Es, Katrīna. Ķeizarienes grēksūdze. Laila Hirvisāri

vēsturisks romāns, izklaidējoša grāmataLauku Avīze 2017. gads, 512 lpp.

Krievijā valdījušas daudzas spilgtas personības. Darītas gan apbrīnojamas, gan šausminošas lietas. Par Katrīnu II nebiju lasījusi gandrīz neko, tāpēc nelaidu garām iespēju izlasīt par viņu sarakstītu romānu. Prātīgāk būtu lasīt dokumentālu darbu, nevis daiļliteratūru, bet gribējās ko vieglāku un to arī dabūju.

Autore izvēlējusies Katrīnas II stāstu rakstīt sarunas veidā starp Katrīnu un viņas uzticamo virskambarkungu Leonu Augustu Deņikinu. Katrīnai ir drusku pāri sešdesmit, kad viņa nokrīt pa kāpnēm un salauž kāju. Ārsti ir nemākulīgi, kāja slikti dzīst. Lai gulēšanu padarītu mazāk mokošu, ķeizariene nolemj ar Leona palīdzību sakārtot dokumentus un pierakstīt savu dzīvesstāstu. Tā kā Leons viņai bijis līdzās jau kopš brīža, kad viņa tikai taisījās braukt uz Krieviju, lai precētos ar lielkņazu Pēteri, tad viņš zina daudzus notikumus un var pielabot, vai atsaukt atmiņā to, ko ķeizariene ne visai grib atcerēties. Paralēli ritot ikdienas dzīvei, lasītājs tiek iepazīstināts ar Katrīnas ērkšķiem kaisīto ceļu no bērnības Anhaltes-Cerbstes firsta ģimenē līdz patvarīgai kāpšanai Krievijas tronī, nostumjot no tā savu infantilo, pustrako vīru ķeizaru Pēteri III.

Pret lielkņazieni Katrīnu visi izturas tik slikti, ka jābrīnās, kā viņa vispār tos daudzos gadus iztur. Sava loma ir gan spēcīgajam raksturam un ārkārtīgai vēlmei kļūt par Krievijas valdnieci, gan dažiem viņas uzticamajiem kalpotājiem, kas mazliet atgādina supervaroņu komandu. Vēl ir daži kungi, kam smukā un nelaimīgā lielkņaziene dikti simpatizē. Ienaidnieku tomēr ir vairāk. Katrīna savā stāstījumā velk uz svētās mocekles pusi, nu, ja neskaita viņas mīlas dēkas. Leons ik pa laikam pātrauc viņas runas plūdus un par kaut ko ķeizarieni apsūdz. Tas, acīmredzot, ir Lailas Hirvisāri ieplānots, lai veidotos nosaukumā pieminētā grēksūdze, bet tā arī nesapratu – autore tik nemākulīgi raksta, vai tulkojumā kas pazudis, bet man šī viņu polemika šķita gaužām samākslota, neveikla un nesaprotama. Vispār dialogi šķita vāji uzrakstīti, ķeizariene pārāk bieži atkārtojas un skaidro Leonam faktus, kas nebūtu jāskaidro, jo viņi abi tos zina. Arī ķeizarienes iekšējais monologs ir pārbāzts ar taisnošanos, kas visu laiku atkārtojas. Saprotu, ka autore šādi mēģinājusi padziļināt tēlu, bet īsti nav izdevies.

Nobīdot malā vājos dialogus un dīvainos monologus, romānā ir krietna deva interesantas vēsturiskas informācijas. Manās acīs “Es, Katrīna” lielākā vērtība ir Krievijas galma dzīves aprakstos. Grandiozās un mokošās pārcelšanās no pils uz pili (vairāki tūkstoši cilvēku, līdzi veda mēbeles), galma intrigas, mīļākie – politikas noteicēji, sadzīves sīkumi un tā tālāk. Greznība pilīs bija žilbinoša, bet pārbraucienos galms mēdza gulēt krogus telpās uz soliem un nedēļām ilgi nemazgāties. Pa nakti izvirtības, pa dienu gājiens uz baznīcu. Ne visi galmā prata lasīt. Ārsti kā labāko metodi 18. gs. slimnieku ārstēšanai izmantoja asins nolaišanu. Dažkārt ar letālām sekām. Krievijas galms tolaik atstāja ļoti greznu, bet neizglītotu un prastu iespaidu.

Ļoti centos šo romānu nesalīdzināt ar pēdējā laikā lasītiem citas kategorijas literārajiem darbiem, bet laikam īsti nesanāca. Maz lasu “Es, Katrīna” līdzīgus romānus, tāpēc domāju, ka vērtēju pārāk skarbi un citiem attiecīgās literatūras lasītājiem patiks vairāk. Romāns lasījās raiti un viegli, izklaidējoši kā “privātās dzīves” stila žurnāls un kādreiz tieši tāda smadzeņu košļene ir vajadzīga.

Vērtējums: 2,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s