Top 10 Otrdiena: grāmatas, kuras nekad nelasīšu

toptentuesdayNekad nesaki nekad, vai ne? Tomēr ir tādas slavenas grāmatas, kuras daudzi ir (vai izliekas) lasījuši, tomēr, visticamāk, es vai tu, bloga lasītāj, nekad nelasīsim. Tam var būt dažādi iemesli – nepatīk autors, neinteresē sižets, šausmīgi bieza, kaut kādi aizspriedumi utt. Lūk, 10 grāmatas, kas man uzreiz ienāca prātā, domājot par šīs otrdienas tēmu:

10 grāmatas, kuras es, visticamāk, nekad nelasīšu

  1. Moby Dick by Herman Melville. Dzīvnieku nogalināšana grāmatās un filmās man ir tabu, arī sižets kā tāds mani absolūti nevilina.
  2. The Road by Cormac McCarthy. Romāns esot dikti labs, bet tik drausmīga bezcerīguma sajūta sižetā, ka jābūt mazohistam, lai lasītu. Es tāda nejūtos.
  3. American Psycho by Bret Easton Ellis. Arī tik ļoti īstu psihopātu nevēlos savā prātā piedzīvot.
  4. The Satanic Verses by Salman Ryshdie. Nosaukums un autors izraisa mērenu riebuma sajūtu bez loģiska seguma. Ko darīt?
  5. Doctor Zhivago by Boris Pasternak. Redzēju smagu, labu, garu Valmieras Drāmas teātra izrādi un man nav nekāda vēlēšanās lasīt šo romānu.
  6. Ulysses by James Joyce. Laikam tā grāmata, ko skaitās smalki turēt plauktā un izlikties lasām.
  7. War and Peace by Leo Tolstoy. Dzīve ir pārāk īsa, aizraujošu grāmatu pārāk daudz.
  8. Don Quixote by Miguel de Cervantes Saavedra. Skatīt piezīmi par Tolstoja “ķieģeli”. Bez tam stāsts vienmēr šķitis muļķīgs.
  9. Gilead by Marilynne Robinson. Galvenais varonis mācītājs, tāpēc mums nav pa ceļam.
  10. Inferno by Dan Brown. Uzskatu, ka esmu savu Dena Brauna daļu izlasījusi.

Jums ir iespēja pārliecināt mani par pretējo 🙂 Un ļoti gribu zināt, kuras slavenas grāmatas jums nav vēlēšanās lasīt?

Advertisements

45 thoughts on “Top 10 Otrdiena: grāmatas, kuras nekad nelasīšu

  1. Es laikam arī Denam Braunam vairs neķeršos klāt, sarakstā ir arī Greja 50 nokrāsas, Uliss un droši vien vesels lērums citu grāmatu. Mobiju Diku arī droši vien tā arī neizlasīšu, kaut gan sen atpakaļ iesāku lasīt, bet kaut kā nesaistīja.

    Like

    • Pieļauju, ka domāts Dons Kihots nevis Dons, kurš sola, ka piedzims bērns. Ja bija jālasa, tad veiksmīgi esmu to izlaidusi. Bērnudārzam tāda literatūra tomēr varētu būt par sarežģītu.

      Like

  2. Piekrītu, ka grūti lasīt senos klasiķus. Par Rušdi gan dīvaini, bet par to jau tu pati saki, ka loģikas nav. Protams, tie , kas pasludināja Rušdi fatvu aŗi pilnīgi noteikti to grāmatu nav lasījuši 🙂
    Vārsmas es gan neesmu lasījis, bet tās grāmatas, kuras es esmu lasījis ir bijušas dikti labas. Un esmu drošs, ka tev arī patiktu.

    Like

  3. Mērnieku laiki. Izlasīju mazliet sākumu un beigas, uzrakstīju domrakstu gudri “diršot” par to, par ko man nav pat mazākās nojausmas un aiznesu atpakaļ uz bibliotēku.

    Bībela. Nu nav priekš manis. Varbūt vecumdienās.

    Daces Rukšānes garadarbi – paldies, nē.

    Like

  4. Godīgi sakot, Tolstoja Karam un mieram nav ne vainas, pilnīgi pieņemu, ka es to pat varētu reiz pārlasīt. Un 9.numuram argumentācija ir pavāja – vai tad mazums grāmatu varoņu mācītāju? Turklāt Gileādas mācītājs bija drīzāk diezgan brīvdomīgs sludinātājs.
    Pūlējos iedomāties, kādas grāmatas es negribētu principiāli lasīt un secināju ka laikam jau tas drīzāk būtu saistīts ar rakstnieka personību; piemēram, ir virkne šībrīža Krievijas rakstnieku, kuri ir slaveni, bet es viņu darbus nelasītu principā.

