Dienasgrāmata. Alvis Hermanis

Alvja Hermaņa "Dienasgrāmata"

Neputns 2016. gads, 247 lpp.

Šī būs ļoti personīga atsauksme, jo pēc Hermaņa viss, ko mēģināšu pateikt, būs diezgan lielas muļķības. Pagājusi tieši pusstunda, kopš aizvēru grāmatas pēdējo vāku. Kā man tagad vispār lasīt ko citu? Iespējams, ja uzreiz uzrakstīšu savas domas, spēšu atkal normāli funkcionēt. Kafija ir, šokolāde ir, sākam!

Pirmkārt, ir ļoti būtiski atzīmēt, ka ne reizi neesmu bijusi JRT un šķiet, ka ne reizi neesmu redzējusi Alvja Hermaņa izrādi. Tā nav mana ignorance vai nepatika pret teātri, nē. Man vienkārši ir slinkums medīt dārgās biļetes un kulties uz Rīgu, lai pēc tam vairākas stundas skatītos to, ko nesaprotu. Jā, man ir iracionālas bailes, ka viņa izrādes vienkārši nesapratīšu. Bez tam, tepat rokas stiepiena attālumā ir brīnišķīgais VDT. Ar visu šo gribēju pateikt, ka patiesībā pirms grāmatas lasīšanas gandrīz neko par Hermani nezināju. Tikai to, ka slavens, talantīgs un pēdējā laikā kaut kāds troksnis masu mēdijos ap viņa uzskatiem. Protams, garām nepaslīdēja informācija, ka izdota viņa dienasgrāmata. Un kur vēl, ja ne dienasgrāmatā, visātrāk iepazīt kādu cilvēku un uzzināt viņa uzskatus? Tāpēc nolēmu izlasīt, lai pati saprastu, ko un kā man domāt par pasaulslaveno režisoru.

Otrkārt, “Dienasgrāmatu” nopirku. Bez zināšanām par saturu vai atlaides. Tā es daru ļoti reti, tāpēc pašai nav īsti saprotama sava rīcība. Vainošu kaut kādu jocīgu impulsu, kas man lika paķert grāmatnīcā pēc skata pēdējo eksemplāru. Kā badā sāku uzreiz lasīt. Grāmata neliela izmēra, eleganta, patīkami nodrukāta. Tikai mana bijība pret grāmatas vizuālo estētiku neļāva pasvītrot daudzas vietas. Varbūt citreiz tā darīšu, jo vismaz pašlaik ir sajūta, ka pēc laika būs jāpārlasa.

Mazliet jāparunā arī par saturu. “Dienasgrāmatas” saturs ir brīnišķīgs balanss starp personīgo dzīvi, darba vidi, dažādām interesantām faktu druskām un autora uzskatiem. Praktiski par Hermani var neko nezināt un tik un tā izbaudīt šo grāmatu, jo svarīgāko par sevi viņš pats pastāsta, neieslīgstot nogurdinošās detaļās, kas kaut ko varētu nozīmēt tikai viņam pietuvinātajiem. No vairākām epizodēm sapratu, ka viņš ir tiešs, pat ass, tāpēc pieļauju, ka arī grāmatā viņš neslēpjas, lai gan jau no paša sākuma raksta ar apziņu, ka uzrakstītais tiks publicēts. Ziniet kāds vēl viņš ir? Spējīgs atzīt, ka ir kļūdījies, ka kaut ko neprot. Ne katrs cilvēks to publiski spēj, jo tur vajadzīgs mugurkauls. Viņa uzskati ir konservatīvi, tiem var piekrist vai nepiekrist, tomēr tie ir argumentēti un saprotami. Protams, šī dienasgrāmata ir viņa taisnība, paša zīmēta glezna ar ko ieiet vēsturē. Arī viņš ir tikai cilvēks un cilvēkus nevajag glorificēt.

Bija ļoti interesanti lasīt par izrāžu tapšanu, par operas un teātra aizkulisēm. Hermanis izsmeļoši pastāsta, ko nozīmē režisora, aktieru, dziedātāju, scenogrāfu darbs. Domāju, ka tagad ar savādākām acīm iešu uz teātri. Diriģenti operā ir svarīgāki par režisoriem. Slavenākie dziedātāji uz mēģinājumiem ierodas vien pāris nedēļas vai dienas pirms pirmizrādes. Operteātri plāno darbu četrus gadus uz priekšu, dramatiskie teātri mazliet īsāku laika periodu. Hermanis gada lielāko daļu pavada gandrīz nemitīgos braucienos un lidojumos pa Eiropu un uz ASV. Vai zinājāt, ka Eiropā teātra mērķis ir skatītājam parādīt, ka dzīve ir vēl briesmīgāka nekā viņš domā, savukārt Amerikā – izklaidēt? Tāpēc Amerikā Hermanis nestrādā, turp dodas tikai viesizrādes. Un vienreiz viņš Milānā iekārtoja kāda veikala milzīgos skatlogus. Dekorācijas paliek dekorācijas.

