Kīns un Satertveits pret Mārplu

Erkils Puaro ir plaši pazīstams, daudzi noteikti zina arī mis Mārplu, bet Agatas Kristi savērptos noziegumus šķetina ne tikai viņi vien. Jāsaka, ka tas bija pārsteigums man pašai. Ilgu laiku spītīgi turējos pie jokainā beļģu detektīva, pagājušajā rudenī izlasīju “A Pocket Full of Rye” un sapratu, ka arī ar veco kundzīti varu sadraudzēties. Iesaistīšanās Maidens of Murder Instagram klubiņā ieveda manā redzeslokā vēl divus Agatas Kristi galvenos varoņus – noslēpumaino Arleju Kīnu un ziņkārīgo džentlmeni misteru Satertveitu.

Vispirms par abiem kungiem un tad pāriešu pie dāmas, ignorējot labo toni, ka dāmām priekšroka.

565278

The Mysterious Mr. Quin. Agatha Christie

Minotaur Books 2002, 272 lpp. Harley Quin #1

Krājumā apkopoti padsmit stāsti par dažādiem noslēpumiem, par kuru aculiecinieku un atšķetinātāju kļūst misters Satertveits. Izšķirīgos brīžos uzrodas Kīns un ievirza Satertveita domas pareizajā virzienā, palīdzot ieraudzīt nozīmīgus faktus vai likumsakarības. Misters Satertveits ir tipisks angļu džentlmenis – turīgs kultūras un mākslas baudītājs, labi audzināts augstākās sabiedrības loceklis, kurš taktiski bāž degunu citu darīšanās, jo viņam ir īpaša spēja “saost” drāmas. Ne vienmēr tie ir asiņaini noziegumi, dažkārt tikai lepnuma izraisīta mīlas drāma, krāpšanās vai pašnāvības mēģinājums.

Stāstiem ir vienojoša nots – mīla un naids, kaislības, Arlekīna tēls. Tiek doti mājieni, ka Kīns izskatās kā Arlekīns. Arlekīns itāļu improvizācijas teātrī bija naivais kalps, tomēr Kristi laikam vairāk būs smēlusies iedvesmu no Dantes vai viduslaiku mistērijām, jo misteram Kīnam šajos stāstos nav nekādas līdzības ar naivu kalpu. Vienu brīdi šķita, ka Kīns ir sievišķīgā Satertveita iedomu draugs. Vispār, šī doma man ļoti patika, tomēr izrādījās nepatiesa.

Līdz šim nedomāju, ka detektīvžanra karaliene spēj būt garlaicīga. Nākas šo maldīšanos atzīt, kad jau trešo reizi e-lasītājs uzkrīt degunam. Apnika apraksti par Kīnu un Satertveitu, kas atkārtojās katrā stāstā – kā viņi satiekas, kā izskatās viens, kāds ir otrs un tādā garā. Acīmredzot, sākotnēji stāsti tika publicēti periodikā un autore juta nepieciešamību katrreiz no jauna lasītāju iepazīstināt ar galvenajiem varoņiem. Dažas vietas nežēlīgi uzdzina miegu, tomēr labākie stāsti ir labākajās Kristi detektīvu tradīcijās, tāpēc kopumā iespaids izlīdzinās.

Vērtējums: 3/5

31309

The Thirteen Problems. Agatha Christie

Harper 2002, 315 lpp. Oriģinālais nosaukums: The Tuesday Club Murders. Miss Marple #2

Pēc garlaicīgajiem večiem ar nelielu satraukumu ķēros pie šī stāstu krājuma. Ja nu atkal nāksies atsist degunu? Viss izvērtās pavisam citādi – nespēju no grāmatas atrauties un bieži sev teicu: “vēl vienu stāstu un tad gan iešu gulēt”. Kā lai guļ, ja mis Mārplas viesistabā tiek stāstīti un šķetināti neatrisināti noziegumi?

Krājumā ir trīspadsmit stāsti ar ļoti līdzīgu uzbūvi – tiek pastāstīts noslēpumains gadījums, kura atrisinājumu zina tikai stāstītājs, un klausītāji cenšas uzminēt vainīgo. Protams, nevienam nav tik spīdošas dedukcijas spējas kā kautrīgajai mis Mārplai. Viņa “ieliek kloķi” pat bijušajam Skotlendjarda izmeklētājam Henrijam Kliteringam. Pirmie 6 stāsti tiek stāstīti draugu lokā Otrdienas vakara klubā pie mis Mārplas, otrie 6 – pie vakariņu galda Bantriju mājā, bet trīspadsmitais stāsts ir savādāks. Tā kā stāstiem ir vienojošs motīvs, tad grāmata rada epizodiska romāna sajūtu.