    Like

    • Par Karu un Mieru es ar nepiekrītu. Zināju, ka bieza un zināju, ka klasika. Un atradu labu risinājumu – audiogrāmata (kvalitatīvi ierunāta orģinālvalodā). Teikšu kā ir, nebija ne vainas.
      Problēma varētu būt stereotipos, kas ir radušies no tā, ka grāmatu liek lasīt skolā (krieviem). Nu nav tai vecumā vēl tādas intereses par aprakstītām lietām. Un rezultāts tāds pats kā mums ar Zaļo zemi un Mērnieku laikim.

      Like

  5. No topa esmu izlasījusi pirmās astoņas, un tās visas, manuprāt, ir lieliskas grāmatas. Tā ka… cik lasītāju, tik…
    Es bieži lasītāja pieredzē esmu sastapusies ar situāciju “nekad nesaki…”

    Like

  6. Ir jau ir grāmatas, kuras mūžam nesagaidīs lasīšanu :), bet tajā pašā laikā uzskatu, ka katrai ir savs lasīšanas laiks, piemēram, gadu atpakaļ sagribējās izlasīt Karu un mieru, bez tam, oriģinālvalodā. Trāpīts desmitniekā!

    Like

  7. Es arī ilgi cilāju Ulisu, līdz tomēr piespiedos to izlasīt. Tomēr iesaku pamēğināt – kaut kas tur ir. Kas – nevaru pateikt 😀 Bet aizmirst to grāmatu nevar nekad.

    Like

  8. Oi, par Rušdi gan esmu pārsteigta. “Sātaniskās vārsmas” varbūt nav labākā viņa grāmata, ar ko sākt, bet vispār es domāju, ka viņš Tev patiktu. Pamēģini Pusnakts bērnus, tas ir dievīgs gabals.

    Like

  9. Man tāds nelasāmo grāmatu saraksts gan nav sastādīts. Baidos, ka iespundējot mani istabā ar Karu un Mieru uz pāris dienām, es to būtu izlasījis. Bet no tava saraksta man ir dažas grāmatas kuras es vēlos reiz izlasīt -Karš un Miers, Uliss, the Road un Šataniskās vārsmas. Donu Kihotu (neslikta parodija par bruņinieku romānu) un Inferno (smadzeņu košļene) esmu jau lasījis.

    Like

  10. Manā sarakstā noteikti ir ”Mērnieku laiki”, ”Zaļā zeme”, ”Straumēni”(šo gan iesāku, bet nespēju izturēt un pabeigt). Diez vai lasīšu kko no Koelju. Es izlasīju 2 viņa grāmatas savā laikā, bet…ar to pietika. Diez vai lasīšu kko no krievu klasikas. Bet kas to lai zin…varbūt pēc 5 gadiem to vien gribēšu 😀

    Like

      • Mums bija forša literatūras skolotāja 😀 ”Mērnieku laikus” mēs noskatījāmies filmas formā, jo viņa uzreiz jau zināja, ka labi ja 1 cilvēks klasē to izlasīs. ”Zaļo zemi” lasīt nelika un par to vispār nerunājām. Kad bija stundas par ”Straumēniem”, tad es veiksmīgi izbraucu uz to daļu, ko biju izmocījusi.
        Vispār jau kopumā es diezgan apzinīgi lasīju obligāto literatūru, bet nu…bija izņēmumi.

        Like

  11. “Amerikāņu psihs” grāmatā nemaz nav tik baiss, filma, tā gan bija brr…
    “Karš un miers” patiesībā nav nemaz tik biezs, jo gandrīz puse tak ir uzrakstīta franciski, tāpēc jālasa tikai tulkojums zemsvītras piezīmēs.
    “Ceļu” es sāku un nepabeidzu, jo bija steigšus jādara kaut kas cits, bet uz vēnu griešanu tas mani nemudināja. Postapokalipse kā jau postapokalipse.
    “Mobijā Dikā” vai tad valis nav simbols?
    “Dons Kihots” ir skumji smieklīgs.
    Rušdi… pamēģini “Hārūnu un Stāstu jūru”, neticu, ka viņš Tev šķitīs sātanisks.
    Nu labi, “Doktoru Živago” es arī otrreiz nelasītu.

