Es varēju šo rakstu nosaukt par “īsajām atsauksmēm”, kas būtu pareizi, vai par “trim grāmatām, kas iemidzina”, kas būtu precīzi manā gadījumā, bet lai paliek šo trīs kungu skanīgie uzvārdi, kas sarindojās kā skanīgā skaitāmpantiņā.
Neredzamās pilsētas. Italo Kalvīno.
Neputns 2017. gads, 144 lpp.
Mēģināt pastāstīt par “Neredzamām pilsētām” ir kā mēģināt pastāstīt sapni: var pastāstīt “skeletu”, bet ne visas sīkās dīvainības un sajūtas, kas sapnī bija tik reālas un normālas, bet, atverot acis, tās gaist no atmiņas un palikušais šķiet bezsakarīgs. Es arī nevaru pastāstīt, jo atmiņā ir palikusi tikai nojausma par lasīto, viss pagaisis. Lasīju un teksts plūda caur mani līdz aizmidzināja. Atceros, ka teksts bija skaists. Atceros, ka bija dažādas pilsētas (pilsēta iekārta virvēs, pazemes mirušo pilsēta, pilsēta virs mākoņiem….), ļoti atšķirīgas un vienlaicīgi tik vienādas savās galvenajās iezīmēs, kas kādu vietu padara par pilsētu.
Šo vilni, kas atplūst no atmiņām, pilsēta uzsūc kā sūklis un izplešas. Aprakstot Zairu tādu, kāda tā ir šodien, aprakstā vajadzētu ietvert visu Zairas pagātni. Taču pilsēta savu pagātni nestāsta, pagātni tā glabā kā plaukstas līnijas, ierakstītu ielu stūros, logu režģos, trepju lēnēs, zibensnovedēju antenās, karogu mastos, un katrs no šiem nogriežņiem savukārt ir iezīmēts ar skrāpējumiem, iecirtumiem, griezumiem, robiem.
Man šķiet, ka katram lasītājam “Neredzamās pilsētas” būs savādākas un, ja es šo grāmatu lasīšu atkal, tā būs jau cita grāmata. Šim krāšņajam urbāno sapņu virknējumam es tikpat labi varētu dot 5 zvaigznes, jo teksts ir apbrīnojams.
Vērtējums: 3,5/5
Kūrviesis. Hermann Hesse.
Mansards 2014. gads, 182 lpp.
Darīšana ar kūrortu mani maldīgi aizvilināja uz domām, ka šis būs vasarīgs darbs. Tā vietā nīgrs rakstnieks-filozofs preperē savu Bādenes kūrorta pieredzi un tagad vairāk zinu par išiasu un podagru. Pati vainīga.
Man Hese palicis spilgtā atmiņā ar “Stikla pērlīšu spēli”. “Kūrviesī” bija daži ļoti spilgti vērojumi par cilvēka dabu un sākumā pat ziņkāres dzīta interese par Hesi kūrortā, bet tad vienkārši apnika un atlikušo daļu vairāk pāršķirstīju nekā lasīju. Man pietrūka pacietības iedziļināties un droši vien grāmatu lasīju nelaikā, par ko drusku žēl.
Vērtējums: 2/5
Voldena jeb Dzīve mežā. Henrijs Deivids Toro.
Zvaigzne ABC 2004. gads, 280 lpp.
Par šo man galīgi nav žēl. Pāršļūcu ar acīm lielākajai teksta daļai, lai tomēr zinātu, kas tad ir tā “Voldena”. Varbūt šo tāpat kā “Uz kraujas rudzu laukā” jālasa agrā jaunībā. Tagad mani tikai kaitināja un uzdzina miegu Toro spriedelēšana par to kā būtu jādzīvo un cik viņš ir feins džeks. Viņš 1845. gadā aizņemas cirvi no kaimiņa un aiziet mežā uzcirst sev māju, kurā nodzīvo divus gadus. Piekritīsiet, ka kas tāds sola interesantu stāstu, bet mūsu jaunēklis ir tā aizrāvies ar filozofēšanu par visādiem tematiem, ka viss pārējais vienkārši noslīkst vārdu plūdos. Manuprāt, tekstā bija stipri par daudz ideoloģijas un stipri par maz dabas vērojumu, uz kuriem cerēju. Protams, doma par sevis neapgrūtināšanu ar mantas raušanu ir simpātiska un dažas atziņas var pasmelties, bet es gaidīju ko citu.
Vērtējums: 2/5
Marii grāmatplaukts 
Es Kūrviesi jau esmu nolicis pārlašīšanai. Gribas pamēģināt viņu ziemā izlasīt, sajust to, ko sajutu toreiz lasot ar citu pieeju, jo man ļoti patika, izdzīvoju to īgnumu un vecumu līdz ar sevi 😀
PatīkPublicējis 1 person
Viņš ļoti precīzi ietērpis vārdos kūrortā (vai pat precīzāk būtu sanatorijā) nonākuša cilvēka sajūtas un kā tiec ievilkts tādā apmierinātā pussnaudas dārzeņa stāvoklī. Tas man patika.
PatīkPatīk
Sasmaidījos par Kūrviesa atsauksmi. Es pirmoreiz šo grāmatu lasīju angliski un man gāja diezgan lēni. Es domāju, ka tas man arī palīdzēja iejusties aprakstā, jo latviešu valodā man ir tendence lasīt pārāk ātri. Citādi man varbūt nebūtu šis darbs tik ļoti paticis.
PatīkPatīk
Varbūt es arī pārāk ātri gribēju izlasīt vai citā noskaņojumā Heses iespaidus uztvertu savādāk.
PatīkPatīk
Toro es neuztveru īpaši nopietni kopš tā laika, kad kaut kur viņa biogrāfijā izlasīju, ka, aizejot mežā, viņš patiesībā aiztinies pavisam netālu no mājām, un māte viņam nesusi pusdienas. Bet raksta čalis tā, it kā būtu mūžameža vidū sēdējis.
PatīkPatīk
Ja šis biogrāfijas fakts ir patiess, tad tas ir diezgan smieklīgi 😀
PatīkPatīk
Ko lai dara: Toro ir filozofs, nevis “pezāžists”.
Domājot par cilvēces nākotnes perspektīvām,
Toro ir viens no ļoti nedaudziem dižgariem,
kura piemērs vieš pamatotu optimismu,
ticību cilvēkam.
PatīkPatīk