Jumava 2002. gads, 568 lpp.
Grāmatas lasīšana īstajā brīdī ir īpaša sajūta. Varbūt tāpēc nesteidzos lasīt “Garpa pasauli” uzreiz pēc paņemšanas no bibliotēkas. Nesteidzos tik ļoti, ka aizmirsu par atdošanas termiņu, pamatīgi to nokavēju un saņēmu brīdinājumu. Tāds pamudinājums manī beidzot radīja sajūtu, ka pienācis īstais brīdis iepazīties ar Ērvinga daiļradi. Vēl piebildīšu, ka šo romānu man Ziemassvētkos iedāvināja Sibilla. Paldies!
Būtībā “Garpa pasaule” stāsta par Dženijas, viņas dēla Garpa un viņiem pietuvināto cilvēku dzīvi, atkailinot dažādus kutelīgus jautājumus par sieviešu tiesībām, seksuālo orientāciju, sabiedrisko un politisko kustību un, galu galā, grāmatu rakstīšanu un lasīsanu. Romāns sākas ar Garpa mātes Dženijas mērķtiecīgiem dzīves lēmumiem. Vispirms viņa kļūst par medmāsu, pēc tam tiek pie bērna, tad atrod darbu Stīringas zēnu skolā, kur pēc gadiem mācīsies Garps. Dženija ir tik neparasta, ka Ērvinga proza savaldzina no pirmajām lapām. Garpam augot, stāsta fokuss pamazām novirzās no Dženijas uz Garpu, lai gan viņa lidz romāna beigām spēlē nozīmīgu lomu. Kādu laiku ģimene uzturas Vīnē un tās ir vēsturiski ļoti interesantas nodaļas. Tagad zinu, ka 1950. – 1960. gados tikai labākās prostitūtas strādāja šīs pilsētas pirmajā (centra) rajonā. Tiklīdz vairs neatbilst standartiem, tā jāpārvācas strādāt uz zemākas klases rajonu. Vīnē Garps saraksta savu pirmo stāstu, bet viņa māte – autobiogrāfiju, kas izraisa sprādziena efektu sieviešu aprindās. Dženiju nodēvē par pirmo feministi un tālāk seko visādas interesantas lietas. Garps kļūst par rakstnieku, apprecas, auklē bērnus, aizraujas ar skriešanu un bērnu auklēm.
Reizēm romāns ir tik traģikomiski absurds, tik savādiem notikumiem pilns, ka atliek vien noticēt – tāda patiešām ir dzīve, ar cilvēkiem tā patiešām notiek. Kolorītie personāži un savādie notikumi apbur un nelaiž vaļā arī pēc romāna izlasīšanas. “Garpa pasaule” škiet tik patiesa, ka to varētu uzdot par rakstnieka T. S. Garpa biogrāfiju, ja vien tāds rakstnieks patiesībā eksistētu. Romānā ir iekļauti vairāki Garpa daiļdarbu fragmenti. Man ļoti patika stāsts “Grilparcera pansija” un es neatteiktos izlasīt arī viņa romānu “Bensenhevera pasaule”.
Jūtu, ka esmu atradusi vēl vienu rakstnieku pie kura atgriezties. Manuprāt, Ērvings neraksta rakstīšanas pēc, vai, lai kļūtu par bestsellera autoru. Viņš ir stāstnieks, kura roku vada traka iztēle, asa pasaules uztvere un talants visus elementus savīt aizraujošā stāstā. Viņš parāda greizo ASV un ir lietas, kas neizskatās mainījušās pa šiem gadiem. Nojaušu, ka ir noteiktas tēmas, kas viņam “sāp”, bet pēc viena romāna vēl neņemos spriest, vien minu, ka tās varētu būt sieviešu tiesības, vardarbība, transvestīti, puskaili skrējēji. Labi, par skrējējiem jokoju, lai gan ir divas reizes, kad Garps tikai šortos nesās pa ielām un nonāk smieklīgās situācijās. Šīs traģikomiskās epizodes ir fantastiski labas!
Beigās man ļoti gribas ielikt fragmentu ar izdevniecības apkopējas skaidrojumu, kāpēc vērts lasīt kādu grāmatu:
Kāpēc kāda grāmata tiek lasīta. #garpapasaule pic.twitter.com/hm82nqTChf
— Mairita (@mairitagurova) January 8, 2017
Man šķiet, ka Ērvingam ir izdevies tas, ko viņš piedēvē Garpa spalvai: “Rakstnieka darbs ir iztēloties visu tik personiski, ka literārs sacerējums kļūst tikpat dzīvs kā mūsu personiskās atmiņas.” Tik sasodīti patiess romāns.
Vērtējums: 5/5
Marii grāmatplaukts 
Prieks, ka tev patika Garpa pasaule un Ērvings! Viņš ir ļoti savdabīgs autors.
Un vienmēr, kad esmu Vīnē, man nāk prātā viņa romāni – it sevišķi, ja ieraugu kādu Grilparcera vārdā nosauktu objektu (tur tādi patiešām ir). 🙂
PatīkPatīk
Par godu Ērvingam tā nosaukti, jeb Grilpacers bija jau pirms viņa? Vīnē biju tikai vienu reizi vakarā caurbraucot un tad, protams, neko tādu ne zināju, ne bija laiks īpaši pētīt pilsētu.
PatīkPatīk
Ir, ir tas Grilparcers īsts 19. gadsimta rakstnieks, kas sacerējis gaudenus gabalus par nabaga vijolniekiem. Pieļauju, ka kaut kas līdzīgs mūsu Porukam ar viņa bālajiem zēniem. 🙂 Un Vīnē laikam Grilparcera objekti ir sastopami apmēram tāpat, kā pie mums Raiņa ielas un parki.
PatīkPatīk
Redz kā! Tad jau droši vien austrieši viņu joprojām lasa.
PatīkPatīk
Pieļauju, ka ne vairāk kā mēs Poruku.
PatīkPatīk
Man prieks, ka arī tev ir iepaticies Ērvings!
Nesen izlasīju “Atraitne uz gadu”, jāsaka, ka satura un sajūtu ziņā tā bija diezgan līdzīga Garpam. Tā kā, ja vēlēsies noķert līdzīgu sajūtu kā “Garpa pasaulē”, iesaku arī šo grāmatu. Bet Ērvingu jau laikam nevar lasīt bieži, savādāk var pārdozēt.
PatīkPatīk
Jā, Sibilla brīdināja, ka vajagot ieturēt pauzi. Cik saprotu, Ērvingam ir daži jājamzirdziņi, kurus viņš apstrādā katrā romānā, tāpēc tie ir līdzīgi.
PatīkPatīk