Esmu samīlējusies Trikātas baznīcā. Savu lomu noteikti spēlē “īstais laiks un īstā vieta”. Tur un tobrīd bija tāds miers, ka negribējās doties prom. Ja pie baznīcas būtu soliņš, mēs piesēstu un paliktu tur kādu stundu vai divas. Ziedošo zvārguļu pļava pie ieejas. Zaļojoši koki visapkārt. Vecās durvis un logi. Detaļas. Pojeņu pumpuri, kas tūlīt, tūlīt atsprāgs smeldzošā skaistumā. Baltais mūris. Klusums un saule. Un trīs vārdi virs durvīm – skaistākais teikums, ko jebkad ticības un baznīcu sakarā esmu sastapusi. Kā kāds būtu noglāstījis galvu ar vieglu roku.
Lai gan mūrī ir pavisam sens gadskaitlis, baznīca ir vairākkārt nopostīta un atkal atjaunota, tāpēc paļaušos uz interneta resursiem, kas saka, ka pašreizējā Trikātas evaņģēliski luteriskā Sv. Jāņa baznīca celta 1607. gadā un pēc tam vairākkārt pārbūvēta un rekonstruēta. Ārkārtīgi žēl, ka nevarējām apskatīt iekštelpu interjeru un baroka mākslas darbus – 18. gs. kanceli, altāri, ērģeles. Turpat blakus baznīcai slejas lielā mācītājmuiža, kas celta 1804. gadā. Mūs samulsināja ēkas tuvums baznīcai, sākotnēji pat domājām, ka mācītājmuiža ir viena no vairāk atstatus esošām apdzīvotajām mājām.
Marii grāmatplaukts 