Kalpones stāsts. Mārgareta Atvuda

Kalpones stāsts. Mārgareta AtvudaZvaigzne ABC 2015. gads, 368 lpp.

Beidzot pie mums iztulkota un izdota viena no spožākajām fantastikas zvaigznēm – Mārgaretas Atvudas “Kalpones stāsts”. Tas ir skarbs un neaizmirstams kādas sievietes stāsts par viņas dzīvi monoteokrātiskajā Gileādā. Romāns skar ētiskus, politiskus un reliģiskus jautājumus, skaidri pierādot, ka fantastika var būt un bieži arī ir literāri augstvērtīga un nopietna literatūra viegli uztveramā formā.

Lasītājs tiek ieaicināts galvenās varones Zemfredas dzīvē bez iepazīstināšanas un paskaidrojumiem, tāpēc pasaules aina veidojas palēnām. Zemfreda stāsta par savu ikdienu, gremdējas atmiņās, ļaujot lasītājam vākt faktus un atklāt pasauli. Visu mums nav lemts uzzināt, jo Zemfredai ir ierobežotas iespējas pārvietoties un kaut ko uzzināt. Daļa jautājumu paliek neatbildēti pat pēc pētnieku ziņojuma grāmatas beigās, jo Gileādas režīms sev nevēlamo informāciju sistemātiski iznīcināja. Tas skan absurdi, bet ziņa, ka Gileāda nepastāvēja pārāk ilgi, man bija patiess mierinājums. Atvudas izdomātais Gileādas režīms ir reliģiski militārs un bez kādas žēlsirdības. Viens nepareizs skatiens un cilvēks jau sev parakstījis nāves spriedumu. Prātā nāk Ziemeļkoreja, reliģiskie fanātiķi un visādas slimas varaskāru politiķu fantāzijas. Sievietes ir pilnīgā vīriešu žēlastībā un pakļautībā, sadalītas sociālajās grupās pēc noderīguma un apģērba krāsas, viņu viedoklis pilnīgi nebūtisks. Dažādu apstākļu iespaidā pastāv milzīgas dzimstības problēmas, tāpēc izveidots Kalpoņu dienests – ar varu atlasītas dzemdētspējīgas sievietes, kuras tiek piešķirtas pietiekoši augstu statusu ieņemošiem vīriešiem, ja to sievas nav spējīgas tikt pie bērniem. Zemfreda ir viena no šīm Kalponēm. Dzīvi Gileādā nosaka dažādi īpatnēji rituāli, no kuriem man metās slikta dūša. Vispār jāsaka, ka šo romānu bija ļoti neomulīgi lasīt.

Romāns pirmo reizi tika izdots 1985. gadā, bet tā vēstījums diez vai kādreiz novecos. “Kalpones stāsts” ir spilgts piemērs tam, ko esam gatavi mainīt un upurēt it kā cēlu mērķu vārdā (vai tad nav jauki, ka sievietes atkal ir “pavarda sargātājas” un pasargātas no “ļaunās ārpasaules”?) un pie kā noved sabiedrības pasivitāte, saskaroties ar radikālām idejām, kas ierobežo visa veida brīvību. Tāpēc nedrīkst klusēt, ja kāda sabiedrības grupa vēlas panākt abortu aizliegumu, aktīvu reliģijas mācīšanu skolās, sāk pārāk aizrauties ar nacionālisma idejām, norādīt “īstas” sievietes pienākumus, vai kādā veidā ierobežot tiesības uz brīvu informācijas iegūšanu, apmaiņu un cilvēku pārvietošanos.

Atvudas stils ir emocionāli slāpēts, neizcakināts un trāpīgs. Zemfreda stāsta par savu dzīvi kā skatīdamās no malas un pēc laika, kad emocijas jau aprimušas. Tādejādi autore izvairās no melodrāmas un histērijas. Gan stila, gan satura ziņā jutu zināmu līdzību ar le Gvinas “Tumsas kreiso roku” un Orvela “1984”. Domāju, ka romāns derēs arī tiem, kas fantastiku nelasa, jo nav ne citplanētiešu, ne tāltālas nākotnes, ne visādu tehnoloģisku brīnumu. “Kalpones stāsts” jūs aizvedīs 20.gs. beigu Amerikā, kur viss ir pazīstams, bet situācija ir krietni sliktāka, nekā bija realitātē tajā laikā, un liks padomāt par daudzām lietām.

“Kalpones stāsts” atstāja spēcīgu emocionālu iespaidu. Gribu pārlasīt un negribu pārlasīt. Gribu atcerēties un gribu aizmirst. Uzreiz pēc izlasīšanas, Goodreads atsauksmē ierakstīju “Man gribas raudāt. Tas bija tik labi” un jutu lielu kārdinājumu vairāk neko neteikt, jo būtībā viss bija pateikts. Jūtu, ka viss, ko uzrakstīju tagad, ir tikai skrāpēšanās pa aisberga virsmu. Mudinu jūs lasīt “Kalpones stāstu”, ja tas jau nav noticis.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

8 thoughts on “Kalpones stāsts. Mārgareta Atvuda

  1. Paldies par iedvesmojošo atsauksmi un šo blogu. Esmu no klusajiem lasītājiem, bet šoreiz nenoturējos nekomentējusi. “Kalpones stāstu” vēl neesmu lasījusi, bet pārējās Atvudas latviski tulkotās grāmatas gan, un katra no tām bija savā veidā lieliska (lielāko daļu izdeva “Atēna” Silvijas Brices tulkojumā). Manas favorītes, kuras noteikti iesaku izlasīt, ir “Aklais slepkava”, “Oriksa un Kreiks” un “Līgava laupītāja”. Pati degu nepacietībā pieķerties “Kalpones stāstam”.

    Like

    • Priecājos iepazīties, Maija! Man šī bija pirmā iepazīšanās ar Atvudu, bet noteikti ne pēdējā. Paldies par ieteikumiem, zināšu ar ko turpināt. “Oriksu un Kreiku” iesaka arī citi, tāpēc tā būs nākamā. Labi zināt, ka ir latviski labā tulkojumā. “Kalpones stāstu” tulkojusi Alda Vāczemniece un škiet, ka labi. Es gan īsti nevaru spriest par tulkojumiem, iegrimstu stāstā un mēdzu pamanīt vien galīgas aplamības vai neveiklības. Šoreiz nekā tāda nebija, viss šķita gludi.
      Novēlu drīz tikt pie grāmatas🙂 Tā noteikti neatstās vienaldzīgu.

      Like

  2. Pamanīju, ka daudzi šo grāmatu jau gaidījuši, man šī rakstniece ir jaunums, bet laikam būs jāiepazīstas. Nezinu tikai, vai ar šo darbu sākt, jo tomēr saprotu pēc apraksta, ka nebūs viegli dzīvot līdzi varoņiem.

    Like

    • Nezināšu ieteikt, jo neko citu neesmu lasījusi. Nojaušu gan, ka arī citi viņas darbi ar vieglumu neizceļas. Grūtums noteikti atkarīgs no paša lasītāja emocionālitātes, jo teksts nav klaji emocionāls. Varones pārdzīvojumi ir klusi un slāpēti. Domāju, ka var sākt ar “Kalpones stāstu”. Man iesaka lasīt “Oriksu un Kreiku”, tā ir postapokaliptiska triloģija, ja pareizi atceros no atsauksmēm. Varētu būt sarežgītāka.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s