Pirmās rindas izaicinājums

IMG_20150831_122833

Vai grāmatas pirmais teikums nav kā durvis pa kurām ieejam stāstā? Ir slaveni pirmie teikumi, ir arī tādi pavisam necili, bet skaidrs, ka izdomāt tiešām labu pirmo teikumu nav viegli. To visu saku tāpēc, ka grāmatu blogos un ārpus tiem aizsākusies jauna akcija – uzraksti piecu nesen lasītu vai pašlaik lasāmu grāmatu pirmo teikumu.

Ja drīkst, pavisam mazliet atkāpšos no noteikuma un starp četrām nesen lasītajām grāmatām minēšu arī Dafnes di Morjē “Rebekas” pirmo teikumu, kurā nekā īpaša nav, bet man tas šķiet perfekts un pats skaistākais, jo uzreiz spēj uzburt atmosfēru un uzdzirkstīt interesi.

Pagājušo nakti sapņoju, ka atkal biju Manderlijā.

Dafne di Morjē “Rebeka”

Tas gads mums sākās ar pusdienām.

Pīters Meils “Gads Provansā”

“Viņš atgūstas”

Makss Berijs “Leksikons”

Pulksten deviņpadsmitos pēc kuģa laika pagāju garām pavadītājiem, kas stāvēja apkārt šahtai, un pa metāla kāpnēm nokāpu konteinerā.

Staņislavs Lems “Solāris”

From two thousand feet, where Claudette Sanders was taking a flying lesson, the town of Chester`s Mill gleamed in the morning light like something freshly made and just set down.

Stephen King “Under the Dome”

Tā nu sanācis, ka daži autori sāk ar īsiem teikumiem, daži ar gariem, bet Makss Berijs vispār izvēlējies romānu sākt ar spraigu dialogu. Iespējams, ka īsi teikumi ir veiksmīgāki intereses piesaistīšanai, bet “Solāris” teikums man uzreiz piesaistīja uzmanību – kas notiek, kurp tas varonis dosies?

Paldies Annai no Tējtasītes un Anetei no Happynorelle par stafetes kociņu un Ingai Pizānei-Dilbai par ideju un akcijas aizsākšanu! Ja nepamanīju vēl kādu kociņu, tik un tā paldies! Uz starta nāk Sibilla un Doronike. Tāpat arī laipni aicināts ikviens lasītājs pārņemt stafeti savā blogā, sociālajos tīklos vai tepat komentāros.

Advertisements

8 thoughts on “Pirmās rindas izaicinājums

  1. Atpakaļ ziņojums: Pirmo teikumu valdzinājums un posts | Sibillas grāmatas

  2. Pirmie teikumi ievilina. Pēdējie uzliek punktu uz acs. Šobrīd uz sitiena nāk prātā Annas Gavaldas “Skaists izrāviens”- pēdējais teikums ir vnk ģeniāls, tikai nav vērts šeit citēt, jo tam ir jēga, kad līdz tam nonāk.
    Vēl- toreiz- sen-sen- bērnībā likās interesants Bruno Saulīša paņēmiens “Jaunības gados” katras nodaļas pēdējo teikumu ņemt par nākamās nodaļas virsrakstu.
    Vēl bija viens krimiķis, kur tieši katras nodaļas pēdējais teikums padarīja pilnīgi neiespējamu nākamās nodaļas neiesākšanu.
    Un, sasodīts, bija taču viens literārais varonis, kurš kolekcionēja stāstu pirmos teikumus. Vēl kaut kad samērā nesan lasīju. Kurš, ellē, tas bija?

    Like

      • Eko vēl nav lasīts- viss vēl priekšā :). “Meklējot Aļasku” zellis kolekcionēja slavenību pēdējos vārdus. Bet pavisam noteikti kaut kur bija epizode par pirmo teikumu vai pat pirmo rindkopu kolekciju. Nu, varbūt vēl sastapsies.
        Vispār- ja tā padomā- patiešām izcilu pirmo teikumu nav nemaz tik daudz. Šķiet, ka par stāsta beigām autori domā vairāk.

        Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s