Saruna suņu valodā. Džena Fennela

Džena Fennela "Saruna suņu valodā"

Zvaigzne ABC 2014. gads, 224 lpp.

No sākuma domāju veidot vienu rakstu par vairākām ar suņu audzināšanu saistītām grāmatām, bet Fennelas darbs uzprasījās pēc plašāka izklāsta. Grāmatas autore izstrādājusi savu suņu audzināšanas metodi, iespaidojoties no zirgu “vārdotāja” Montija Robertsa un dokumentālajām filmām par vilkiem, un šajā grāmatā dalās pieredzē kā viņa līdz savai atklāsmei nonākusi, kā pāraudzinājusi savu diezgan nevaldāmo suņu baru un pēc tam vēl daudzus citus suņus, kuru saimnieki lūguši palīdzību.

Ķeršos uzreiz vērsim pie ragiem. Man nav pamata apstrīdēt viņas metodes, it īpaši, ja tās tiešām palīdzējušas tik daudziem kā viņa stāsta, tomēr nav prātīgi akli ticēt visam, ko raksta cilvēks bez attiecīgās jomas izglītības un bez atsaukšanās uz pārbaudāmiem faktiem. Nav nekādas vainas pieredzei un intuīcijai, es arī uz tām paļaujos daudzās situācijās, tāpēc atļaušos tāpat kā Fennela balstīties šajos subjektīvajos faktoros un teikt, ka visi suņi nav vienādi un viņas audzināšanas metodes strādā, bet ne gluži to iemeslu dēļ kā viņa domā. Citējot Benu Goldeikru, “viss ir mazliet sarežģītāk”. Protams, ir pamatiezīmes, kas vienādas visiem (tāpat kā cilvēkiem), bet ir arī tik daudz atšķirīgā raksturos un uzvedībā. Bet tas tā, krietni svarīgāk ir tas, ka, manuprāt, viņa jauc paklausību ar dominēšanu, līdz ar to teorija ir greiza. Varbūt, ka tā cilvēkam ir vieglāk domāt un saņemt sevi rokās elementāras pieklājības iemācīšanai sunim, jo mums taču patīk valdīt, vai ne?

Fennela savu Draudzīgās saiknes metodi balsta uz pieņēmumu, ka saimniekam jāieņem dominējošā līdera pozīcija, citādi to ieņem suns un seko visādas problēmas – lēkšana augšā, pārmērīga uzmanības pieprasīšana, pavadas vilkšana, bēgšana, pat agresivitāte un mājas ārdīšana. Tas viss tāpēc, ka suns ieņēmis bara vadoņa pozīciju un tas viņam sagādā stresu, jo visu laiku jāpieskata saimnieks. Varbūt viņai ir taisnība, varbūt arī ne. Viens gan skaidrs – neaudzināts suns ir kā nagla pakaļā saimniekam un var sagādāt problēmas arī apkārtējiem cilvēkiem. Problēma tātad skaidra. Kā risināt? Jākļūst par līderi savam sunim. Pirmais solis – satiekot suni, tas pirmās 5 minūtes ir pilnībā jāignorē. Uzmanību var pievērst tikai tad, kad suns ir nomierinājies. Tālāk seko vēl vairāki soļi, kurus es te tuvāk neapskatīšu. Lasot autores pieredzi, tas liekas vienkārši elementāri. Viņa ienāk mājās pie cilvēkiem, kuri viņu paaicinājuši tikt galā ar savu suni, viņa uzreiz parāda, ka līdere ir viņa, paiet 5 – 30 minūtes un suns viņai klausa kā jēriņš. Sameklēju vienu video, kur viņa kāda TV raidījuma ietvaros ierodas mājās pie neaudzinātu suņu bara. Iespaidīgi, kā suņi nomierinājās, tomēr par cik % var uzticēties televīzijai?

Gadās arī stūrgalvīgāki eksemplāri, bet konsekventi rīkojoties, saimnieki apmēram dažu dienu līdz 2 nedēļu laikā varot tikt pie laimīga un labi audzināta suņa. Mums mājās sagaidīšana īsti nav problēma, tāpēc neredzu jēgu savu mīluli ignorēt 5 minūtes, kad viņš priecīgi sagaida mani mājās un pienes savu mīļāko mantiņu (kas, starp citu, arī esot suņa līdera izpausme, I kid you not). Tomēr, nenoliedzami, ignorēšana palīdz reizēs, kad suns pārāk aizraujas, vai viņa uzmanība nav konkrētajā brīdī vēlama.

