Nesen mani tā bija nomocījusi visa nopietnā literatūra, ka uz ātru roku veikalā paķēru grāmatu, kurai uz vāka rakstīts, ka tas ir sentimentālais franču romāns. Lai kas tas būtu, bet sižeta anotācija šķita pieņemama. Jau vēlāk, izmantojot brīvas 20 minūtes Alūksnē, ieskrēju grāmatnīcā un paķēru mīlas romānu, kas bija stipri nocenots. Abas grāmatas izrādījās katra savā veidā jaukas un izklaidējošas. Tieši tas, kas man bija vajadzīgs.
Mistera Daldrija neparastais ceļojums. Marks Levī
Kontinents 2013. gads, 370 lpp.
Grāmata – pārsteigums. Uzreiz teikšu, ka šo Marka Levī romānu izlasīju ar baudu un esmu nopirkusi vēl vienu nākamās nopietnās literatūras krīzes brīdim. Sentimentāls nozīmē sakāpinātu emocionalitāti, bet neko īsti pārmērīgu nemanīju. Nebija arī nekādu pārlieku dramatisku sižeta pavērsienu, kas bieži raksturīgi tādai vieglajai literatūrai. Ir daudz atmiņu, sevis meklējumu, bet viss viegli sagremojamās devās.
Man ļoti patika galvenie romāna tēli – smaržu izgudrotāja Alise un gleznotājs misters Daldrijs. Neuzbāzīgi, vienkārši, reāli cilvēki, katrs ar savu skumju pagātni. Bija patīkami vērot kā viņi sadraudzējas un pamazām atrod savu vietu dzīvē. Liela sižeta daļa risinās Turcijā, sniedzot ieskatu dramatiskos notikumos ap 1. pasaules kara sākuma laiku un armēņu genocīdu. Tādu īstu Turcijas smaržu, garšu un skaņu sajūtu gan autoram nav izdevies uzburt, bet fons tik un tā ir gana kolorīts.
Ar laiku nojautu, kā viss varētu atrisināties, bet tas romāna beigas man nesabojāja. Tiešām patīkami izklaidējos un atpūtos. Viss tā pa mierīgo, kas rūdītiem romantiskās literatūras lasītājiem varētu arī nepatikt, bet man bija tieši laikā. Varbūt tas ir franču šarms, kas iespiedies starp teksta rindām un mani apbūra.
Vērtējums: 3,5/5
Ik dienu, ik stundu. Nataša Dragniča
Zvaigzne ABC 2013. gads, 299 lpp.
Šī romāna izvēlei par labu spēlēja ne tikai cena, bet arī tas, ka autore dzimusi un augusi Horvātijā un arī romāna darbība pa daļai risinās šajā valstī. Tas, ka arī šajā romānā viens no varoņiem ir gleznotājs, ir patīkama sagadīšanās. Anotācija sola, ka šis ir neparasts mīlasstāsts, poētisks un pārlaicīgs. Tā tiešām ir. Šķiet, ka autorei ir dzejnieces dotības, jo teksts plūst un vijas skaisti, bet ne pārmērīgi, izcakināts īsos teikumos. Situācijas un pat varoņu teiktais atkārtojas cikliski. Savu odziņu piedod gan dzīve Horvātijas piekrastes pilsētiņā, gan Parīzes elpa. Nu gandrīz kā tāds skaisti dekorēts un gards eklērs. Bauda lasīt un neko nedomāt.
Diemžēl drusku par saldu un nereālu manai gaumei. Pasaka, kurā pie mazākā satricinājuma ģībstošu princi ar skūpstu modina skaista princese, kura būtu pelnījusi krietni labāku puisi pie sāniem. Mani kaitina, ka viss romāna sižets ir balstīts uz Lukas gļēvumu. Vienīgā un īstā mīlestība atrasta jau 5 gadu vecumā (šajā vietā es nemaz nebolu acis….mhm…), bet viņš to pakāš atkal un atkal, vienlaicīgi lienot zem brunčiem citām. Gan jau dzīvē tā notiek.
Tā kā tik reti lasu šāda veida literatūru, tad man ir maz piemēru ar ko salīdzināt. Ņemot vērā, ka teksts kā tāds ir baudāms un liela mīla pati par sevi skaista, kopumā es tīri labi izklaidējos un atpūtos.
Vērtējums: 3,5/5
Marii grāmatplaukts 
Iespējams, kas tas vienkārši tāds gads. Man šogad arī tāda it kā lasīt negribēšana, bet vispār bez tās nevaru, tāpēc pārsvarā lasu visādas lietas, ko var saukt par vieglo literatūru.
Kā patika Alūksne (cik nu dabūji redzēt)?
PatīkPatīk
Sapratu, ka ik pa laikam vajag izvēdināt galvu ar ko pavisam vieglu.
Alūksne atstāja sakoptu un ziedošu iespaidu. Man patika. Iespaidīga baznīca.
PatīkPatīk
Forši, ka patika. Jā, centrs ir ļoti sakopts un kopumā pati pilsēta arī diezgan kārtīga. Ir gan dažas problemātiskas ielas bezmaz avārijas stāvoklī, bet pamazām arī tās tiek rekonstruētas.
Ja gribas baudīt sakoptu mazpilsētu, tad droši var doties uz Alūksni. Man gan kā tūristam gribētos, lai šeit ir kaut kas vēl bez apskates objektiem. Nu, cerēsim, ka ar laiku viss notiks.
Luterāņu baznīca skaista. Varbūt atmiņa mani viļ, bet šķiet, ka pirms daudziem gadiem esmu redzējis foto ar vēl vienu līdzīgu Latvijas baznīcu, tikai neatceros, kur tā bija. Katrā ziņā vairāk neko līdzīgu redzējis neesmu.
PatīkPatīk
Man nav gadījies redzēt līdzīgu baznīcu. Sānu kolonnas vispār atstāj muižas iespaidu.
Domāju, ka Alūksne tāpat kā citas mazākas pilsētas tālāk no Rīgas ir stipri cietusi krīzes laikā, kad daudzi aizbrauca. Vietējais stāstīja, ka agrāk bijis krietni dzīvāk, uzņēmējdarbība aktīvāka.
PatīkPatīk