Zvaigzne ABC 2015. gads, 400 lpp.
“Eleonora un Pārks” ir viens no skaistākajiem pirmās mīlestības stāstiem. Bikla, klusa, asprātīga un smeldzīga divu jauniešu sastapšanās neiecietīgā pasaulē.
1986. gada rudenī, skolēnu autobusā iekāpj savāda meitene – apaļīga, dīvaini ģērbusies, sarkaniem, pinkainiem matiem. Svešā, kurai jau uz pieres rakstīts – esmu jūsu jaunais izsmieklu objekts. Pārks ir vietējais, tomēr ne gluži savējais, jo aziāts un neiesaistās vietējo “brašuļu” izklaidēs. Viņš apžēlojas par svešo dīvaini un ļauj apsēsties brīvajā vietā sev blakus. Tā sākas viņu līdzās pastāvēšana, kas vēlāk izvēršas draudzībā un apžilbinošā mīlestībā.
Šogad maz lasu jauniešu romānus, iepriekšējos gadus to darīju vairāk, un jāsaka, ka Reinbovas Rouelas romāns ir viens no labākajiem mūsdienu jauniešu literatūras plaukta paraugiem, kādu vispār esmu lasījusi. Romāns ir labi uzrakstīts, bez vārdu plūdiem lapu aizpildīšanai, un ļoti reālistisks, ar dzīviem varoņiem. Dažos jauniešu tikšanās labākajos (kad viņiem izdodas netraucēti būt kopā) brīžos, autore varbūt drusku par daudz cenšas, lai būtu skaisti un saldi, tomēr līdz salkanumam nenonāk. Iebilst var arī par Eleonoras diezgan biežo fokusēšanos uz savu un Pārka izskatu, bet viņai tas ir ļoti svarīgi, tāpēc es to laidu gar ausīm. Beigas, visticamāk, jūs pārsteigs. Negaidīju tādu drosmīgu soli un tas padarīja šo stāstu vēl smeldzīgāku un lika nobirdināt pāris asaras. Acīmredzot, mani ir viegli aizkustināt un esmu sentimentāla. Runājot par sentimentalitāti, “Eleonora un Pārks” liks atcerēties pirmo mīlestību tiem, kam tā jau aiz muguras un tikai no katra pieredzes atkarīgs, kādas izjūtas jūsos raisīsies. Domāju, ka Eleonoras un Pārka attiecības arī atgādinās, kā tas ir – mīlēt tā, ka… grūti elpot… sāp…pacelies spārnos…laiks apstājas… – izvēlieties salīdzinājumu paši.
Eleonora un Pārks mīl par spīti visam. Slepus no Eleonoras ģimenes, sākumā arī slepus no skolasbiedriem, par spīti Pārka vecāku sākotnējai atturībai, par spīti izsmieklam un instinktīvai vēlmei norobežoties no tā, kuru apsmej, lai pats nekļūtu par apsmiekla objektu. Abu jauniešu šaubas par sevi un vienam par otru, cīņa ar saviem “tarakāniem” abu attiecības padara vēl ticamākas. Ticamas ir arī abu jauniešu ģimenes. Eleonoras dzīves nomocītā māte, kura turas pie agresīvā vīra, it kā neko labāku dzīvē nebūtu pelnījusi, nav īsti izprotama, tomēr reālajā dzīvē taču šādu piemēru ir tūkstošiem un miljoniem. Kā pretstats tam ir Pārka ģimene. Pārkam šķiet, ka tēvs viņu ne īpaši mīl, bet tēva un mātes savstarpējā mīlestība viņam dzīvē sniedz stabilitātes un drošības sajūtu. Šī Pārka atziņa ir viena no skaistākajām vietām grāmatā.
Liela nozīme romānā ir gan attiecībām ģimenē, gan skolēnu vardarbībai. Tās lietas, ko viņi dara tikai tāpēc, ka kāds neatbilst viņu standartiem un ir savādāks! Vai tas ļauj slēpt savu nedrošību, tā teikt – uzbrūc pirmais, pirms kāds uzbrūk tev? Sižetā ir vairākas epizodes, kas liks par to īpaši padomāt.
Domāju, ka no visa uzrakstītā ir skaidrs, ka man “Eleonora un Pārks” ļoti patika un silti iesaku, ja interesējaties par jauniešu literatūru. Šis ir ļoti labs piemērs, kā jāraksta romāns jauniešiem. Lasīšu arī citas šīs autores grāmatas.
Vērtējums: 5/5
Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.
Marii grāmatplaukts 
Jā, labs jauniešu gabals, man tikai drusku pietrūka pamatojuma vienam attiecību attīstības solim. Pats sākums ir tipiska situācija, slepena blakussēdētāja grāmatas lasīšana un tikpat slepena ļaušana lasīt arī ir OK, tāpat pāreja uz ierakstu klausīšanos arī varētu būt ticama, bet tas lēciens uz rociņu turēšanu, pie kam kā zēna inciatīva… tur man drusciņ pamata pietrūka. Lai gan varbūt jau aizmirsies, kā tas bija 16 gados :(. Tālāk viss iet atkal loģiski (cik nu šajā jomā vispār var runāt par loģiku). Beigās mani pavisam noteikti sajūsmināja Pārka tētis.
Pieminētās dziesmas un grupas pārsvarā neatpazinu, bet Īssavienojumu gan gribētos noskatīties atkal. Un deju grupa Tīrs zelts (Solid Gold) laikam tur un toreiz bijusi diktam populāra, jo vienā Sandras Braunas lubenē arī ir pieminēta 🙂
PatīkPatīk
Jā, man arī Pārka tēta rīcība patika. Par rociņām domāju, ka ne visiem 16 gadīgiem zēniem ir vienāda attieksme.
PatīkPatīk
Tu saki: dažas asaras nobira. Dažas? Es pēc tam pusstundu raudāju un kad gribēju iziet ārā ieelpot svaigu gaisu, metu līkumu cilvēkiem, jo zināju, ka jebkurā brīdī asaras būs klāt. Kāpēc gan Pārks nevarēja apciemot Eleonoru? Galu galā viņam bija mašīna un tiesības. Un kāpēc Eleonora nevarēja palikt dzīvot pie Pārka? Un vēl miljons jautājumu, kas mani totāli nomoka. Šī grāmata bija laba. Nē, ne laba. Tā bija FANTASTISKA! Grasos pievērsties pārējām Reinbovas Rouelas grāmatām, jo zinu, ka tās būs labas. Atceros, ka vēl nesen bibiliotēkas plauktā skeptiski un ar bažām skatījos uz šo grāmatu, bet tad devu tai iespēju. Es to nenožēloju!
PatīkPatīk
Un tagad man pat negribas to atdot atpakaļ bibliotēkai.
PatīkPatīk
Tieši tā. Manas izjūtas.
PatīkPatīk
Skaisti, kad grāmata spēj tā iespaidot un aizkustināt. Atbildot uz tiem “kāpēc” – šādi taču ir stipri spēcīgākas romāna beigas nekā “viņi turpināja dzīvot laimīgi kopā”, vai ne? Tādas beigas būtu saldas, klišejiskas un, iespējams, nereālas. Tās nedotu spēcīgu emocionālu sitienu, neliktu pārdzīvot un domāt. Neviens neliedz iztēlē iedomāties, kā viņi pēc dažiem gadiem satiekas koledžā/universitātē un ir kopā.
Rouelai latviski vēl ir “Fanīte”. Domāju, ka patiks arī tā. Tas vairāk ir stāsts par pieaugšanu.
PatīkPatīk