Runājot par autores piesaukto alfa vilku mītu, jāmin “Dog Sense” autora John W.S. Bradshaw teiktais, ka šodienas vilki ir to seno vilku pēcteči, kuri izvēlējās nedzīvot kopā ar cilvēkiem un šodienas suns no vilka ir tālu. Būtībā sanāk, ka Fennelas teorija ir vēlamā uzdošana par esošo. Viņa labi saredz sekas un saprot, kā tās novērst, tikai izdara nepareizus secinājumus. Toties viņas padomi labi audzina dumjus suņu saimniekus. Bradshaw savu grāmatu balsta uz dažādiem pētījumiem par suņu psiholoģiju un izcelsmes vēsturi, plānoju to drīzumā lasīt.

Autore mīl suņus un rīkojas pēc savas labākās saprašanas, tāpēc grāmata nav zemē metama. Pats pozitīvākais ir tas, ka viņas metode ir pozitīva, pat ja man izrauj sirdi tā 5 minūšu ignorēšana. Cik nojaušu no rakāšanās internetā, viņas padomus ir pārņēmuši vai daļēji adaptējuši arī citi suņu “vārdotāji”. Iespējams, ir vērts “Sarunai suņu valodā” pievērst uzmanību, ja nestrādā citas pozitīvās audzināšanas metodes.

Kāpēc pievērsos šīs grāmatas lasīšanai? Pirmkārt, gribu labāk saprast savu suni. Ar spēcīga un aktīva drauga iegūšanu aktuāls kļuvis jautājums, kas notiek viņa prātā un kā mums vēl labāk saprasties. Otrkārt, paklausības lietas. Pa lielam viss ir labi, viņs ir ļoti saprātīgs, bet mīlulim jāmācās savaldīt emocijas un nevilkt pavadu. Viss tik interesants, viss tik aizraujošs! Ja suns pieaudzis svērs pusi no manis, tas kļūst īpaši aktuāli. Droši vien jau sapratāt, ka esmu skeptiski noskaņota un akli nesekošu autores padomiem, bet šo to izmantošu gan. Esmu atradusi dažus citus noderīgus video, kuru ieteikumus izmantojam jau nedēļu un ir rezultāti. Nu jā. Ja kāds tiešām pēc Fennelas metodes ir apmācījis savu četrkājaino draugu, es ļoti labprāt uzzinātu par jūsu pieredzi. Tāpat es labprāt uzzinātu jūsu domas un ieteikumus par suņu apmācību ārpus kinologu organizētām suņu apmācības skolām, respektīvi, ikdienas mājapmācību.

Vērtējums: 3/5

Advertisements

8 thoughts on “Saruna suņu valodā. Džena Fennela

  1. Nezinu, kādi ir citi autores padomi (un neizklausās, ka gribu uzzināt), bet tā ignorēšana dažiem suņiem nāk ļoti par labu un pēc pāris dienām arī vairs nešķiet, ka dari sunim pāri.
    Tā kā man ir super duper mega aktīvas šķirnes pārstāvis, kura vienīgā vēlme burtiskā un pārnestā nozīmē ir uzkāpt man uz galvas, es ļoti ātri sapratu, ka man sunim ir jāierāda, ka mēs spēlējamies tad, kad es to gribu, nevis tad, kad viņa pieprasa un tā 5 min ignorēšana atnākot mājās to lieliski nostiprina – pilnīgi cits respekts pret mani un man patīk, ja varu mierīgi noģērbties, nolikt mantas un tikai tad dauzīties ar suni, nevis mēģināt nožonglēt mazo ūdenszāli kombinācijā ar citām darbībām.

    Par pārējo – man šķiet, ka ārkārtīgi liela daļa suņu saimnieku tieši tādi arī ir: atkoduši, kā veiksmīgi tikt galā ar sekām, visu dara pareizi, bet savas darbības pamato ar pilnīgām muļķībām. Kas, protams, ir forši šiem saimniekiem, bet neesmu pārliecināta, ka tādiem vajag mācīt citus.

    Like

    • Izklausās pēc smagāka gadījuma kā manējais. Es vienkārši neredzu jēgu 5 minūtēs, ja nav nepieciešams uzvedību koriģēt.
      Citi viņas padomi saistās ar ēšanu, pastaigām u.c. Piemēram, ka jābūt kādai telpai, kur suns kategoriski netiek ielaists, jo tur iet tikai bara vadonis. Interesanti, ka viņa vispār nepiemin to, cik svarīgi ir iemācīt sunim ļaut iebāzt mutē pirkstus, lai izņemtu jebko, kas tur tajā brīdī ir.

      Like

  2. Nu, sunim labāk nebāzt pirkstus mutē, labāk panākt, lai suns pats atdod paņemto :).

    Man ir pieredze ar rotveileru un bokseri, drusku mazāka ar foksterjera jaukteni. Visi viņi ir dažādi suņi pēc rakstura un katram prasās drusku citādāka pieeja.
    Sunim autoritāti vajag, īpaši svarīgi tas ir smagāko raksturu suņiem. Bet es to nemēģinātu panākt ar piecu minūšu vai telpas norobežojumu metodēm. Vienkārši ir lietas, kur sunim jāklausa un saimniekam tas ir obligāti jāpanāk – mierīgu garu, neatlaidīgi un pacietīgi. Piemēram, lai nerauj pavadu. Lai nerej brīžos, kad zvana telefons vai grib iet ārā.

