Liktenis. Zeiboltu Jēkabs

Liktenis. Zeiboltu JēkabsLiesma 1987. gads, 364 lpp.

Romāns “Liktenis” – Latviešu grāmatu gadsimts: 1902. gads

“Latviešu grāmatu gadsimta” pildīšana ir diezgan liela laimes spēle. Nekad nevar zināt kā izvērtīsies satikšanās ar kārtējo literāro darbu – varēs lasīt ar baudu vai sakostiem zobiem. Šoreiz sanāca ar sakostiem zobiem. Toties pirms tam lasītie Poruka stāsti patika labāk kā skolas gados. Kā jau teicu, nekad nevar zināt!

Zeiboltu Jēkabs cenšas būt par reālisma pārstāvi. Viņa teksts smok no smaguma, neveiklības, vietām ieslīd melodramatismā un šķiet vecišķs. Viņš pinas stilos un izteiksmēs, un īsti nesanāk tā, lai teksta blāķis būtu lasāms arī pēc 100 gadiem.

“Likteni” balsta trīs tēmas: šķiru atšķirības, jaunlatviešu kustība un izvēles, kas veido varoņu dzīvi. Sižeta centrā ir divi atšķirīgi tēli: labais, progresīvais, ētiskais jaunlatvietis, zemnieku dēls Jānis un pakļāvīgais, gļēvais, pat mazliet amorālais mācītāja dēls Pāvils. Jānis nezaudē gribasspēku un mācās universitātē par spīti visām grūtībām un muižkunga pretestībai. Tikmēr Pāvils pakļaujas tēva gribai kļūt par mācītāju un, savas pakļaušanās dēļ, visu mūžu cieš, pie viena pamanoties pabojāt dzīvi gan Jānim, gan citiem draudzes ļaudīm. Man Pāvila sākumā bija žēl, bet, kad viņš gļēvi, pēc tēva pavēles pameta mīļoto meiteni, es viņam atmetu ar roku. Nav ko tādu zeķi žēlot.

Man patika romāna ideja par šiem diviem pretrunīgajiem cilvēkiem un dzīvēm, ko viņi izvēlas dzīvot, tomēr vairākas pamatīgas problēmas neļauj man romānu novērtēt par ko vairāk kā viduvēju. Visa tā filozofēšana, spriedelēšana un moralizēšana ir diezgan murgaina. Lai starp galvenajiem varoņiem radītu konfliktu, autors izdomā diezgan savādu ieganstu. Pēc tam viņam pietrūkst talanta vai dūšas šo konfliktu kārtīgi izvest līdz galam un viņš metas sasteigtā melodramatismā. “Negatīvais” tēls padevies salīdzinoši labs, bet labais tēvadēls Jānis ir pilnīgs kartona cilvēciņš. Plakanāks par plakanu, pareizāks par pareizu. Garlaicīgi. Vienīgais, kas viņā ir interesants – stingrais mugurkauls. Daži var iebilst, ka Jānis “izkrita no tēla”, kad ieradās pārmeklēt viņa māju, bet es nopriecājos, ka viņš ir ne tikai ideālists, bet arī saprātīgs.

Ja kaut ko no šī romāna var mācīties, tad to, ka nevajag padoties pie pirmajām grūtībām, nevajag akli pakļauties citu vēlmēm, lai pēc tam ciestu visu mūžu. Romānu var mēģināt studēt kā vēsturisku materiālu pakāpeniskai muižniecības un baznīcas varas zaudēšanai 19. gs. beigās.

Vērtējums: 2/5

Grāmatā iekļauto noveli (vai romānu) “Caurie ziedi” atļāvos nepārlasīt. Tā vēsta par vairāku lauku skolotāju sāncensību.

3 thoughts on “Liktenis. Zeiboltu Jēkabs

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s