaugt ar lietām, tad krājumus nākas pārskatīt un nevajadzīgās grāmatas atdot. Esmu to darījusi ik pa laikam vairāku gadu garumā, bet praksē pierādījies, ka tādā veidā plauktos vietas vairāk nepaliek. Nepieciešama radikālāka pieeja. No grāmatām šķirties ir tik grūti! Ir gan mīļas, gan it kā noderīgas, gan “tās es kādreiz lasīšu” grāmatas. Un visu laiku nāk klāt jaunas, no kurām arī negribas šķirties, jo nesen iegūtas. Ko nu te daudz skaidrošu, paši ziniet situāciju.
Risinājumu beidzot atradu, izlasot Marie Kondo grāmatu. Mani ļoti aizķēra viņas teiktais:
Imagine what it would be like to have a bookshelf filled only with books that you really love?
Tiešām! Kāpēc plauktos jātur grāmatas, kas nesagādā prieku? Daļa no nelasītām grāmatām tā arī paliek nelasītas. Vēl lielāka daļa no izlasītajām otrreiz vairs netiek lasīta. Ja vietas nav daudz, tad kāpēc šīs grāmatas turēt mājās?
Tagad mani plaukti ir par 90 grāmatām vieglāki. Neticami, bet fakts. Zinu, ka arī no atstātajām vēl kāda daļa ir atdodama, bet pašlaik nespēju no tām šķirties. Mans mērķis – plaukti tikai ar man tiešām mīļām grāmatām + dažas pa īstam noderīgas grāmatas (vārdnīcas, pavārgrāmatas utml).
Kādi ir Marie Kondo ieteikumi grāmatplauktu sakārtošanā:
- kā šķirot: visas grāmatas no plauktiem jāizkrāmē uz grīdas; ja grāmatu ļoti daudz, tās sadala pa apakškategorijām (izklaides/daiļliteratūra, praktiskā literatūra, vizuālās, žurnāli); ņem pa vienai grāmatai un jautā sev, vai tā rada prieku; jā – patur, nē – atdod
- “kādreiz” nozīmē “nekad”, tāpēc nelasītās nevajag paturēt
- nav jēgas paturēt mācību literatūru ar domu “kādreiz izmantošu”, tas visticamāk nenotiks
- atstājamās grāmatas: “slavas zāles” grāmatas (neaizskaramās, vismīļākās) un tās, kuras patiešām iepriecina un iedvesmo
Atstāju daļu no neizlasītajām un arī vairākas mācību literatūras lauciņa grāmatas, jo nespēju būt tik dzelžaina.
Lūk, jaunais plauktu izskats.
Augšējā plauktā daiļliteratūra, Pētera Pirmā biogrāfija (jo citur neielien) un Džordža R.R. Mārtina sāga. Otrajā plauktā uzziņu, dokumentālā, mācību utml. grāmatas. Trešajā plauktā atkal daiļliteratūra. Apakšā neizlasītās grāmatas. Pie dīvāna tagad ir tikai pašlaik lasāmās, bibliotēkas un trīs grāmatas no Inta. Salīdzinot ar to, kādi mani plaukti bija, ar rezultātu esmu ļoti apmierināta. Vēl tikai jāiemācās pieturēties pie šīs domas:
The moment you first encounter a particular book is the right time to read it.
Tad nekrātos nelasītu grāmatu kalni un laime būtu pilnīga.
Feisbukā ieliku grāmatas, kuras atdodu. Rakstiet, ja ir interese iegūt savā īpašumā.
Marii grāmatplaukts 
Es laikam esmu krietni mantkārīgāka, jo no sava pamatskapja nespēju izmest gandrīz neko. Jātrenējas 🙂
No apakšējā plaukta es ieteiktu atstāt nelasītu grāmatu par Brežņevu, jo tā ir neizteiksmīga no visiem aspektiem, un Mefisto klubs arī nebija nekas īpašs.
PatīkPatīk
Par Brežņevu saskumdināji. Pamēģināšu, ja no burkas izvilksies. Es ceru, ka no nelasītajām vēlāk kādu pusi izlidināšu.
PatīkPatīk
Vispār man šķiet, ka daudz svarīgāks par jaut., kā atbrīvoties no esošajiem krāmiem, ir tas, kā beigt pirkt krāmus/nelasāmas grāmatas/drēbes, kas paliek nenonēsātas.
Vismaz otrajā punktā mums ar Kondo nesaskan, es mierīgi varu izlasīt grāmatu gadiem pēc tās iegādāšanās, tāpat kā man ir gadus 15 veca kleitiņa, ko joprojām valkāju un i netaisos mest ārā, lai gan gadās pa kādai vasarai, kad tā nostāv, neizņemta no skapja. Bet kaudzi matemātikas grāmatu es viņgad izmetu, jo sapratu, ka patiesi tām vairs nepieķeršos.
Ir radikālākas pieejas. Var pirkt tikai grāmatas, kas jau ir izlasītas un atzītas par nepieciešamām (“84 Charing Cross Road”). Var kā Umberto Eko atbildēt uz jautājumu, vai viņš ir izlasījis visu, kas stāv plauktos: ““No, these are the ones I have to read by the end of the month. I keep the others in my office.”
Un vēl viens pārdomas rosiņošs raksts Why Do People Buy Books They Don’t Read?
PatīkPatīk
Jā, man gribētos atbildi uz jautājumu, kā beigt pirkt 🙂 Ne bieži, bet tomēr gadās nopirkt ko tādu, par ko pēc pusgada brīnies – no kurienes un kāpēc?
Ja kleitiņu valkā, tātad tā Tev ir mīļa. Tur Kondo nevarētu iebilst. Viņai gan ārprātā patīk visu izmest.
