Kad izlasīta kaudze ar ārzemju kriminālromāniem, radās vēlme iepazīties ar “pašmāju produkciju”. Mana izvēle krita uz Andra Kolberga darbiem. Andris Kolbergs popularitāti ar kriminālromānu rakstīšanu ieguva 1970. gados. Viņš ir sarakstījis 14 romānus, vairākus stāstu krājumus un humoreskas. Pēdējā laikā gan vairāk pievērsies ceļvežiem. Pēc viņa scenārijiem un romāniem uzņemtas vairākas filmas, tajā skaitā arī “Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili” (1987. gadā), ko izvēlējos lasīt.
Krimināllieta trijām dienām
Latviešu grāmatu gadsimts: 1977. gads
Kādā apģērbu veikalā notiek uzbrukums inkasentiem un vienlaikus pazūd taksists. Laupītājiem izdodas aizbēgt un kriminālmeklēšanas daļa, ar Konrādu Ulfu priekšgalā, ķeras pie pēdu dzīšanas. Paralēli tam, mazliet iepazīstam dažu varoņu dzīves pirms nozieguma brīža. Kriminālmeklētāji lietai pieiet sistemātiski – bloķē ceļus, pārmeklē mežus, runā ar lieciniekiem, izdara secinājumus. Jāatceras, ka tas ir apmēram 1977. gads, cita kārtība un nekādu CSI brīnumu un detektīvu varoņdarbu. Noziegumam ir banāli, sadzīviski motīvi, jo par to bija droši rakstīt. Interesants romāns tādā ziņā, ka var uzzināt sīkas vēsturiskas detaļas par mūsu ne tik senās pagātnes sadzīvi. Pats noziegums kā jau tajos laikos pieklājas, bet nepārliecināja viena iesaistītā varoņa motivācija.
Vērtējums: 3/5
Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili
Latviešu grāmatu gadsimts: 1983. gads
Invalīds Kažiņš īrē istabu pie brunču mednieka fotogrāfa Rūdolfa Dimdas un palīdz viņam fotografēt savu jaunības mīlestību Judīti, kura precējusies ar turīgu puķu audzētāju. Neizbēgamas kaislības un noziegums garantēts, kuru atkal šķetina Konrāds Ulfs ar palīgiem. Abus romānus šķir 6 gadi un jūtama autora izaugsme. Šis romāns ir labāk izstrādāts, ar labu nozieguma motīvu un pārliecinošiem psiholoģiskiem portretiem, ticamu drāmu. Mana vienīgā iebilde ir par negaidīti ātro vainīgā atzīšanos. Domāju, ka noziegums netiktu atrisināts, ja šis cilvēks nebūtu atzinies, kad viņu nemaz vēl neapsūdzēja. Tāda pārāk ērta autora izgrozīšanās. Kopumā man tomēr ļoti patika.
Vērtējums: 4,5/5
Abos romānos Kolbergs izmanto atkāpes laikā un varoņu dzīvēs. Romāni sākas ar noziegumu un pēc tam uzzinām gan par varoņu dzīvēm pirms liktenīgās dienas, gan sekojam izmeklēšanai. Pieļauju, ka autors bija informēts par kriminālmeklēšanas pārvaldes darba specifiku un metodēm, jo izmeklēšana šķita reālistiska un loģiska, pat ikdienišķa. Protams, nekā ikdienišķa nebija uzbrukumā inkasentiem ne tolaik, ne tagad. Tas bija ārkārtējs notikums. Vispār Kolberga romānus interesanti lasīt kā sava laikmeta lieciniekus. Var uzzināt, ka inkasenti braukāja ar taksometriem. Speciāli viņiem no taksometru parka norīkoja taksometrus ar vadītājiem. Var ieskatīties puķu biznesa, pardon, spekulāciju aizkulisēs, vai arī aiz veikala letes, kur notiek krāpšanās ar alkoholu.
Vēl nezinu, kā citos Kolberga romānos, bet šajos neatrast ārzemju kriminālromānos ierasto action un lasītāja šokēšanu, tāpēc tie šķiet ļoti piezemēti un ikdienišķi. Tomēr tie var būt interesanti tieši ar savu ikdienišķumu, jo ir tuvāki reālajai dzīvei.
Romānus lasīju no kopoto rakstu 1. sējuma, izdevusi Aka 1994. gadā, 360 lpp. Aizmirsu izdarīt piezīmes….
Marii grāmatplaukts 
Nesen izlasīju arī “…naktī lietū…” un “automobilī rīta pusē”. Kā detektīvi joprojām jauki (ja vien “jauki” ir īstais apzīmējums detektīvam 🙂 ), bet manuprāt, tagad lielāka vērtība ir kā laikmeta liecībai. Izmeklētāji “piesieti” pie sabiedriskā transporta kustības grafikiem- ja aizbrauks “turp”, sazin kā tiks “atpakaļ”, un pie telefona arī “gan jau paspēšu aizskriet piezvanīt” (cauri mežam).
“Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili” (sižets) sākotnēji ir īsais stāsts, varbūt arī tāpēc romānā daudz kas labāk nostrādāts.
PatīkPatīk
Es droši vien Kolbergu lasīšu vēl. Pietrūkst tāds centrālais, spēcīgais detektīva tēls, bet kaut kāds šarms tur ir. Kolbergs ļoti noņemas ar detaļām, pat tādām, kam nav nozīmes nozieguma risināšanā, bet tas paver labu ieskatu 1970. – 1980. gadu sadzīvē, kas jau ir ļoti interesanta tēma pati par sevi.
PatīkPatīk