Kailsals. Daina Sirmā

Pētergailis 2012. gads, 88 lpp.

Valmieras bibliotēkā jauni un vēl samērā jauni dzejas krājumi gozējas atsevišķā plauktā, un tieši šādam bibliotēkas izkārtojumam varu pateikties par iepazīšanos, kaut neregulāru un haotisku, ar jaunāko latviešu dzeju. Dzejas dienu iespaidā cilāju plaukta saturu līdz plaukstā iegūla “Kailsals”. Rudenīgi dzestrs gaiss, krītošas lapas, drīz ziema…. Ļoti iederīgs nosaukums.

Ievadvārdos Ronalds Briedis raksta, ka “kaut kas ledaini stindzinošs ir katrā autores vārdā”, un tiešām Dainas Sirmās dzejā skan ziemīgas notis: kailsals gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Purvs, ūdeņi, ledus, ziemas smaržas, aukstums, bet tad nāk pavasaris, cerības uz siltumu un mīlestību. Gan skaudri poētiski, gan dziļi intīmi, gan varbūt vien autorei zināmu zemtekstu – tik dažādi ir dzejoļi šajā krājumā. Dzeja ar zemes un ziemas smaržām un krāsām, latviskās identitātes noti, savu sakņu apzināšanos. Neko nezinot par autori, man bija sajūta, ka lasu zaudējumu skarta, bet garīgi spēcīga un nosvērta cilvēka dvēseli. Ļoti personiska dzeja, drosmīga atkailināšanās.

sals iestiklo upi
iestiklo peļķi
iestiklo sienu starp mums

Tikai vēlāk uzzināju, ka “Kailsals” ir dzejnieces pirmais dzejoļu krājums un viņa pati pa daļai valmieriete. Man, kā parastam lasītājam, krājums šķita noslīpēts un pārdomāti sakārtots, ar savu izteiktu balsi. Es nebūtu uzminējusi, ka tā ir debija. Ne visus dzejoļus spēju uztvert, bet kopējā noskaņa man patika un lika aizdomāties. Šī ir dzeja, ko vislabāk lasīt rudenī vai ziemā.

Vērtējums: 3/5