Neputns 2016. gads, 480 lpp.
Reizēm gadās tik labi grāmatu vāki, ka atturēties neiespējami. Tā es satikos ar “Kuģa žurnālu”. Sākuma fragmenta saintriģēta, es acīmredzami cerēju, ka Zandere būs tikpat viegli pieejama kā Hermanis. Kļūdījos. Gadi “Rīgas Laikā” nav tas pats, kas uzvest operu Milānā vai Parīzē. Būtībā grāmatas augstā cena jau pati par sevi pasaka, ka šī nav grāmata masām vai nejaušam garāmgājējam.
Lasāmajam tekstam, manuprāt, nav vienmēr jābūt ērtam, viegli uztveramam. Ik pa laikam ir veselīgi nopūlēt smadzenes, censties “sagremot” izlasīto. Pārsvarā “Kuģa žurnāla” piezīmes ir šādā vieglā līdz vidēji smagā “sagremošanas” līmenī, tomēr ir diezgan daudz teksta, kas runā par kaut ko, kas svarīgs autorei, bet ir tik augstā līmenī vai ārpus nojaušama konteksta, ka izslēdz iespēju zemākam prātam ko gūt. Es te, protams, runāju par savu prātu un man noteikti iegriež tas, ka “Rīgas Laiku” lasīju sen un neregulāri. Tā nu vietām spēcīgi apspiedu žāvas un turpināju lasīt, lai tiktu līdz interesantajiem gabaliem.
Sākums par Bulgāriju un Aspazijas kleitām bija dikti interesants. Tālāk gāja kā pa celmiem un jūtos vīlusies, ka pārējais saturs nav tikpat lasāms kā sākums. Grāmatas saturs ir ārkārtīgi saraustīts kā to jau var nojaust no apakšvirsraksta – no ārkārtīgi interesantām sarunām, ceļojumu piezīmēm un kultūrvēsturiskiem pētījumiem līdz kaut kādiem filozofiskas ievirzes teksta gabaliem, kas izkūp no prāta, tiklīdz acis tiek tiem pāri. Vislabāk man patika, kad Zandere kaut kur aizbrauca – Kosova, Bulgārija, Melnās jūras piekraste. Galamērķu izvēle (Kosova karadarbības laikā) mani izbrīnīja pietiekami, lai es iegūglētu par autores privāto dzīvi. Rezultāts daudz ko izskaidroja. Viņas (ne tūrista) ceļojumu piezīmēs priekšplānā iznāk detaļas, nianses, notikumi un krāsas, kas citos gadījumos paliktu apslēptas vai nemaz nešķistu tik romantiskas un interesantas.
Inese Zandere ir erudīta publiciste un laba stāstniece (arī viegli saprotama, kad nolaižas no augstā plaukta), tāpēc “Kuģa žurnālā” var daudz ko vērtīgu uzzināt par albāņiem, Aspaziju, vācu fotogrāfu Zanderu, Rūdolfa Blaumaņa nāvi, Krimas tatāriem, islāmu, Vizmu Belševicu un viņas vīru un daudz ko citu. Tas viss man patika un kustināja smadzenes. Interesanti bija arī viņas ar dažādiem pseidonīmiem sarakstītie īsie stāsti – tādas spilgtas skices. Ja vien saturs būtu viengabalaināks un vairāk turētos pie notikumiem, izpaliktu mana vilšanās. Nepamet arī sajūta, ka šis rakstu, piezīmju utt. krājums vairāk domāts autores tuvākajam lokam, vai cilvēkiem, kuri grozās tajās pašās aprindās. Varbūt “Rīgas Laika” cienītājiem šī grāmata sagādās lielāku baudījumu.
Vērtējums: 2,5/5
Marii grāmatplaukts 
Tā kā sekoju līdzi šīs grāmatas iznākšanai, lasījumiem un intervijām ar Zanderi, esmu ļoti ieinteresēta to izlasīt. Zandere man vispār ļoti patīk, un tā kā viņa ir gana daudzpusīgs cilvēks, gan jau katrs šajā grāmatā priekš sevis kaut ko var atrast.
Laikam izstādē būs jānopērk tā grāmata, jo bibliotēkā grūti nomedīt.
PatīkPatīk
Pilnībā piekrītu, ka katrs atradīs “Kuģa žurnālā” ko savu. Un ja Tev Zandere patīk, tad droši vien patiks arī grāmata.
PatīkPatīk