PatīkPatīk
Izlasīju to rakstu, kāpēc pērk grāmatas, ko pēc tam nelasa. Ļoti interesanti, paldies!
“We buy books we do not read because the act of buying a book is in and of itself rewarding.
Thanks to the influence of postmodernism, we use consumerism as a way of making our lives more meaningful and our values less flimsy.
As our neural chemistry fluctuates and our sense of self is re-drawn, the things we care about tend to change. One reason why we buy books we do not read is because when we buy them we think we are going to continue being a particular kind of person.
you should not feel any shame or regret about being that person because being the person who owns books he hasn’t read is far more rewarding than being the person who owns no books at all.
PatīkPatīk
Ja plauktos sakrājas lielāks skaits nelasītu grāmatu, tad pielietoju visai vienkāršu, bet ne vienmēr vieglu risinājumu :D, kā atturēšanās no jaunu iegādes līdz visas vai gandrīz visas izlasītas 🙂
PatīkPatīk
Tev ir gribasspēks.
PatīkPatīk
Ak, kāpēc es nedzīvoju Valmierā 😉 Vai arī – ak, kāpēc es nepazīstu nevienu no Valmieras, kurš brauktu uz Briseli ar tukšu ceļasomu 😉 Paldies par rakstu – iedvesmoji pārskatīt it kā neesošo grāmatplauktu (jo ceļoju tikai ar kādām 20 grāmatām), bet tomēr gada laikā ir nākušas klāt. Mana aizraušanās te ir krāmu tirdziņi – piektdien – uzdūros kundzītei, kura pārdeva pārsvarā tikai angļu valodas grāmatas (te tas ir retums) – 6 grāmatas – 5eur – no tāda “deal” nespēju iet prom 🙂
Jāteic, ka es tomēr piekrītu šai domai: “The moment you first encounter a particular book is the right time to read it.” Šim principam arī izrādās sekoju, jo pastāvīgi lasu trīs vienlaicīgi un tās ir tādas, kuras ir nonākušas manās rokās tajā brīdī – vienu nopietnu (šobrīd Proust apkopojumu ar nepublicēto materiālu, kurš ir pamats “Zudušo laiku meklējot”), vienu no sērijas aizpildu “culture generale” zināšanu robu (šobrīd Marcel Aymé) un vienu pilnīgai izklaidei (šobrīd Katie Fforde “Wild Designs”).
Kopumā – man noteikti ir jāizlasa tā Kondo grāmata (paldies par aprakstu) un jāķeras klāt “pavasara tīrīšanai”, jo citādi drīz jau būs vasara.
Lai saulaina un silta svētdiena un jauks svētku laiks, S
PatīkPatīk
Es arī nevienu ceļotāju uz Briseli nezinu. Var jau pa pastu, bet tas nav lēts prieks.
Savā ziņā priecājos, ka man tuvumā neviena krāmu tirdziņa nav, tā būtu elle 😀
Uz sauli nav ko cerēt. Latvijā brīvdienās saule nepienākas. Tik un tā prieku var atrast un pat pa āru izdzīvoties, atliek vien attiecīgi apģērbties.
Lai veiksmīga pavasara tīrīšana!
PatīkPublicējis 1 person
Uz doto mirkli nespēju iedomāties, ka varētu no kādām grāmatām atbrīvoties, bet tas brīdis draudīgi tuvojas. Dažreiz mani digitālais laikmets tomēr iepriecina – ja viss tas, kas sabāzts e-lasītājā būtu plauktos, tad grāmatas droši vien gulētu arī blakus man gultā 😀 Tiesa, ideālā pasaulē es daudzas no tām grāmatām, kuras atrodas Kindlā labprāt liktu grāmatplauktā un vairākas no plaukta, es labprātāk maģiskā veidā ieburtu e-lasītājā…
PatīkPatīk
Jā, jā, e-lasītājs glābj 🙂 Aizvien vairāk fiziskās grāmatas gribas paturēt tādas, kas izlasītas un ļoti patikušas.
PatīkPatīk
Malacis! Lai ar grāmatu nekad nav par daudz, pienāk brīdis, kad daļa tiešām ir jālidina ārā. Man dzīvē ir bijušas pāris reizes, kad grāmatu plauktam ir nācies pamatīgi ciest. Vienreiz, kad atdāvināju savas 500 fantastiskā bojevika grāmatu kolekciju, jo vienkārši nebija vietas. Vispār jau bija, bet negribējās iekrauties grāmatās. Pēc tam reize kad tīrīju padomju mantojumu, visas tās slaveno cilvēku dzīves un citas brīnumainas grāmatas tad atvadījos no vēl 200 grāmatām.
Tagad, lai nebendētu sev nervus, es katru grāmatu pēc izlasīšanas izvērtēju, vai ir vērts paturēt. Ja nav tad laižu tautās. Tā lielākā grāmatu daļa pazūd dabiskā ceļā. Tas nedaudz samazina grāmatu uzkrāšanās tempu. Bet tik un tā man mājās grāmatas atrodamas visdīvainākajās vietās. (tie ir tie plaukti kurus es neatrādīju).
PS. Vispār man ir tāds kluss sapnis, pārbūvēt vienu no saimniecības ēkām par zināma veida lasītavu + bibliotēku ar vietu kādām 5’000 grāmatām. Ar to man vajadzētu pietikt.
PatīkPatīk
Uhh, to lasītavu es gribētu redzēt 🙂 Vispār man arī daļa no jaunākajām pati dabiskā ceļā atrod jaunus īpašniekus vai bibliotēku, šie bija tādi aizsēdējušies eksemplāri.
PatīkPatīk