No teksta par bildi #1

Iespējams, ka esat pamanījuši mana bloga sadaļu “Ekranizācijas”. Ik pa laikam šo sadaļu papildinu ar īsiem komentāriem par tām skatītajām filmām, kuras balstītas uz kādu literāro darbu. Nesen sanāca noskatīties divas viduvējas ekranizācijas, par kurām gribējās plašāk izteikties. Tāpēc nolēmu aizsākt jaunu rakstu sēriju “No teksta par bildi” un neregulāri izteikšos tikai par tām filmām, kurām pamatā ir grāmata (romāns, luga, stāsts, memuāri utt.). Aiziet!

Miss Peregrine’s Home for Peculiar Children (2016)

Kad lasīju grāmatu un pētīju tur ievietotās fotogrāfijas, domāju, ka no šī materiāla gan sanāktu vizuāli iespaidīga filma. Stāsts jau no sākuma šķita rakstīts kino vajadzībām. Režisora Tima Bērtona izvēle solīja tumšu, dīvainu un fantastiski psihadēlisku vizuālo baudījumu. Diemžēl, pa ceļam kaut kas nogājis greizi un sanākusi amatieriska garlaicība, kur vienīgais spilgtais un bērtoniskais brīdis ir aina, kurā visi bērni stāv gāzmaskās dārzā pie mājas un gaida, kad kritīs vāciešu mestās bumbas un Mis Peregrīne pagriezīs laiku atpakaļ.

Filmas sākumu veido ļoti iestiepts un vāji nospēlēts stāstījums par to, kā Džeiks (Asa Butterfield) nonāk līdz salai un brīnumbērniem. Kad beidzot parādās brīnumbērni, nodomāju “nu tad beidzot sāksies”. Nekā. Mis Peregrīne (Eva Green) kā tāda gide skaidro kas ir kas, uzreiz tiek uzspiesta neveikla pusaudžu mīlas līnija un viss turpinās tikpat štruntīgi kā sācies. Izturēju tikai pusi filmas, tāpēc atvainojiet, ja mans spriedums ir kļūdains un filmas otra puse ir super aizraujoša un profesionāla.

Cik tuvu filmā pieturējušies pie grāmatas sižeta? Diezgan tuvu, bet ar dažām izmainītām un papildus ainām “iespaidīgumam”. No savdabīga, mazliet baisa stāsta, kas dveš no grāmatas lapām, sanākusi vāja kopija. Droši saku – lai arī grāmata nekāds šedevrs nebija, tā ir daudz labāka par filmu.

The BFG (2016)

Treileris radīja iespaidu, ka šī būs ļoti jauka, vizuāli krāšņa filma labāko pasaku tradīcijās. Sākums tāds tiešām ir. Milzis nolaupa mazo bāreni Sofiju un aiznes uz savu alu milžu zemē. Viņš izrādās labsirdīgs veģetārietis, ko gan nevar teikt par citiem milžiem. Tiktāl viss smuki un interesanti. Aina ar milžiem, kuri baidās no lietus, bija smieklīga, lai gan šeit jau sāku nojaust, ka īsti labi nebūs. Ar katru epizodi sāka spraukties laukā mazu bērnu humors. Pamazām paliek garlaicīgi un aizvien muļķīgāk. Brīžiem gan uzplaiksnī cilvēcīgs siltums un skumjas par vientuļajiem un atstumtajiem cilvēkiem. Tad tas nogrimst dīvainās darbībās, bet filma mani galīgi pazaudēja karalienes brokastu ainā ar zaļo pirdiengāzi. Paldies, bet nē. Līdz beigām tomēr noskatījos un nebeidzu brīnīties, kā tik jauka un pat saturīga pasaku filma pārvērtās par ko tik muļķīgu. Aktieri – Sofija (Ruby Barnhill) un BFG (Mark Rylance) spēlēja labi un ticami. Milži bija labi sagrimēti. Par pārējiem tēliem nav vērts neko teikt. Izskatās, ka Stīvens Spīlbergs (šīs filmas režisors) izšāvis pulveri tāpat kā Bērtons.

Filma ir Roalda Dāla grāmatas ar tādu pašu nosaukumu ekranizācija. “The BFG” neesmu lasījusi un nevaru pateikt, cik tuvu filmas scenārijs pieturas pie oriģinālā stāsta. Lasīju “Matildi” un “Čārliju un šokolādes fabriku”. Zinu, ka viņš sarakstījis krāšņus stāstus bērniem viņiem tuvā valodā un izpausmēs, kas varbūt pieaugušajiem ne vienmēr ir līdz galam saprotami vai pieņemami, jo bērnu domāšana ar gadiem aizmirsusies. Laikam esmu pārāk nopietns pieaugušais, bet Dāla iztēle un joki vairs nav domāti man. Pieļauju, ka bērniem šī filma patiktu krietni labāk. Viņiem noteikti patiktu arī grāmata.