![IMG_20160326_204616[1]](https://farm2.staticflickr.com/1559/25862544973_13960d2d54_z.jpg)
Valmieras integrētā bibliotēka
Savu pirmo bibliotēku atklāju 4. vai 5. klasē. Sāku mācīties lielā vidusskolā, kur gaiteņi šķita nebeidzami un joprojām atceros tumšās divviru durvis trešā stāva gaiteņa galā. Tā nu viss sākās kā obligāts skolotājas nosūtījums. Likās, ka tur ir milzumdaudz grāmatu un neviens man neliedza ņemt arī to, kas nebija paredzēts manam vecumam. Vai tur dabūju “Fantomasu”? Šaubos, tomēr pilsētas bibliotēku neatceros. Tas bija pasaku un dažādu indiāņu stāstu laiks.
“The only thing that you absolutely have to know, is the location of the library.”
― Albert Einstein
Pārcēlāmies uz laukiem un ātri atradu ceļu uz pagasta bibliotēku. Reizēm šķita, ka esmu tur vienīgā apmeklētāja un stiepu mājās kaudzēm grāmatu. Žilu Vernu, Agatu Kristi, Simenonu, Dimā, Valteru Skotu, dažādus piedzīvojumu gabalus, klasiku, obligāto un neobligāto latviešu literatūru un visu citu, kas ieinteresēja. Tas bija laiks, kad vasarā mana mīļākā lasīšanas vieta bija resni zari ābelē dārza nostūrī.
Tad nāca pilsētas vidusskola. Neatceros, vai skolai bija sava bibliotēka, bet es “ganījos” pa pilsētas bērnu bibliotēku, kas bija iekārtota veca pilsētas nama otrā stāva vairākās istabās. Tāda mājīga dzīvokļa sajūta. Tur par bibliotekāri strādāja tolaik vēl tikai vietējā mērogā pazīstama dzejniece un organizēja jauno literātu pulciņu. Skaidrs, ka bibliotēkas telpās pavadīju lielāko daļu no sava brīvā laika. Mācījos rakstīt dzeju un lasīju visu, kas trāpījās pa rokai.
Augstskolai bija sava bibliotēka, studiju dēļ bija jālasa ļoti daudz mācību literatūras un pagāja kāds gads, līdz Valmierā aizgāju uz pilsētas bibliotēku. Tad vēl augstskolas, bērnu un pilsētas centrālā bibliotēka nebija apvienotas skaistajā stikla piebūvē Vidzemes augstskolas ēkā Gaujas krastā. Starp citu, nesen bija tādi plūdi, ka ūdens pacēlās gandrīz līdz ēkas fundamentam. Pilsētas bibliotēka atradās trīsstāvu ēkas pirmajā stāvā, dzīvoklī bez starpsienām. Diezgan drūmi un neomulīgi, arī bibliotekāres bija šī drūmuma pārņemtas. Neatceros, ko lasīju augstskolas gados, noteikti tādu pašu eklektiku kā tagad, tikai bez fantastikas. Bija periods, kad lasīju “Kontinenta” romānus. Acīmredzot vajadzēja paaugstināt cukura līmeni asinīs. Pēc augstskolas dažus gadus bibliotēku apmeklēju ļoti reti, tad atsāku un tajā laikā arī dzima šis blogs. Tas bija laiks pirms Goodreads un citiem grāmatu blogeriem, un grāmatas izvēlējos, klaiņojot gar plauktiem un cītīgi pētot grāmatu muguras. Ieteicamo literatūru varēja smelties arī no žurnāliem, jo tad vēl varēja ticēt anotācijām.
Studiju gados man piederēja lasītāja kartes divās ārzemju bibliotēkās. Viena Somijā, kad biju tur vasaras praksē nelielā pilsētiņā. Tur bija burvīga bibliotekāre, kura saprata manu kāri pēc grāmatām un izpalīdzēja ar kartes iegūšanu, un pieņemama grāmatu kolekcija angļu valodā. Tā bija skaistākā un modernākā bibliotēka, kādu biju redzējusi. Otra karte un ļoti regulāri apmeklēta bibliotēka bija Anglijas koledžā. Tur gan pārsvarā ņēmu tikai mācību literatūru, izmantoju datoru un strādāju dažas stundas nedēļā, nopelnot tīri pieklājīgu iztiku. Šī bibliotēka bija interesanta ar Resursu centru – studenti tur varēja nopirkt rakstāmlietas un tur bija jāiesniedz kursa darbi, pēc kuriem vēlāk atnāca pasniedzēji.
Tagad ik pa laikam dodos uz skaisto un plašo Valmieras integrēto bibliotēku Vidzemes augstskolā. Tur ir gaiši, plaukti izvietoti atstatu, ērti pārskatāmi. Plašs grāmatu un žurnālu klāsts, vietas, kur piesēst un palasīt. Īsāk sakot – paradīze.
