Jumava 2005. gads, 455 lpp. Дозоры #1
Ir tādas grāmatas, par kurām nekas konkrēts nav zināms, tomēr tās šķiet pazīstamas. Tā man bija ar Sergeja Lukjaņenko “Nakts sardzi”, ko pamanīju, klīstot gar bibliotēkas plauktiem. Pamanīju un nolēmu, ka pienācis laiks izlasīt. Vēlāk sāku šaubīties, tomēr iesāku un ātri aizrāvos.
Lukjaņenko raksta viegli, vienkārši un ātri lasāmi. Vide šķiet ļoti pazīstama no agrāk skatītiem mentu seriāliem un kaut kādām filmām. Līdz saproti, ka neko nesaproti, ka redzamā Maskava ir tikai viens realitātes slānis, blakus pastāv citi slāņi, kuros uzturas Citādie. Nakts sardze, Dienas sardze, mijkrēslis, magi, vilkači, vampīri, raganas. Mūžīgā cīņa starp labo un ļauno. Jau kādus 100 gadus starp Gaismas un Tumsas spēkiem ir noslēgts pamiera līgums, izstrādāti stingri noteikumi par pieļaujamo iejaukšanos otras puses darbā, lai saglabātu spēku līdzsvaru. Pārsvarā abas sardzes uzmana viena otru un pārējos Citādos, tomēr neizpaliek bez šaha gājienu cienīgām intrigām. Grāmatas beigās lasītājs kopā ar galveno varoni Antonu var sākt šaubīties, cik patiesībā labi ir gaišie, vai tiešām mērķis attaisno līdzekļus.
Antons ir mazliet dumpinieks un nav sevišķā sajūsmā par saviem operatīvā darbinieka pienākumiem, jo uzskata sevi par nepiemērotu tādam darbam un vāju magu. Vēlāk pierādās, ka tieši šī šaubīšanās ļauj viņam domāt un rīkoties savādāk, atrisināt dažas intrigas un palīdzēt nodaļas šefam plānu īstenošanā.
Grāmata sastāv no trim saistītiem stāstiem. Katram stāstam ir noteikta centrālā problēma. Pirmo divu stāstu notikumi noved pie lielās intrigas trešajā stāstā. Pārsteidzoši, ka “Nakts sardze” nebeidzas ar cliffhanger. Protams, gaismas un tumsas pretstāvēšana turpināsies mūžīgi, tomēr grāmatas notikumus var uzskatīt par noslēgtiem.
Autors neielaižas dziļos skaidrojumos. Viņš raksta, ko varoņi dara, kādi ir, pamet pa kādai Nakts sardzes vēstures druskai, bet neskaidro kā tas viss ir iespējams. Daļai cilvēku ir kādas īpašas spējas, tad viņiem jāizvēlas gaisma vai tumsa un pa lielam viss. It kā pietiek un tomēr gribas zināt vairāk. Droši vien, izlasot “Dienas sardzi” un “Mijkrēšļa sardzi”, aina “izzīmējas” precīzāka. Interesants ir spēku līdzsvara princips – izdarot ko labu, tiek dota iespēja izdarīt ko ļaunu. Jo lielāks labais darbs, jo lielāku slikto darbu drīkst paveikt tumšā puse. Trešajā stāstā Lukjaņenko sapludina un sajauc labā un ļaunā robežas – gaišo plāns neko labs neizklausās un tumšie mīl, ne tikai savtīgi izmanto.
Vai var pastāvēt labais bez ļaunā? Ja nebūs ļaunums, kā tad mēs zināsim, kas ir labs? Grāmatas vidū man zuda interese, jo sapratu, ka būtībā abu pušu cīņa ir nebeidzama, uzvara neiespējama un varbūt pat nevajadzīga. Kamdēļ turpināt lasīt šo vāveres riteni? Tomēr sižets ir interesants un, atsākot lasīt, bez piespiešanās grāmatu pabeidzu, jo, kad “Nakts sardze” iesākta, grūti atrauties.
