Izdevniecība “Liesma” 1969. gads, 505 lpp.
Man tik ārkārtīgi patika “Malvilas pils”, tāpēc priecīgā satraukumā pukstošu sirdi ķēros pie Robēra Merla nākamā romāna “Sala”. Kā jau varat nojaust, romāna darbība risinās uz salas. Tā ir neliela, neapdzīvota sala kaut kur okeānā gabalu no Taiti. Uz šīs salas apmetas vairāki jūrnieki, kas uzrīkojuši kuģa dumpi, un taitieši ar sieviešu baru, kas palīdzēja jūrniekiem aizkuģot līdz salai. Ļoti ātri top skaidrs, ka starp brutālajiem jūrniekiem (pārsvarā tie ir briti), ar savu baltā cilvēka pārākumu, un maigajiem taitiešiem, ar savām tradīcijām, saskanīgas un mierīgas dzīves nebūs. Konflikts eskalē un iznākums ir skarbi likumsakarīgs.
Sākums bija šausmīgi lēns. Ap 90. lapaspusi vēl cerēju: paga, ļauj sižetam ieskrieties, tagad viņi ir uz salas, būs interesanti. Interesantāk palika, bet, ārprāts, cik šī ir apnicīga grāmata. Tie interesantie brīži ir jāizkasa no vārdu jūras par to kā taitietes apjūsmo kuslo jēriņu, nē, gailīti Perselu un kā Persels jau simto reizi atkārto, ka viņš nenostāsies nevienā pusē, ieroci rokās neņems, vardarbība ir grēks un tādā garā.
Persels ir romāna galvenais tēls – jauns, dievbijīgs pacifists, kurš ļoti labi saprotas ar taitiešiem. Savā ziņā Perselam ir taisnība, viņš grib, lai viss ir taisnīgi, demokrātiski, bet savu ideālu dēļ tomēr netieši vainīgs traģēdijā. Nenostājoties taitiešu pusē viņš neviļus atbalsta jūrnieku agresiju. Tad vēl ir kapteinis Mazons: ļoti interesants tipāžs savā nelokāmajā stulbumā un uzpūtībā. Ja viņš būtu savādāka rakstura, iespējams, dzīve uz salas izvērstos pavisam citādi.
Negribu būt netaisna, tāpēc jāpiezīmē, ka psiholoģiski šī ir ļoti interesanta drāma ar spēcīgu nobeigumu. Ja man jau no sākuma nebūtu skaidrs, kā tas viss beigsies, varbūt tā negarlaikotos. Arī no antropoloģijas puses ir interesanti lasīt, jo autors daudz stāsta par taitiešu pasaules uzskatu, paražām, domāšanu un sadzīvi. Diemžēl šoreiz man traucēja milzīgais “ūdens” daudzums tekstā un tas, ka nebija neviena varoņa, kam pieķerties.
Salīdzinot “Salu” un “Malvilas pili”, otrā šķiet dikti optimistiska un pat nereāla. “Sala” ar zemiskajiem, gļēvajiem un kašķīgajiem iemītniekiem ir krietni reālāka. Es tomēr mīļuprāt pārlasīšu Malvilu, jo man gribas ticēt “pasakām” un tam, ka kopā spēj savākties saprātīgi cilvēki un izdzīvot, nevis viens otru apslaktēt. Gandrīz aizmirsu piebilst, ka “Salas” ideja balstīta uz reāliem notikumiem. Par to var izlasīt grāmatas priekšvārdā.
Vērtējums: 3/5
Marii grāmatplaukts 
Vai ne? Sala ir spēcīga ilustrācija tam, ka nav iespējams “pastāvēt ārpus pusēm” un ka nepietiek, ja tu esi vienkārši “labs cilvēks”. Kā zināms, visas nelietības notiek labu cilvēku izvairīšanās dēļ.
Bet pārlasīt tomēr gribas Malvilu, nevis Salu…
PatīkPatīk
Jā. Lai kā gribētos būt neintrālam un nenostāties kāda pusē, tas var nest vairāk ļaunuma kā labuma.
PatīkPatīk
Man, savukārt,no abie romāniem “Sala” ir tuvāks, tieši ar to, ka stipri reālāks. Un beigas ir episkas. Par nožēlu, piedošanu un sadzīvošanu ar mūžīgu apziņu, ka Tu varēji apturēt briesmu lietas, bet Tu to neizdarīji.
Iespējams, lasīju vecumā, kad par šādām tēmām īpaši domāju.
PatīkPatīk
“Sala” nenoliedzami ir stipri reālāka. Domāju, ka laikā, kad apkārt notiek visādi sūdi, notiek plēšanās, nevis sadarbošanās, man “Malvilas pils” utopiskais vēstījums bija kā gaiss, ko elpot. Gribas taču cerēt, ka cilvēki krīzēs spēj arī sakarīgi sadarboties.
PatīkPatīk