Pārbaudes laiks. Gundars Ignats

Dienas grāmata 2013. gads, 214 lpp.

Kas notiek?! Ja tā turpināsies, vairs nevarēs sūdzēties par latviešu literatūras neinteresantumu, gaudulību vai pārlieku augsto intelektuālismu, kas ļauj to izbaudīt tikai elitārai grupai. Jānis Joņevs, Ieva Melgalve, Toms Kreicbergs, Daina Tabūna un nu arī Gundars Ignats, kurš vispār ir dulls: paņēmis galīgi garlaicīgu tēmu – ierēdņu ikdienu – un pārvērtis to par ko ļoti lasāmu.

Nekaunība, uzdrošināšanās, pareizās atbildes un Ingars ir ticis pie darba kādas ministrijas Uzraudzības departamentā. Kas tas īsti par darbu līdz pašām beigām paliek neskaidrs ne tikai lasītājam, bet arī Ingaram pašam. Departamentā ir darba grupas, viņi veido kaut kādu projektu, taisa atskaites, kaut ko analizē, pārbīda un pārstrukturē, pārkopē tukšus argumentus no vienas tabulas citā, tiekas sanāksmēs un atkal pārbīda, konsolidē un saskaņo. Tā bez sava gala. Iekšējā datorsistēma brēc par neizpildītiem uzdevumiem jau pirmajā darba minūtē, priekšniece deviņos no rīta bļauj, ka viņai vajag atskaiti. Kāpēc nav vakar iesniegta, kā – neviens nebija paziņojis? Visi, cik vien spēj, izvairās no atbildības, galvenais neparakstīties. Ja apgūst sistēmu, var ļoti labi dzīvot, kā to dara Ingara kolēģe Linda. Viņa pamanās darba laikā gan pa bodēm izskriet, gan pie friziera aiziet, kamēr apzinīgais Ingars līdz astoņiem vakarā taisa kārtējās mistiskās tabulas, līdz iemācās kā efektīvi izvairīties no reālas strādāšanas.

Paralēli darbam risinās Ingara privātā dzīve. Labi sākušās, attiecības ar mīļoto meiteni saiet grīstē, jo viņa Ingara darba nogurumu un vēlmi pēc mierīgas atpūtas, neko nedarot un nevienu nesatiekot, uztver kā vienaldzību pret sevi un nepatiku pret viņas radiem. Te nekā pārsteidzoša, bet autors tik dabiski uzrakstījis, ka prieks lasīt. Ticami dialogi, ticamas attiecības, sadzīviski sīkumi.

Ja neskaita nelaimīgos, pārlieku mākslinieciski tēlainos salīdzinājumus grāmatas sākumā, ko tā vien gribējās izravēt (latviešu autori, izbeidziet vienreiz kopēt literatūras sacerējumu stilu!), autora valoda ir vienkārša, izteiksmē precīza un tekstu patīkami lasīt. Ministrijas darbinieki un pārējie tēli nostājas acu priekšā kā dzīvi. Tas bezjēdzīgais ierēdņu slengs vien ir uzslavas vērts. Precīzi notverta darba kolēģu un radinieku uzspēlētā draudzība, tukšās sarunas un neveiklie brīži. Tie ir cilvēku tipi, ko varam sastapt ikdienā.

Neesmu spēcīga satīrā, bet “Pārbaudes laiks” ož pēc valsts iestāžu karikatūras. Romānam viennozīmīgi par labu nāk autora paša pieredze valsts darbā. Puspajokam šo romānu varu ieteikt kā obligāto literatūru topošajiem ierēdņiem.

Vērtējums: 4,5/5