    Like

  12. ”Mērnieku laiki” man skolā nodarīja pāri 😀 Nepavisam nepatika, līdz galam tā arī netiku. Turpat blakus stāv arī Garlība Merķeļa ”Latvieši”, kuru atceros ar mazām literārām šausmām. Nezinu, kā man toreiz izdevās tikt kaut līdz pusgrāmatai.

    Par ”Mobiju Diku” visapkārt dzirdu kā par vienu no visbiežāk nepabeigtajām grāmatām – mani arī absolūti nesaista tematika, domāju, ka dzīves laikā diez vai izlasīšu. ”The Road” gribu lasīt, arī filmu gribu redzēt, un ar Rušdi arī noteikti kādreiz iepazīšos. ”Ulisu” varbūt pensijā paņemšu rokās 🙂 – ja vispār pienāks tāds brīdis, kad apziņas plūsma spēs mani iejūsmot.

    Like

    • Savulaik izlasīju Da Vinči kodu un Enģeļi un dēmoni. Laikam arī Ciparu cietoksni. Sapratu, ka viņš strādā pēc copy-paste metodes savos sižetos un ar to pietika.

      Like

  13. “Mobiju Diku” iesāku, bet iestrēgu jau kaut kur pirmajās lappusēs un aiznesu uz bibliotēku atpakaļ neizlasītu. Reti tā daru, bet nu gadās. “Karu un mieru” vajadzēja lasīt skolā, ko arī izdarīju (goda vārds), bet ņemot vērā, ka tur tiešām puse ir franciski, varētu uzskatīt, ka izlasīts tikai pa pusei. Nē nu, ir jau tulkojums zemsvītras piezīmēs, bet atceros, ka tā nemitīgā lēkāšana uz lapas apakšu un atpakaļ reāli izbesīja. “Inferno” pat nopirku, bet vēl nepaguvu izlasīt un tagad kāds to no manis aizņēmies- mož paveiksies un neatdos 🙂 Īstenībā nesaprotu, kāpēc nopirku, jo jau pāris iepriekšējos gabalos bija redzams, ka zēns “izpūties”. “Donu Kihotu” izlasīju “pienākuma” pēc- klasika tomēr, bet… nu… nē… Lai gan atsevišķi fragmenti bija interesanti. “Amerikāņu psihs” bija kaut kas baigs, šai sakarā noteikti neiesaku arī “Spogulīt, spogulīt”- autoru neatceros. Paņemts no bibliotēkas bija, tad jau arī piespiedos tikt līdz galam, bet nu pretīgi.
    Atceroties par “nekad nesaki- nekad”, tomēr pagaidām absolūti nejūtu vēlmi lasīt, tā teikt, slavenos, par kuriem gaisos vējo uzskats “inteliģentam cilvēkam jāpatīk”- Rušdī, Markess, Koelju, Konrāds; galīgi nevelk lietuviešu proza (nav racionāla iemesla) un- nu jā- latviešu jauno laiku proza arī… piedodiet, ja varat.

    Like

    • Piedodu, jo man pa lielam ir līdzīgas sajūtas 🙂 Koelju varu atķeksēt kā lasītu un zināmā vecumā pat var sevī pāris viņa darbus ieliet, vairāk gan nevajag. Rušdī mēģināšu, Markesu gribu palasīt, bet nesanāk. Tikko pabeidzu “Cilvēka dvēseles inženiera stāstu”, kur viena nodaļa veltīta Konrāda “Tumsas sirdij”. Palika iespaids, ka tas ir pilnīgs vājprāts ar politisku ievirzi (vismaz tā kā to analizēja). Par lietuviešiem – “Silva Rerum” ļoti patika, varbūt tāpēc, ka vēsturiskais romāns bez modernisma pārgudrībām.

      Like

      • No Konrāda izlasīju Lordu Džimu (krieviski).Nu ar tādu piespiešanos… nu tik garlaicīgi… kā vienā komentārā par Eirovīziju nupat bija rakstīts- “skatos un vemju, skatos un vemju” 🙂 Bet droši vien vaina bija tur, ka mēģināju lasīt kā piedzīvojumu romānu, kas tas šķietami arī ir. Izlasot Dvēseļu inženieri nākas secināt, ka laikam arī Lordā Džimā bija tomēr jāmeklē kas cits. Bet nu otrreiz jau nesākšu. Kā Inženieris?

        Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s