Kopumā jāsaka, ka Lukjaņenko radījis aizraujošu urbāno fantāziju ar cilvēcīgiem varoņiem, pat, ja viņiem risināmas pilnīgi cita līmeņa problēmas.
Vērtējums: 3,5/5
Marii grāmatplaukts 
Vajadzēja gan piebilst, ka bez Nakts sardzes ir arī Dienas sardze, Mijkrēšļa sardze, Pēdējā sardze un vai tik nebija vēl…
Arī filma (vai filmas?) ir uzņemta!
PatīkPatīk
Skatīt trešo rindkopu no beigām 🙂 Visus turpinājumus ga nepieminēju, jo bez galvenajiem (?) četriem autors ir sacepis vēl. Jā, arī filmas ir. “Nakts sardzei” ir gan krievu, gan amerikāņu ekranizācijas. Neesmu redzējusi, tāpēc neko par kvalitāti nevaru teikt.
PatīkPatīk
Atvainojiet, piedodiet, lasīju pa vertikāli… 🙂
Nu, vienīgais, ko vēl varu paņaudēt – šīs grāmatas labāk lasās krieviski. 🙂 Bet tas laikam attiecas uz visām grāmatām – oriģinālvaloda ir vispareizākā.
Kaut gan ir gadījumi, kad tulkotājam izdodas perfekti noķert oriģināla ironiju/domu/vēstījumu.
PatīkPatīk
Viss piedots 🙂 Piekrītu, ka krievu autori labāk lasās krieviski. Ja gribēsies lasīt Dienas sardzi, tad nemaz latviskā tulkojuma nav.
PatīkPatīk
Vēl labāk Audiogrāmatu krevu valodā (ir kvalitatīvi ierunāts). 🙂
Latviski ir arī otrā daļa. Kopumā ir 6 daļas.
Pirmās 3 ir labas. Tad kvalitāte sāk kristies (gan jau, ka rakstīja galvenokārt peļņas dēļ).
Otrā bija interesanta tādēļ, ka vismaz daļa bija uzrakstīt no otras puses skatupunkta. Bet visi prmās daļas personāži arī ir iesaistīti.
PatīkPatīk
Man teica, ka otrā daļa latviski nav. Arī bibliotēkas katalogā nav. Kurš un kad izdevis latviski?
PatīkPatīk
Te labi parādīts (es domāju visu ciklu), kā pretpoli pievelkas jeb cik tuvi īstenībā ir radikālie spārni- galējais ļaunums ar galējo labumu. Ir ko padomāt par visādiem Urbanovičiem, Dzintariem, Ušakoviem un tml.
PatīkPatīk
Viņi jau arī grib tikai labu. It kā. Tikai, kas vieniem labums, citiem sliktums.
PatīkPatīk
Jā, bet viņi kaut kā pārsteidzoši labi vienojas. Es te domāju Geseru ar to otro- kā viņu tur- Zebulonu vai apmēram tā? Galu galā sanāk, ka abu intereses ir kopējas, bet tie padotie pa vidu var plēsties- galvas vienosies.
PatīkPatīk
Tava piezīme atgādināja kādu citu vēsturisku vienošanos… Tas nu tā. Gesers ar Zebulonu nav pašas augšas, tikai kādas teritorijas vadītāji. Droši vien ne vienam, ne otram nav pietiekošs un drošs pārspēks. Beigās šķita, ka Gesers Zebulonu tā kā drusku piemānīja.
PatīkPatīk
Lasīju daudzus gadus atpakaļ. Tā ”labā un ļaunā” cīņa, lasot Tavu atsauksmi, arī drusciņ atsaucas atmiņā. Vispār man grāmata diezgan labi gāja pie sirds, gribēju lasīt vēl un meklēju ”Dienas sardzes” tulkojumu, taču neizdevās atrast. Tā vietā sadabūju vismaz ”Mijkrēšļa sardzi”, bet atklāti sakot, no tās itin neko vairs neatceros.
PatīkPatīk