Jūtu, ka būšu “Dienasgrāmatu” izrakstījusi no savas sistēmas un laiks beigt. Vien pieminēšu, ka Alvis Hermanis lieliski raksta, bauda lasīt. Cerams, ka top arī 2016./2017. gada pieraksti publicēšanai. Vēl – gribu ar šo grāmatu uzbāzties katram.

Vērtējums: 5/5

25 thoughts on “Dienasgrāmata. Alvis Hermanis

    • Ar ko pārsteidzu?
      Nu, teātri apmeklēju diezgan reti un modernās izrādes vēl retāk. Tas salikumā ar kaut kādu vispārīgu iespaidu par JRT elitārumu radījušas greizu uzskatu. Pēc grāmatas izlasīšanas skaidrs, ka nav gluži tā kā domāju iepriekš.

      Like

      • Nu, ja JRT ir elitārs, tad es esmu šaušalīga blēde, kas tur nez kā (varbūt guļu ar kasieri?) ir iemanījusies tikt uz vairākām izrādēm. Uzskatu sevi par visai ne-elitāru un ne-intelektuālu (parasta viduvējība), bet vienīgā JRT izrāde, ko tiešām nesapratu, bija pasen, kad tur tusēja Dž.Dž.Dž. un uzveda tik ārprātīgu savārstījumu, ka pēc tam no viņa “daiļrades” apzināti izvairos. Ok, bija vēl “Peldošie – ceļojošie”, ko daudzi slavē, bet man likās sekls gabals par kādu sievišķi, kas aiz garlaicības sev izdomā problēmas (bet scenogrāfija gan tur bija izcila). Ar šo visu gribu tikai pateikt, ja JRT ir tiešām foršs un izrādes ilgi paliek atmiņā🙂

        Like

          • Labās vietas tiešām izķer ātri, tāpēc, ja kaut ko ļoti gribas redzēt, ir vērts dienā, kad biļetes nonāk tirdzniecībā, sēdēt plkst. 10 ar roku uz peles🙂 No šī brīža repertuāra (un redzētajām) man ļoti patika nu jau klasiskā “Latviešu mīlestība” – gara, bet trāpīga; “Grenholma metode”, kurā pirmoreiz ieraudzīju, cik izcils ir Gatis Gāga; “Ziedonis un visums” – tur katram sava patikšana, un ne visas lietas visiem patīk vienādi, bet man Znotiņš ir mīļākais aktieris, un te viņš ir brīnišķīgs (īpaši, kad atveido VVF); un “Fundamentālists” – apbrīnojami intensīvs gabals vien ar 2 aktieriem. Šo pēdējo ļoti, ļoti iesaku.

            Like

      • Ar to, ka gandrīz neko par Hermani nezināji. Bet instinkts tevi izveda gaismā, tagad papīri tīri🙂
        Ja tomēr saņemsies kādreiz apskatīties no tā elitārā mākslinieka, aizej uz “Ziedoni un visumu”.

        Like

  1. Nu es savukārt škrobojos, ka Valmieras teātris švaki brauc viesizrādēs uz Rīgu.
    Hermanis ir ļoti interesanta personība, droši vien arī šo grāmatiņu izlasīšu, jo regulāri sekoju viņa intervijām u.c. izpausmēm medijos (neseno filmu taču redzēji?)

    Like

  2. Cēsīs visas dienasgrāmatas izpirktas, bet uz ceturtdienu solīja atvest, tā nu es arī beidzot pie tās tikšu.
    Es pārsvarā eju tikai uz JRT izrādēm, jo zinu, ka šajā teātrī vilties ir vismazākā iespēja. Tā kā arī vairākas Hermaņa izrādes redzētas, Hermanis jau pats par sevi ir kvalitātes zīme. Un noteikti iesaku noskatīties arī Doronikes minēto filmu.
    Man šķiet, ka Hermaņa labākās izrādes ir “Revidents” un “Ziedonis un visums”. Starp citu, Latviešu stāstus var noklausīties Latvijas Radio arhīvā, brīvos brīžos iesaku to arī izdarīt. Es tos pagājušogad klausījos audiogrāmatu vietā.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s