Neputns 2016. gads, 104 lpp.
Neplānoju lasīt dzeju, bet Ronalda Brieža dzejas krājums uzrunāja ar grāmatas vāku. Gāju bibliotēkā gar jaunāko/pieprasītāko grāmatu plauktiem un skatos – kas tad tas tāds austrumniecisks? Kādā atmiņu stūrī pavīdēja blāvas atmiņas par labām atsauksmēm un nolēmu paņemt. Arī saturs izrādījās austrumnieciskās noskaņās, visai saprotams un baudāms.
Krājumu veido četras daļas, katrai no tām ir mazliet cita tematika, bet cauri visam krājumam strāvo austrumnieciskas noskaņas (vēl precīzāk – Indija, Ķīna, Japāna, apmēram tas virziens). Pirmā daļa “Princese un pērtiķis” ir pilnīgi austrumi: tempļi, lotoss, Ganga, pērtiķi, pagodas, rīsu lauki, stepe, pūķi un citi simboli, kas nāk prātā, domājot par šo zemeslodes daļu un tās vēsturi. Šī daļa man ļoti patika, dzejoļi mazliet līdzinās sapņiem vai pasakām. Neko tādu negaidīju.
Otrā daļa “Vīraks ar petardēm” ir neviendabīgāka. Sākumā tā atstāj smalka augstāko aprindu salona iespaidu: dāmas, kungi, oranžērija, pāva spalvas, gramafons, mūzika, cigarešu dūmi. Tālāk dzejoļos autors mazliet pasmaida par populāro kultūru un dažām sabiedrības iezīmēm. Piemēram, trāpīgais “Emo” (pareizi uzminējāt, ka par emo), asprātīgais “Kvests” – populāru dziesmu vārdu un fantāzijas tēlu sajaukums, un “aplauziens” pret brutālo, neromantisko realitāti. Beigās atkal notiek atgriešanās austrumos pie vīraka, tējas, kimono un vīstošiem ziediem.
Trešā daļa “Nagulaka Guaņjiņai” vēsta par virspusēji izdevušos dzīvi, zem kuras mīt klusas traģēdijas: mirstošs, populārs guru, bagātie un varenie pret pārējiem, brūkošas mājas. Šajā daļā diezgan izteikti Japānas motīvi. Ļoti patika dzejolis par stepi un dzejolis par vientuļo go-go dejotāju.
Lietus no vienas Lin Lin asaras
Līst visu nakti
Noslēdzošajā daļā “Oroboro” ir īsu dzejoļu cikls par kāda valdnieka konkubīni Bao Si un daži citi dzejoļi, pārsvarā austrumu motīvos. Tādejādi krājums noslēdzas apmēram tāpat kā sācies. Uz to vedina arī izvēlētais nosaukums: “oroboro” ir simbols, kas attēlo pūķi rijam savu asti – mūžīgais dzīves, nāves un atjaunotnes cikls.
“Zāles pret nemirstību” ir pārdomāti sakārtots un noformēts dzejas krājums. Tādas mazas, austrumnieciskas glezniņas. Hieroglifiem līdzīgie fonti, kas izmantoti krājuma un nodaļu nosaukumos, kā arī lappušu numerācijā, ir kā ķirsītis uz putukrējuma. Vienotā tematika ļauj vieglāk uztvert dzejnieka vēstījumu. Protams, manās acīs papildus bonuss bija austrumu motīvi un saprotamā doma, labā valoda. Vienīgi dzejoļos nav nekādu pieturzīmju un tas reizēm traucēja uzķert pareizo ritmu, nācās pārlasīt rindas. Kaut kā jau dzejniekiem jāizceļas – vai nu ar nesaprotamu jēgu, vai pieturzīmju trūkumu.
Kāds varētu neizpratnē raukt pieri un prasīt – kur drāma? Pasaule nav melna un bezcerīga, dzejnieks neplosās dvēseles sāpēs, cik viss ir slikti, kā neviens viņu nemīl un vispār visa pasaule sūds. Šī ir dzeja par bijušo, esošo, redzēto vai iztēloto bez krāsu sabiezināšanas. Ja man bibliotēkā ar aci piemiegs vēl kāds Brieža dzejoļu krājums, paņemšu arī to. Patika.
Vērtējums: 3,5/5
Marii grāmatplaukts 
Paldies par šo atsauksmi! Tik ļoti gribētos, lai blogeri biežāk raksta par dzeju, bet tajā pašā laikā saprotu, ka par dzeju interesējas ļoti šaurs cilvēku loks. Katrā ziņā Tava atsauksme mudināja mani vēlreiz ņemt rokās Ronalda krājumu. 🙂
PatīkPatīk
Priecājos 🙂 Redzēju šo viņa dzejas krājumu arī grāmatu izstādē, nepaņēmu, bet tagad domāju, ka vajadzēja.
Vai esi lasījusi arī pārējos 2 Brieža dzejas krājumus?
PatīkPatīk
Man mājās ir tikai divi jaunākie viņa krājumi, bet ironiskā kārtā visvairāk patika pirmais. 🙂 Kaut gan kopumā jāsaka – visā Ronalda dzejā ir ko pasmelties – ironiju, asprātību, trāpīgumu.
PatīkPatīk
Es ceru, ka pārējā viņa dzeja ir tikpat saprotama kā “Zāles pret nemirstību”. Varbūt vari ieteikt vēl kādu citu dzejnieku dzeju/krājumus, kas Tev patika?
PatīkPatīk
Ar dzejas ieteikšanu man vienmēr ir grūtības, jo pašai bieži vien ir tā, ka no lielas daļas krājumu patīk vien pa dažiem dzejoļiem – vai arī konkrētais krājums uzrunā/neuzrunā konkrētajā dienā atkarībā no noskaņojuma. 🙂 Lai nu kā, bet šobrīd nāk prātā Ievas Rupenheites dzejas krājums “Nepāriet”, ko gribētos ieteikt.
PatīkPatīk
Tā jau ir, reti kad ir tā, ka krājumā patīk gandrīz visi dzejoļi.
PatīkPatīk
Vai nemirstību var atrast dzejā, vai to ir speciāli jāiznīcina? 🙂
PatīkPatīk
Es nesaskatīju ne vienu, ne otru.
PatīkPatīk
Laikā, kad šo uzrakstīji, no Brieža nebiju lasījis neko, lai gan viņš man pasniedz lekcijas Literārajā akadēmijā. Kaut kur biju dabūjis pirmo krājumu, kurš bija WOW, tāpēc pa 1 eiro izpārdošanā paņēmu arī otro. Tas arī nelika vilties. Nesen no Ingas P. dabūju arī šo un izlasīju. Visas trīs man tagad ir ar jaukiem autogrāfiem, no kuriem vienā ir ieraksts par to, ka es esmu izlasījis vairāk Brieža dzeju nekā viņš pats 🙂
PatīkPatīk
Tad Tu esi eksperts 🙂 Kuru Brieža krājumu iesaki izlasīt arī man?
PatīkPatīk
Noteikti pirmo jāizlasa 🙂 Un ja jau, tad jau – pēc tam arī otro 😀
PatīkPatīk