Iekšpagalma pārsteigums.
Durvis saglabājušās cauri laikiem.
Brenguļi mums jau kļuvuši par ierastu galamērķi un tam noteikti ir zināms sakars ar garšīgo alu. Jūnija vidū nolēmām doties tālāk. No Brenguļiem līdz Trikātai tāds nieks vien ir, bet briesmīgais grants ceļš padarīja šo velobraucienu krietni “aizraujošāku”. Tūlīt aiz Brenguļiem sapratām, ka labi nav un, pēc īsas apspriešanās ar navigāciju, nolēmām mest līkumu pa zemes ceļu caur Saulēm un turpināt pa to līdz otram ceļam no Brenguļiem uz Trikātu cerībā, ka tas būs labāks. Nekā nebija. 4 km līdz Trikātai riteņus stūmām pa nogalinošu grants+smilts+pamatīga trepe sajaukumu. Toties cik smuki lauki! Trikātas apkārtne vispār rada ļoti latviskas vides sajūtu.
Klusais Trikātas pilskalns noderēja par lielisku pusdienu vietu un priecēja ar skatu uz ezeru. Aizripinājām arī līdz Trikātas pamatskolai, kas stipri līdzinās muižai. Ja sanāk būt Trikātā, noteikti aizbrauciet līdz Trikātas baznīcai (asfaltēts ceļš V233, Trikāta -> Smiltenes šoseja). Burvīga! Vēlāk pastāstīšu vairāk par baznīcu. Tā kā negribējām braukt atpakaļ pa šoseju, no V233 nogriezāmies atkal uz grants ceļa, kas ved uz Brenguļiem. Par laimi, tas briesmīgs palika tikai apmēram pusceļā, kad varējām no tā mazliet aizmukt, atkal izmantojot “apvedceļu” caur Saulēm. Brenguļi pienāca most welcome. Pat alu nevajadzēja, iztikām ar avota ūdeni. Kopā Valmiera – Brenguļi – Trikāta – Valmiera nobraucām 54 km.
Marii grāmatplaukts 