Sliktā zinātne. Bens Goldeikrs

Bens Goldeikrs "Sliktā zinātne"

Zvaigzne ABC 2016. gads, 352 lpp.

Interesanti, cik daudzi no tiem, kuri iegādājās “Slikto zinātni”, uzķērās uz nosaukuma, bez anotācijas izlasīšanas, sajūsmā, ka beidzot tiek atmaskota sliktā oficiālā medicīna un (no tā izrietošs secinājums) pastāstīts par alternatīvās medicīnas bezgalīgajām dziedināšanas iespējām? Ja šie cilvēki pēc pirmās vilšanās turpinātu lasīt, viņi uzzinātu daudz pārsteidzošu un nesaudzīgu faktu par to, kā mūs muļķo gan alternatīvās medicīnas darboņi, gan lielās farmācijas kompānijas un dažs labs oficiālās medicīnas pārstāvis.

“Sliktā zinātne” stāsta par to kā sabiedrībai tiek klāstīti kļūdainos vai pat neesošos pētījumos un sagrozītos pierādījumos balstīti secinājumi par veselību un uzturu. Dažkārt tas notiek neapzināti, jo cilvēki vēlas saskatīt to, ko vēlas un kam tic, vai arī vienkārši nepareizi saprot/vispār nesaprot iegūtos pētījuma datus. Tomēr bieži tas tiek darīts apzināti. Nauda nesmird, kā vēsta tautas gudrība. Ūdeni uz muļķības dzirnavām ļoti skaisti lej plašsaziņas līdzekļi, kuri alkst sensācijas, viņiem visu laiku jāziņo kas jauns, bet medicīnā pagājis lielo atklājumu laiks. Tad nu no kāda pētījuma tiek paķerta hipotēze, nevis secinājumi, vai arī tīši vai netīši pārprasti dati un pasaulē aiziet kārtējās blēņas. Piekrītu autoram, ka lielā mērā pie “zinātnisku” muļķību popularitātes un zinātnes noniecināšanas ir vainojama humanitārā izglītība, kas neļauj pietiekoši pārzināt pat salīdzinoši vienkāršus dabaszinātņu procesus. Tāpēc ir viegli noticēt tādām aplamībām kā ieteikumam ēst spinātus un tumši zaļos augus, jo tajos ir vairāk hlorofila un tātad daudz skābekļa, kas no mūsu kuņģa nonāks asinīs (šī sensacionālā atklājuma autore ir PhDr. Džiljena Makīta, es tikai pārstāstu).

Autors pārdomāti, izvērsti, pamatoti un ironiski analizē placebo, homeopātiju, dažus slavenākos Lielbritānijas “speciālistus”, vairākus zāļu un vitamīnu skandālus, un citas aizraujošas tēmas. Tāpat viņš pastāsta kā masu mediji un uztura konsultanti (nejaukt ar oficiāli atzītu izglītību ieguvušiem uztura speciālistiem) veicina muļķību izplatību un masu histēriju, kā apzināti vai neapzināti tiek sagrozīta statistika un kā atšķirt labu pētījumu no slikta. Būtībā – kā neticēt visam ko dzirdi vai redzi un kā atšķirt melus no patiesības. Sekojot autora padomam, vajadzētu kritiski pieiet arī viņa teiktajam. Man viņa teiktais šķiet loģisks, grāmata apstiprināja ar faktiem to, kur man līdz šim faktu trūka un beigās ir miljons atsauču, ja kāds grib rakņāties dziļāk. Domāju, ka epidemioloģijas pētniekam Benam Goldeikram var ticēt, viņš neslēpjas aiz tukšām frāzēm.

Attiecībā uz kritiku man ir divas piezīmes. Pirmā – personīga. Vēlos teikt, ka uz grāmatas beigām autors sāka mani pazaudēt – par daudz faktu smadzenēm, tāpēc iesaku grāmatu lasīt lēnām, nesteidzīgi, paralēli lasot ko vieglu un izklaidējošu. (To saka cilvēks ar humanitāro izglītību, eksaktā novirziena beidzējiem, visticamāk, šādu problēmu nebūs.) Otrā – mazāk personīga. Vietām autors tik daudz skaidro, atrunā visas konkrētā gadījuma nianses, atkārto savus uzskatus vai teoriju, ka tas sāk kļūt apnicīgi. Daļēji noteikti autors tā dara, lai kādam būtu mazāk iespēju viņu pārprast un iesūdzēt tiesā. Katrs iztirzātais piemērs kalpo nodaļas pamattēmas izskaidrošanai, tāpēc ar saturu viss kārtībā. Šajā brīdī arī laiks uzlielīt Viļa Kasima teicamo tulkojumu – nemanīju ne kokainas teikumu konstrukcijas, ne aizraušanos ar netulkotiem terminiem, ar ko mēdz sirgt latviski tulkotā populārzinātniskā literatūra.

Visskumjāk pēc grāmatas izlasīšanas ir apzināties, ka pārāk bieži “zinātnieki atklājuši” vai “pētījumā noskaidrots” ir pilnīgas muļķības vai vismaz puspatiesība. Nemaz nesāksim runāt par pašpasludinātu speciālistu ieteikumiem, labi? Man, kā cilvēkam bez grāda dabaszinātnēs, ir jāpavada daudz laika, lai saprastu, vai tiešām A palīdz pret B, kā tiek rakstīts presē, jo nekam vairs īsti nevar ticēt. Man šī laika nav, atliek vien paļauties uz savu veselo saprātu, iedziļināties tajā, kas patiešām svarīgs un nelaist tālāk blēņu stāstus. Tāpēc silti iesaku “Slikto zinātni”. Tā ir vērtīga (ne vienmēr viegli lasāma) lasāmviela ikvienam par muļķībām, ko mums baro pašpasludināti uztura speciālisti, krūmu dakteri, intuīcijā balstītu pierādījumu piekritēji, negodīgi farmācijas uzņēmumi un plašsaziņas līdzekļi. Īsumā – viss ir slikti, bet pēc šīs grāmatas izlasīšanas vismaz spēsiet noteikt, kāpēc ir slikti.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

One thought on “Sliktā zinātne. Bens Goldeikrs

  1. Atpakaļ ziņojums: Bens Goldeikrs „Sliktā zinātne” | Sibillas grāmatas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s