    5 minūtes un aizliegtā telpa liekas pārspīlēti. Tam cilvēkam vajag suni vai paklausīgu robotu?

    Like

    • Vai ne? Katram sunim ir savs raksturs, sava pieeja, tas ir jājūt un jāizprot. Grūti jau no grāmatas un pāris video saprast, bet iespējams, ka Fennela to tomēr ņem vērā. Par kinologiem arī izsakās dažādi. Viens un tas pats kinologs no vienas mutes tiek slavēts, no citas pelts un grūti saprast, kamēr neredzi savām acīm darbībā.
      Atdod un pirksti mutē viens otru neizslēdz, mācu abus variantus. Par tiem pirkstiem mutē laikam neizteicos pietiekoši plaši. Varbūt tā esmu tikai es, bet man tas ir svarīgi. Iespējams tāpēc, ka bērnībā kaula dēļ man rokā iekoda visādi citādi mīļais sētas suns. Iespējams tāpēc, ka mans iepriekšējais suns mīlēja ierīt visu, kas pilnībā iegāja viņa mutē. Kad gabals jau iestrēdzis rīklē, tad nekāds atdod nesanāk un ir ātri jāglābj situācija. Tas bija viens gadījums, pirmā reize, kad uzzinājām par šādu suņa rakstura iezīmi un vairāk neatkārtojās, jo kļuvām piesardzīgāki. Tas, lai kāds nepadomā nepareizi 🙂 Tāpēc jā, man ir svarīgi, lai neatkarīgi no tā, kas sunim mutē, vai ko viņš taisās ēst, es tur droši varu likt arī savu roku. Lai mierīgi varu apskatīties zobus, lai to mierīgi var izdarīt vetārsts.
      Tev ir pieredze ar rotveileru, kas ir nopietns suns. Saki, kā mācīji neraut pavadu?

      Like

      • Nu, pēc tāda skaidrojuma viss par nepieciešamību sunim bāzt roku mutē kļūst skaidrs 🙂

        Ja suns rāva, tad asi un spēcīgi parāvu atpakaļ, lai suns nonāk ar galvu pret mani, pateicu “nerauj” un uz mirkli apstājos. Tad lēnām atsāku iet. Ja vajadzēja, atkārtoju. Tas arī viss. Vēlāk jau pietika vienkārši pateikt, lai nerauj, vai pasaukt suni vārdā, vai sliktākā gadījumā viegli paraut, lai viņš saprastu, ko gribu. Bet rotveilers no dabas likās tāds paklausīgs. Ar milzīgu pašcieņu, ja lika darīt, kas nepatīk, bija liela šķendēšanās, darīts tika izcili lēni, bet izdarīts.

        Kas tev par sunīti?

        Like

        • Mums paraušana atpakaļ ne visai strādā, krietni labāk palīdz, pagriešanās atpakaļ, ja sāk vilkt, un slavēšana, ja iet pareizi. Ļoti saprātīgs un vēlas paklausīt, bet enerģija pagaidām pa ausīm spiežas laukā un viss jāizpēta. Negribu afišēt šķirni (tam ir savi iemesli, neuztver, lūdzu, personīgi), bet no nopietnajiem, ar lielu pašcieņu apveltītajiem. Pirms tam man bija franču buldogs, arī suns ar lielu Es, bet viņam bija pofig uz apkārtni, cits raksturs.

          Publicējis 1 person

  3. Labdien!
    Neesmu pagaidām mēģinājis šo metodi, bet man ir jautājums. Varbūt kāds palīdzēs ar atbildi. Tātad man ir vācu aitu šķirnes suns. Paklausība ideāla līdz IPO līmenim, bet nevaru saprast kas viņam reizēm ir. Stradājot ar pavadu viss ir labi, bet bez pavadas reizēm ieraugot savu ēnu viņš skrien tai pakaļ. Nevaru saprast ko lai dara? Varbūt ir kautkādi raksti interneta par suņa uzvedības psiholoģiju. Labprāt pastudētu.

    Like

    • Man izklausās vienkārši pēc spēlēšanās 🙂 Bet labāk ar šo jautājumu vērsties forumā suni.lv. Iespējams, ka tur suņu saimniekiem ir līdzīga pieredze. Vēl labāk – pie kinologiem, kuri ir zinoši suņu psiholoģijā, ne tikai komandu iedresēšanā. Pēc viņiem var apjautāties tajā pašā suni.lv. Lai veicas!

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s