Dienas Grāmata 2012. gads, 218 lpp.
Nedomājot paņēmu bibliotēkā Laimas Kotas “Mana turku kafija” un tikai tad aptvēru, ka manī gruzd vēlme vairāk uzzināt par Turciju, kopš izlasīju Orhana Pamuka “Sniegu”. Domāju, ka latviešu rakstnieces dzīves iespaidi svešā zemē varētu būt gan interesanti un labi uzrakstīti, gan sniegt daudz informācijas. Tā gluži tomēr nav, bet grāmata palīdz saprast turkus ar eiropietes acīm.
Jāsaka, ka no citiem Laimas Kotas (bij. Muktupāvela) darbiem lasīju tikai “Mīla. Benjamiņa”, bet laikam nekādas iebildes pret autores izteiksmes stilu tolaik nebija. Šoreiz man ļoti acīs dūrās tāds emocionāli haotisks draudzeņu pļāpu līmenis. Man personīgi tas nepatika un nejutu nekādu vajadzību pēc autores domu atreferējuma izsaucienu līmenī. No rakstnieces gaidīju labāku valodu. Tomēr nevar aizmirst grāmatas nosaukumā minēto “mana”. Tā ir šīs grāmatas atslēga – tie ir autores pirmie iespaidi, viņas skatījums uz dzīvi Stambulā, notikumi un lietas, kas viņai tobrīd svarīgas. Tāpēc arī tik daudz papīra veltīts valodu skolas nodarbību drāmai.
Kāda tad ir Stambula un turki Laimas Kotas acīm? Laima ir samīlējusies un tas ir tā dikti mīlīgi, tikai šķiet, ka Turcija tiek skatīta caur rozā brillēm. Pieļauju, ka viņa ir laimīga tikt vaļā no ikdienas rūpēm, no mūžīgās atbildības par visu, tāpēc ir tik priecīga par Turcijā valdošo vīrieša un sievietes lomu sadalījumu. Eiropeiskā feministe var atlaist grožus un atpūsties. Intervijā Laima saka, ka jūtoties kā sultāniete.
Starp pļāpīgām klačām ir daudz sadzīvisku faktu par Stambulu un turkiem, kas ļauj mazliet iepazīt šo lepno tautu. Diemžēl rakstniece nav tik laba stāstniece un Stambulas kolorītu nesajutu. Tradīcijas, ģimenes lomas, tirgošanās, kultūra un reliģija – visa kā pa druskai, tādā līmenī, kā eiropiete to uzzina un ierauga, ieprecoties austrumnieku ģimenē. Šis ir arī noderīgs līmenis tiem, kuri dodas ceļojumā uz Turciju. Zināsiet, ka tirgū labāk nevajag apstāties un sākt pētīt preci, ja negrasāties to pirkt. Būs labāk saprotamas tējas dzeršanas tradīcijas, tradicionālie ēdieni un svētki, lakatu valkāšana. Par sociālo nodrošinājumu turkus var apskaust, bet viņu attieksme pret suņiem galīgi nesaskan ar manējo. Turki ļoti rūpējas par tuviniekiem, viņi nav individuālisti. Kāzas rīkot sanāk viss ciems. Stambula ir rietumnieciskāka, bet tik un tā galvenais ir ģimene.
Daudz kas paliek neiepazīts un būtu interesanti palasīt, ko autore par Turciju domā tagad – pēc 5 gadiem.
Vērtējums: 3/5
Marii grāmatplaukts 
Jā, šie bija tādi fragmentiņi, impresijas, un droši vien būtu interesanti palasīt, kā tas viss izskatās tagad, pēc laiciņa. Man likās drusku dīvaini, ka Kota uzsver sieviešu tradicionālo ģērbšanās stilu- lakati u.tml., lai gan ap to pašu laiku varēja skatīt pēc kārtas vairākus turku seriālus- par visādām Šeherezādēm, Gumušām un ko tur vēl, kur visas dāmas bija ļot eiropejiski ģērbtas un ne tikai bagātā slāņa pārstāves, bet pat kalpones nabaga lauku radinieces nebija nekādos lakatos satinušās 🙂
PatīkPatīk
Jā, mani arī mulsināja tā lakatu lieta. Pēc viņas sanāk, ka tur gandrīz visas sievietes lakatos. Pēc Orhana Pamuka – ka tikai reliģiozi radikāli noskaņotās valkā lakatus un tas nemaz nav tāds masveida pasākums.
PatīkPatīk