“It was good to walk into a library again; it smelled like home.”
― Elizabeth Kostova, The Historian
Tagad ir tik daudz iespēju iegādāties grāmatas, dažādi formāti, bet es nezinu, kas es būtu bez bibliotēkām.
Aicinu arī citus blogerus un neblogerus dalīties atmiņās par bibliotēkām. Varētu sākt Doronike un Sibilla.
brīnišķīgs ieraksts! 🙂
PatīkPatīk
Paldies, Elīna! Vari padalīties arī ar savām atmiņām par bibliotēkām?
PatīkPatīk
Es bibliotēkās joprojām mēdzu pastaigāties un pilnībā pazaudēt laiku (arī Valmieras, starp citu 🙂 ). Paglaudīt grāmatas, atcerēties, paņemt lasīšanai. Un daru to regulāri. Iesūkta šajā pastaigā tieku vismaz uz kādu stundu…:)
Un to darīju jau no mazotnes – gāju kājām uz patālo Liepājas bibliotēku, to darīju arī vasarās, vēl tagad atceros somiņu, kurā šūpojas grāmata par Trīcvaidziņu. Vienīgi no bērnības vēl vīd aina ar pastāvīgo bibliotēkas stīvumu un “kuššš!” , arī tagad gribētos, lai vismaz kāda bibliotēkas telpa būtu radīta dzīvīgākai kustībai, tai pašai grāmatu maiņas kustībai utt.
Studiju gadu attiecības ar Nacionālo bija īpašas, sevišķi ar to nodaļu, kas atradās Jēkaba ielā. Tā tekstu studēšana un pierakstu veidošana…, vēl tagad atceros acu un galvas sāpes 🙂
PatīkPatīk
Jā, tas kuššš 🙂 Bet studiju laikā ļoti novērtēju to, ka jābūt klusumam, tas palīdzēja koncentrēties.
PatīkPatīk
Lielisks raksts!
Es arī atceros to bērnu bibliotēku, kas bija iekārtota dzīvoklī. Bija tik žēl, kad uzzināju, ka tas viss tiek pārcelts! Nu, nenoķersi to fīlingu tagadējā bērnu nodaļā 😀
PatīkPatīk
Paldies 🙂 Tagad visam jābūt modernam, kas nav slikti, ja izdodas radīt mājīgu atmosfēru. Valmieras bērnu nodaļa ir patīkama, tur regulāri notiek pasākumi bērniem.
PatīkPatīk
pašam bija tas prieks atklāt, kas ir bibliotēka jau pirms pirmās klases. Tagad gan retāk iegriežos tajās, vai nu pats nopērku, vai atrodu plašajā internetā
PatīkPatīk
Varbūt pat atceries pirmo grāmatu, ko paņēmi no bibliotēkas?
PatīkPatīk
Džungļu grāmata par Maugli, tā bija arī pirmā, kuru izlasīju pats bez kāda palīdzības
PatīkPublicējis 1 person
Kā man patīk, ka visi raksta par bibliotēkām! Tik interesanti! No Kuš nekur nevarēja aizbēgt.. 🙂
PatīkPatīk
Ļoti jauks raksts 🙂
Manas vissiltākās atmiņas saistās tieši ar skolas bibliotēku, bet prātā palikusi arī Valmieras bērnu bibliotēka, kura atradās lielas ēkas otrajā stāvā, un, uz kuru bija jāmēro ceļš augšup pa vecām, dikti šaurām kāpnēm. Un tad vēl tā smarža…
Tagadējā VIA bibliotēka ir tiešām forša – plaša, gaiša un viss ir pieejams, taču man savā ziņā mazliet pietrūkst tā maģiskā ”vecuma efekta”, kas valdīja bērnu bibliotēkā, kad biju vēl maza (vecā Valmieras pieaugušo bibliotēka gan man ne visai gāja pie sirds – kaut kā gauži drūmi bija).
PatīkPatīk
Jā, pieaugušo bibliotēka neradīja vēlmi tur uzturēties. Kur agrāk atradās bērnu bibliotēka? Nemaz nezinu, jo nebija vajadzība apmeklēt.
PatīkPatīk
Bērnu bibliotēka agrāk bija uz Rīgas ielas, tajā lielajā ēkā, kas ir blakus Amarillim. Man šķiet, tagad tur pirmajā stāvā ir kaut kāds apģērbu veikals.
PatīkPatīk
Ā, pareizi. Tagad atceros, ka bija tur.
PatīkPatīk
Atbalsojums: Atmiņas par bibliotēkām. – BALTAIS RUNCIS
Atbalsojums: Atmiņas par bibliotēku | Dgpyfrom's Blog
Atbalsojums: Atmiņas par bibliotēkām | Sibillas grāmatas
Atbalsojums: Atmiņas par bibliotēkām | … zivis kraulā nepeld …
Atbalsojums: Četras bibliotēkas | Tējtasīte