Bites. Mēliss Frīdentāls

Mansards 2015. gads, 248 lpp.

Ir kaut kas noslēpumaini vilinošs vāka dizainā un nosaukumā, kas liek šo grāmatu paņemt rokās un sākt lasīt. Kad sākts, atliek vien turpināt, jo drūmā noskaņa ievelk lasītāju dubļu un smaku jūklī. No seniem laikiem izkāpis romāns caur jauna studenta Laurencija ciešanām pēta 17. gadsimta teoloģijas un medicīnas teorijas par cilvēka dvēseli un tās saistību ar veselību.

17. gadsimta vide ļauj ar gandarījumu un atvieglojumu priecāties par cilvēces attīstību, mūsu sasniegumiem sadzīves apstākļu uzlabošanā, tumsonības apkarošanā un ārstniecībā. Lai gan tā laika Tērbatā virmo modernas vēsmas, ko noteikti veicina universitātes klātbūtne, ilgstošo lietavu radītais bads un vispārēja apstākļu pasliktināšanās padara Tērbatu par nemīlīgu vietu. No laukiem uz pilsētu plūst pusdzīvi, skrandaini, bada mocīti ļaudis, viss ir drūms, dubļains, auksts un slapjš. Ideāla augsne slimībām, kurām kā labu pretlīdzekli iesaka asins nolaišanu. Ja pie bārddziņa ietrāpa asins nolaišanai nelabvēlīgā laikā, viņš ar lielu entuziasmu un prieku piedāvā veikt klizmu, kas ļoti labi attīrot organismu. Bārddziņa piedāvājums nešķiet vilinošs? Var doties pie aptiekāra nopirkt kādu no viņa brūvējumiem. Varbūt pat palīdzēs, ja nenomirsiet.

Bet kāpēc vispār cilvēks top slims? Jo izjaukts humoru līdzsvars organismā, vai ļauna acs uzsūtījusi slimību. Ļauna acs, savukārt, ir tiem, kam kaut kādu iemeslu dēļ dvēsele kļuvusi slikta, samaitāta. Laurentijam šķiet, ka tā noticis ar viņu, jo bērnībā pieredzējis briesmīgas lietas, tāpēc tagad savas studijas velta dvēseles pētīšanai. Galvenais varonis cenšas izdibināt vairākus filozofiskus jautājumus. Kas ir dvēsele, kas atmiņas? Vai bez tām cilvēks ir dzīvs, spēj pastāvēt? Veselā miesā vesels gars, vai tomēr ar veselu garu vesela miesa? Viņu moka melanholija, iekšas pilnas ar melnu žulti, kas sagandē ķermeni un prātu. Tādam cilvēkam drūmā Tērbata ir slikta dzīvesvieta, tomēr viņam nav izvēles. “Bitēs” mēs sekojam Laurentijam Hilam sešas dienas – no viņa ierašanās brīža Igaunijā līdz kādai satraucošai atklāsmei universitātes laboratorijā un atvieglojumu nesošam sapnim.

Teksts nešķiet sarakstīts mūsu laikā. Vides apraksts, tēli, Laurentija domas un rīcība – tas viss atstāj diezgan autentisku 17. gs. sajūtu, pareizāk sakot, ticamu interpretāciju par to, kā tas varēja būt. Mēliss Frīdentāls ir teologs un literāts, pēta 17. gadsimta ideju vēsturi, romānu balstījis uz patiesiem faktiem, izmantojis tālaika zinātnes un filozofijas idejas, ko īsumā paskaidro grāmatas pēcvārdā. Pēcvārds piedod romānam dziļāku nozīmi un ļauj labāk izprast literārā darba jēgu. Autors ļoti rūpīgi izmanto izteiksmes līdzekļus, lai radītu pretīgu vidi. Reti kurš teksts ir tā piesūcies ar mitrumu, dubļiem, smakām, tumsu un ārprātu.

Kas ir ar tām bitēm? Kāpēc romāna nosaukums ir “Bites”? Kāpēc tēla sejai priekšā dzeltena puķe? Tieši šie ziņķārīgie jautājumi mani mudināja izlasīt Frīdentāla romānu. Izrādās, vairāki antīkie un viduslaiku domātāji pauda ideju, ka dvēsele ir bites, kas piepilda cilvēka ķermeni kā stropu. Skaisti, par to ir vērts padomāt.

Romāna beigas ir neviennozīmīgas. Lasītājam pašam jālemj, vai tā ir atpestījoša katarse, vai pēdējais elpas vilciens. Šī neskaidrība ir traucējoša, bet filozofiskāk noskaņotam lasītājam droši vien nesagādās grūtības. “Bitēs” savijas zinātnes sasniegumi ar māņticību, atmiņas ar fantāzijām, dažādas filozofiskas idejas ar visu iznīcinošo lietu un Laurentija slimību. Kopumā interesants un spilgts vēstures laikposma atspoguļojums tepat mums kaimiņos. Vērts izlasīt.

Vērtējums: 3/5