Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs. Indreks Hargla

Zvaigzne ABC 2015. gads, 288 lpp. Apteeker Melchior #2

Pie latviešu lasītājiem nonācis otrais igauņu rakstnieka Indreka Harglas vēsturiskais detektīvs par notikumiem viduslaiku Tallinā. Atjautīgo aptiekāru Melhioru iemīļoju jau “Aptiekārs Melhiors un Olevistes baznīcas noslēpums”, tāpēc ar prieku ķēros klāt pie kārtējā nozieguma šķetināšanas.

Ar nelieliem starplaikiem Tallinā nomirst vairāki cilvēki – dievbijīgs tirgotājs Laurencs Bruiss, Caurā jumta torņa komandants Tobiass Grote un kāds nezināms un galīgi izdinģis subjekts. Grote pirms nāves runājis, ka redzējis rēgu un gribējis tikties ar Bruisu. Atklājas, ka vēl divi cilvēki gada laikā ir redzējuši rēgu un pēc tam miruši. Melhioram šīs nāves šķiet savādas un viņš sāk dzīt pēdas nostāstiem par Akas ielas rēgu.

Man patīk romāna mierīgā noskaņa, tomēr, salīdzinot ar pirmo daļu, šī grāmata sākumā šķiet pārāk miegaina. Ja neskaita dažus uzmundrinošus fragmentus par viduslaiku ārstu arodu, sižets nesteidzas. Notikumi risinās lēni un tikai ap grāmatas vidu modina interesi par to, kas īsti notiek ar slaveno rēgu un tiem mirušajiem cilvēkiem. Vai runa ir par slepkavībām vai vienkāršu sagadīšanos? Autors izspēlē pāris veiklus māņu trikus un beigās nākas tāpat kā Melhioram sist pa pieri, ka neesi ātrāk spējis salikt viens plus viens. Atrisinājums ir aizraujošs un šaušalīgs.

Kā darbības laiku Indreks Hargla izvēlējies 1419. gadu. Ir pagājuši 10 gadi, kopš Melhiors atrisināja Olevistes baznīcas noslēpumu. Pilsētā dzīve rit mierīgi, kuģošana samērā droša un pie pilsētas robežas, pēc ilgiem strīdiem starp pilsētu un Ordeni, sākuši būvēt trešo klosteri. Kā patīkama pievienotā vērtība Harglas detektīvos ir priekšvārds, kurā tiek sniegts ieskats Tallinas vēsturē attiecīgā laika posmā, un kādi reāli notikumi iedvesmoja autoru savīt detektīvstāstu.

Būtībā Melhioru lasu divu iemeslu dēļ:

1. Vēsturiskie noziegumi (izdomātie, protams) tik ļoti nenomāc. Tajos nav mūsdienu ļaunuma – narkotikas, bandu cīņas, mafija, spiegošana, terorisms, slaktiņi – kas pat literārā darbā šķiet tepat blakus notiekoši un tāpēc ļoti neomulīgi.
2. Tallinas vēsture. Man ir interesanti uzzināt pilsētas vēsturi, pilsētnieku sadzīvi, iepazīt melngalvju brālību, apbedīšanas tradīcijas, tirgotāju un klosteru rakstītos un nerakstītos likumus, un aptiekāra amata knifus.

Kā lai nepriecājas uzzinot, ka priekanamu Tallinā sauca par Sarkano klosteri? Tirgotāji labi nopelnīja, iepērkot sāli un turot to sāls pagrabā līdz ziemas beigām, lai tad par brangu naudu notirgotu tālāk uz Krieviju. Ja man piemestos drudzis, lietotu maisījumu no vīnā vārītām lauru lapām, alvejas sulas un lakricas maisījuma. Šī, starp citu, ir viena no nekaitīgākajām receptēm Melhiora krājumos. Viņš prot pagatavot arī spēcinošu dzērienu no miroņa spermas, bet ar recepti nepadalījās. Cik grāmatā izmantotajos faktos vēsturiskas patiesības, cik izdomas, lai paliek uz autora sirdsapziņas.

Detektīvi par aptiekāru Melhioru necenšas šokēt. Tā vietā lasītājs tiek nesteidzīgi izvadāts pa Tallinas ielām, parunāts ar vienu pilsoni, iedzerts alus ar otru un, skat, jau atrisinājums rokā. Reizēm ir ļoti patīkami palasīt šādus mierīgus, ar vardarbību un briesmām nepārbāztus stāstus.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.