Īsi par trim ātri izlasāmām grāmatām.
Zvēri. Krišjānis Zeļģis
Neputns 2016. gads, 152 lpp.
Kādā atmiņas stūrī bija aizķēries, ka no jauno dzejnieku krājumiem “Zvēri” ir lasāms. Lasāms tiešām ir, pie tam pārsvarā ar lieliem burtiem. Daži dzejoļi ir četrrindes izplestas pa visu lapaspusi. Pozitīvi, ka krājumam ir vienota tēma – pilsētnieks, pilsēta un daba. Lasot prātā pazibēja Čaks un haikas. Diezgan nesakarīgi, bet kaut kādas līdzīgas nianses uztvēru pilsētas tēlā un dzejoļu aprautībā. Man patika stils, bet spēju “sakonektēties” tikai ar dažiem dzejoļiem. Nodaļas “zvēri” un “tu smaržo pēc priedes” patika vairāk, jo likās pārdomātākas un dzejoļiem stingri izteikts motīvs. Pārējās nodaļas šķita haotiskākas. Īpaši atzīmēju dzejoli par putniem, kas izvelk cilvēkam no somas pusdienas, dzejoli par drūmu ainu vilcienā, “Kundziņsalu” un šo:
xxx
starp kanēli un kafiju tu stāvi
bērnības lūpām
tikpat skaista kā atceros
caur aizkaru
un laukā žūstošiem deķiem
laiks kā telefona numurs garš
Vērtējums: 3/5
Ascendum 2014. gads, 128 lpp.
Pirmais, ko gribas pateikt par “Himnu” – īpatnējs zinātniskās fantastikas darbs. Būtībā tā ir antiutopija – kārtējā pasaule, kurā diezgan primitīva sabiedrība ir stingri sakārtota un sadalīta pēc noderības, nekādas brīvas izvēles. Atšķirībā no citām distopijām, šajā ideoloģija neparedz pat visniecīgāko savu “es”, tāds jēdziens pat nepastāv, jebkurš sabiedrības loceklis domā kā “mēs”: “visi cilvēki ir viens un nav citas gribas kā vien visu cilvēku kopīgā griba”. Protams, atrodas viens ziņkārīgs brīvdomātājs Vienlīdzība 7-2521 (mēs lasām viņa dienasgrāmatu), kurš pamazām no “mēs” pārtop par “es” un šis sevis apzināšanās process ir platforma autores racionālā egoisma idejas paušanai. Interesants ir Ilmāra Šlāpina priekšvārds, kas nezinātājam ļoti palīdz izprast Ainas Rendas daiļradi. Kas attiecas uz viņas radikālo filozofiju, tā nevar nošokēt cilvēku, kuru pusaudžu gados nosauca par egoisti, jo viņa cukurbiešu vagās smagā darbā sapelnīto naudu gribēja izlietot sev jaunām kurpēm.
Himna ir plāna grāmata ar “biezu” saturu un idejām, par kurām vērts padomāt. Žēl, ka pašas beigas ar varoņa politiski ideālistiskajiem nākotnes plāniem drusku nokāva labo sajūtu.
Vērtējums: 3/5
Mansards 2014. gads, 152 lpp.
Salasījos tik daudz labu atsauksmju par Dainas Tabūnas stāstu krājumu, ka baidījos lasīt pašus stāstus. Tagad varu teikt – visām labajām atsauksmēm ir taisnība. Tabūna raksta ļoti dzīvīgi, viegli un ticami par vienkāršo un reizē tik sarežģīto pieaugšanu un mirkļiem, kas maina dzīvi, ka stāsti kļūst reāli. Stāstu varones atrodas uz tā neredzamā sliekšņa, kad šķiet – tūlīt, tūlīt notiks kas liels. Dažkārt notiek, dažkārt nē, bet arī man ir bijusi šī gaidīšanas sajūta, tāpēc spēju ar stāstiem identificēties. Neatceros otru stāstu krājumu, kurā visi stāsti šķistu gandrīz vienlīdz labi. Labs ir pat īsākais stāsts “Tekstu meitene”, kurš man šķita mazliet par īsu.
Gards kumosiņš, kas ļauj atgūt ticību mūsdienu latviešu literatūrai. Tiešām, ja patika “Jelgava 94”, tad patiks arī šis.
Vērtējums: 4,5/5
Ko vajadzēja darīt ar cukurbiešu vagās sapelnīto naudu?
PatīkPatīk
Atdot mammai, laikam pārtikai vai kaut kam tikpat praktiskam 🙂
PatīkPatīk
Tikko pabeidzu “Pirmo reizi”. Man ļoti patika. Lasīju ar lielu interesi un aizraušanos. Tāpat kā Jelgavu un Stroiku ar skatu uz Londonu.
PatīkPatīk
Nu forši! Bija kāds stāsts, kas patika vairāk? Stroiku neesmu lasījusi.
PatīkPatīk
Man ļoti, ļoti patika “Pirmā reize”, tieši tā kā Tu saki – šķiet, tūlīt, tūlīt kaut kas notiks… Bet notiek vien pati pieaugšana. Viens no maniem mīļākajiem krājuma stāstiem varētu būt pats pirmais stāsts – “Darījumi ar Dievu”, bet dikti “nošarmēja” arī “Liesa, mans mīļākais orgāns” – atjautīgi izvēlēts nosaukums.
PatīkPatīk
Jā, darījumi ar Dievu pilnīgi iesita pakrūtē, jo bija ārkārtīgi ticami, gandrīz kā reālas bērnības atmiņas. Un varbūt daļēji tā arī ir, varbūt autore stāstos ielikusi vismaz daļu no savas bērnības/jaunības.
PatīkPublicējis 1 person
Kā gan varētu pieņemt kaut ko tādu, kā dēļ vajadzētu likvidēt Sveču ministriju! Un plāns ir plāns- nekādas izmaiņas nav iespējamas. (To es par Himnu. Bet plāniņa gan. Izlasīju šurpceļā, kā kavēšu laiku atpakaļceļā, nav ne jausmas. Tumsa jau, pa logu arī neko lāga neredz.)
Pirmā reize man arī patika; par to jau kaut kur izrakstījos, tikai neatceros, pie kura. Vecums nenāk viens 😦
PatīkPatīk
Ko tur teikt, bezgala naivs un politisko sistēmu neizprotošs galvenais varonis bija tajā Himnā.
PatīkPatīk