Visi stāsti nav atmiņā paliekoši, tomēr visi ir aizraujoši. Lai gan stāstu uzbūve atkārtojas, tomēr noziegumi ir dažādi un dažkārt stāstīšanu iespaido stāstītāja personība. Piemēram, blondo aktrisi Džeinu Heljeri neviens tā īsti neņem par pilnu, bet viņas stāsts izrādās ļoti asprātīgs un iznākums pilnīgi negaidīts. Tik viegli neaizmirstas vieglās šausmu stāstu noskaņās ieturētais The Blue Geranium, klasiskie neveiksmīgu laulību iznākumi The Blood-Stained Pavement, A Christmas Tragedy un daži citi stāsti. Kopumā visi stāsti šķita vienlīdz interesanti un ieturēti labākajās Kristi tradīcijās.

Vērtējums: 5/5

6121956

A Pocket Full of Rye. Agatha Christie

Berkley Books 1991, 185 lpp. Miss Marple #7

Negaidīti nomirst bagātais Reks Forteskjū. Protams, uzreiz ir aizdomas par noindēšanu, motīvs ir vairākiem cilvēkiem, bet kurš ir vainīgais? Vienīgais pavediens ir sauja rudzu graudu upura kabatā. Inspektors Nīls kasa pakausi, līdz uzrodas mis Mārpla un lēnām saliek visu pa plauktiņiem.

O, šis bija dikti labi. Klasiska Kristi, klasisks detektīvs. Man bija aizdomas, bet autore ļoti viltīgi šīs aizdomas novirzīja. Ļoti labas beigas, tumšas un negantas, atrisinājums dažas lietas apgrieza kājām gaisā un faktus parādīja jaunā gaismā. Bērnu skaitāmpantiņa izmantošana ir asprātīga, tikai uz beigām drusku nepārliecināja pantiņa sasaiste ar slepkavas rīcības iemesliem. Bet es neesmu speciāliste angļu skaitāmpantiņos, tāpēc varbūt kādu niansi palaidu garām.

Domāju, ka Forteskjū ģimene nekad nepieļautu mis Mārplas uzturēšanos viņu mājā, ja nojaustu, ka aiz nevainīgās, šarmantās kundzītes ārienes slēpjas izmeklēšanas monstrs.

Vērtējums: 5/5

Šajā brīdī jums noteikti ir skaidrs, ka mis Mārpla ar savu detektīvtalantu bez piepūles uzvar ziņkārīgo Setertveitu un viņa noslēpumaino kompanjonu Kīnu. Kamēr Mārplas detektīvos risinās aizraujoši notikumi un tiek ķerti noziedznieki, tikmēr Setertveits apžļembā savas kārtējās pārdomas par mūziku vai Kīna parādīšanos.

 

 

8 domas par “Kīns un Satertveits pret Mārplu

  1. Mis Mārpla man īstenībā patīk labāk nekā Puaro. Tādēļ, ka viņa ir tāda ikdienišķa sieviņa. Puaro, protams, ir ģēnijs, kuru var apbrīnot, bet Mārpla ir tāda vecmāmiņa, kāda varētu būt jebkuram, vai kāds(a) varētu būt bezmaz jebkurš. Tikai vajag vērot un pazīt, un izprast.

    Patīk

  2. Man bērnībā patika gan Puaro, gan Mārpla- tik daudz lasīju un skatījos filmas, bet tagad neko no tā nevaru atcerēties. Kāds labums no bērnībā lasītajiem krimiķiem? 😛 Un es iesāku grāmatu par Kīniju latviešu valodā, bet izlasīju tikai 2 nodaļas. Neieintriģēja.

    Patīk

  3. Vieglai izklaidei Kristi ar saviem mūžīgajiem līķiem pie kamīna ir patiešām jauka. Un man arī Mārpla patika labāk nekā Puaro, bet tikai mazliet. 🙂 Vienīgi laikam devindesmitajos gados Kristi pārlasījos par daudz (mums mājās bija viss, kas no viņas ir tulkots latviski) un tagad vairāk nav intereses viņai pievērsties. Starp citu “A Pocket Full of Rye” latviski ir nosaukts par “Melno strazdu noslēpumu”. Un bērnībā redzēju arī tāda paša nosaukuma padomju filmu.

    Eh, un es visu laiku ļoti gribu uzrakstīt par tām bibliotēkām, jo tā ir brīnišķīga tēma, bet nez kāpēc nerakstās un īsti labi nesanāk, un ir sajūta, ka nekādi neizdodas pateikt pašu būtiskāko, un piedevām vēl pavasaris ar visiem saviem jaukumiem, bet ļoti ceru nākošnedēļ to beidzot izdarīt. 🙂

    Patīk

    • Es ņēmu no bibliotēkas visu Kristi, ko varēju samedīt. Vai nu atmiņa īsa, vai arī bibliotēkas piedāvājums nebija tik plašs, bet man vēl daudz kas nelasīts palicis, kas, protams, priecē.
      Zini kā saka – kas lēni nāk, tas labi nāk. Ticu, ka Tavs raksts par bibliotēkām būs bezgala interesants.

      Patīk

Komentēt

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.