Sniegs. Orhans Pamuks

Turcija, grāmata par Turciju

Atēna 2009. gads, 504 lpp.

Šīs grāmatas nosaukums vairākkārt mani vilināja no bibliotēkas plauktiem līdz Santa (kura starp grāmatu blogeriem varētu būt viszinošākā par Turciju) uzdāvināja Ziemassvētkos un nolēmu lasīšanu neatlikt. Ar Orhanu Pamuku tiekos pirmo reizi, tāpēc nezināju, ko gaidīt. Domāšanu, kas atšķiras no rietumnieciskās, man dažkārt ir grūti uztvert. Arī Turcija un turki man īsti nav pazīstami. Nevaru teikt, ka pēc “Sniega” es turkus, kurdus, armēņus pazīstu un saprotu. Ar vienu grāmatu noteikti nepietiek.  Kā saka viens no karsiešiem: “Tālumā mūs neviens nespēj saprast”, tomēr mazmazītiņu ieskatu turku mentalitātē var gūt.

Sižeta centrā ir mazpazīstams turku dzejnieks Ka, kurš ierodas pierobežas pilsētā Karsā. Daudzus gadus nodzīvojis trimdā Vācijā, Karsā viņš ierodas, lai uzrakstītu Stambulas avīzei par meiteņu pašnāvībām un satiktu savu jaunības mīlestību Ipeku. Iespējams, ka viņu vada vēl kādi neskaidri motīvi, bet tos nesaprot ne Ka, ne Orhans, kurš uzraksta “Sniegu”, lai pastāstītu par sava drauga liktenīgajām trim dienām sniegā ieputinātajā Karsā. Ka satiek Ipeku, atkal iemīlas (vai domā, ka iemīlas), sniegputeņa dēļ tiek slēgta satiksme, nogriežot Karsu no pārējās pasaules, tiek uzvesta skandaloza teātra izrāde un tālāk seko vispārējs neprāts.

Romāna darbība risinās 3 dienas, es to lasīju divas nedēļas un beigās man bija sajūta, ka es kopā ar Ka, Ipeku, Lazurītu un daudziem citiem esmu ieputināta šajā nabadzīgajā turku pilsētā ar bagātīgo vēsturi. Trijās dienās notiek ārkārtīgi daudz un vienlaikus sižets rit pagalam nesteidzīgi. Ka daudz domā par savām izjūtām, varoņi risina daudz un (rietumnieka acīs) ne vienmēr sakarīgas sarunas, lielā vairumā tiek dzerta tēja un rakija, skraidīts no viena nama uz citu un apbrīnots sniegs.

Karsas gaiss ir sprādzienbīstams. Kaut viens absurds iemesls un viss aiziet pa gaisu. Nekā savādāk laikam nevar būt, ja vienuviet dzīvo turki, armēņi, kurdi, ateisti un musulmaņi, saduras tik daudzas intereses, uzskati un tradīcijas. Izlūkdienests visur salicis mikrofonus, uz ielām spiegi civilajā, policija konkurē ar militāristiem, kurdi sēž tējnīcās, gaužas par bezdarbu un plāno teroraktus. Savukārt reliģiskās skolas audzēkņiem šķiet, ka kaut kas ir jādara, tikai nav īsti skaidrs kas. Visi visu par visiem zina un tādu dzīvi uzskata par pilnīgi normālu. Visi it kā draugi, bet stukačo kā traki. Tevi piekaus un vēl laipni pateiksi paldies, jo nenogalināja. Pilnīga eksotika. Lasīju, brīnījos un šausminājos. Īpaši spilgti atmiņā iespiedās slepkavība tējnīcā par kuras lieciniekiem kļuva Ka un Ipeka. Ipeka uzreiz devās mājās, bet Ka pie viņas bijušā vīra aprunāties, jo policiju nav vērts saukt – tie tāpat zina.

Sniegam romānā ir milzīga nozīme gan fiziskā, gan simboliskā līmenī. Nepārejošs sniegputenis atgriež Karsu no pārējās valsts, padarot to uz īsu laiku par noslēgtu, autonomu pasauli un tikai tāpēc ir iespējams viss tas, kas šajā romānā notiek pilsētā. Sniegs ir Ka iedvesmas avots un sniedz viņam ilūziju par attīrīšanos, skaidrību un iespējamo laimi. Viņš pat savu dzejoļu krājumu nosauc par “Sniegu” un dzejoļus izkārto sniegpārslā, bet jums pašiem jāizlasa romāns, lai uzzinātu, kāpēc tā. Protams, Ka un viņa dzejoļi ir izdomāti, bet Pamuka izvēlētais stils pasniegt romānu kā dokumentālu vēstījumu, ko Ka draugs Orhans balsta Ka autobiogrāfiskajās piezīmēs, vietu apmeklējumā un sarunās ar notikumu aculieciniekiem, rada spēcīgu realitātes iespaidu. Līdzīgi man bija ar “Garpa pasauli”.

Diez vai es sapratu kaut pusi no tā simbolisma, ko autors ielicis tekstā. “Sniegu” varu salīdzināt ar raibu moderno gleznu pie kuras stāvi, neko nesaproti, bet kaut kas tajā gleznā ir tāds, ka nespēj acis atraut un beigās atliek vien nopūsties “nesaprotu, bet skaisti”. Iespējams, ir Karsā/Turcijā jāpiedzimst, lai līdz galam saprastu vietējo mentalitāti un islāmu.

Es tikai pamazām tieku laukā no Karsas. Neviens no varoņiem tā īsti nepatika, varbūt vienīgi Ipekas māsa, lakatu meitene Kadife, jo viņai bija stingra pārliecība par savu rīcību. Pats romāns gan mani apbūra, mulsināja un izglītoja. Iespējams, ka tulkojums no vācu valodas izdevuma, nevis oriģinālā turku, ir par pamatu tam, ka dažās rindās īsti nespēju salīmēt vārdus ar jēgu, bet tas tā. Tagad zinu, ka “sniegs” turku valodā ir “kar”. Vienu rītu skatoties uz kliedzošām vārnām, pilnīgi muļķīgi iedomājos, ka tās ir turku vārnas, kas kliedz “sniegs, sniegs”.

Vērtējums: 4/5

Advertisements

6 thoughts on “Sniegs. Orhans Pamuks

  1. Malacis, ka izlasīji. Es vēl plānoju, bet man mazliet bail… ja nu būs pārāk sarežģīti.. Bet jā, Turcija ir visāda, un saprast to nav viegli.
    Un Karsā gan neesmu bijusi vēl.

    Starp citu, Ipek turciski nozīmē kokvilna. Te vairākumam vārdi un uzvārdi ir ar nozīmi… Lietus, Roze, Miers, Karš, Varonis utt.

    Pačuksti man par Ipeku- man likās, ka viņai noteikti bija dubulta dzīve, un viņa dzejnieku kaut kā piečakarēja, vai ne?

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s