Stouners. Džons Viljamss

Zvaigzne ABC 2016. gads, 256 lpp.

Apbrīnojami, kā dažkārt literārs darbs var neievērots “nodzīvot” daudzus gadus un tad pēkšņi iemirdzēties kā spoža zvaigzne. Tā ir noticis ar neticami lielisko Džona Viljamsa romānu “Stouners”. Pirmo reizi izdots 1965. gadā, tas ilgu laiku palika mazpazīstams, lai gan kritiķu labi novērtēts darbs. Tagad tas beidzot pelnīti ieguvis slavu un atzinību.

Es pirmo reizi par šo romānu uzzināju no Spīganas, vēlāk viņa to iedāvināja man Ziemassvētkos. Atceros, ka tolaik domāju, vai tik nebūs garlaicīgi un pārāk intelektuāli, bet nāca gada beigas, vajadzēja ko īsu lasāmu, dāvanas nospieda sirdsapziņu un ķēros pie lasīšanas angliski. Ak, kungs! “Stouners” ir viena no labākajām pēdējā laikā lasītajām grāmatām. Un viena no tām, ko ar baudu pārlasīšu. Tāpēc priecājos, ka romāns tikko iznācis latviski, esmu tikusi pie sava eksemplāra, varu šķirstīt un tīksmināties.

“Stouners” ir smalka un spēcīga parasta cilvēka parastas dzīves studija. Bez liekām detaļām, tomēr precīzi un dziļi Viljamss portretē Stounera personību un dzīvi tik brīnišķā veidā, ka varoņa klusās bēdas un prieki kļūst par daļu no lasītāja. Romānā nav lielu emocionālu satricinājumu vai pārspīlētas emociju drāmas. Stāstījums plūst lēni, pat rezignēti, tomēr es nespēju atrauties no lasīšanas. Dažkārt vieglāk nolikt malā spriedzes pilnu krimiķi. Man ārkārtīgi patika, cik autors precīzi “noķēris” cilvēka dabu un kā viņš raksta, un ievelk lasītāju stāstā. Bija tāda sajūta, ka lasu reālas personas biogrāfiju.

Stouners varētu būt mans vai tavs radinieks, kaimiņš, cilvēks, ko katru dienu satiec pa ceļam uz darbu. Tik parasts un reāls. Kluss trūcīga zemnieka dēls, kurš lauksaimniecības studiju laikā literatūras kursā sajūtas tā “it kā redzētu visu pirmo reizi”. Šoks ir tik dziļš, ka viņš maina studiju virzienu un sāk studēt literatūru, pat nedomājot, ko darīs pēc tam. Viņā nav ambīciju, viņš ir “pasīvs kā zeme”, vienkārši grib mācīties un būt starp grāmatām. Tāda iespēja viņam rodas, kad tiek piedāvāts turpināt studijas universitātē un paralēli pasniegt studentiem ievadkursus literatūrā. Dzīves laikā viņš kļūst par profesoru, apprecas, saraksta grāmatu, bet pie tā visa viņš vairāk nonāk apstākļu pamudināts, nevis tāpēc, ka viņš pēc kaut kā aktīvi tiektos. Šķiet, ka viņu var dēvēt par gļēvu, bet viņš ir arī taisnprātīgs un atsevišķās situācijās apbrīnojami izlēmīgs. Īsāk sakot, Viljamss ir radījis daudzšķautņainu personību, kas nav obligāti jāmīl, bet tā ir saprotama, īsta un tāpēc simpātiska.

Ar sievietēm Stouneram briesmīgi neveicas. Daļēji tāpēc, ka viņa sievai ir psiholoģiskas dabas problēmas, bet, kā vēsta tautas gudrība, viena pagale nedeg. Iespējams, viņu laulība izvērstos savādāk, ja viņš nebūtu tik kluss un piekāpīgs. Tomēr viņš ir pelnījis ko labāku. Arī pusmūžā sastaptā laime ir īsa. Nabaga Stouners.

Un nabaga es. Rakstot šo atsauksmi, man ir līdzīga sajūta kā mūsu galvenajam varonim sākot mācīt studentus, kad “brīnuma izjūta paliek apslēpta viņā”. Tāpēc vienkārši iesaku izlasīt šo brīnišķīgo un cilvēcīgo romānu. Silvijas Brices tulkojums garantē labas valodas baudījumu. Vismaz man, palasot šur un tur pa kādam gabalam, bija sajūta, ka lasu oriģinālu. Joprojām sajūsminos par autora spēju radīt tik interesantu un spēcīgu darbu par ikdienišķo un ielikt tik daudz tik nelielā lappušu skaitā. Šedevrs.

Vērtējums: 5/5

Oriģinālā lasīju angliski, bet paldies izdevniecībai par dāvāto latviskā tulkojuma eksemplāru. Paldies, Spīgana! Ja ne Tu, es nebūtu piedzīvojusi Stouneru.