Atvaļinājums man beidzot ļāva apsēsties un padomāt par sevi un dzīvi. Teikšu godīgi, ka kāda smaga saruna man atvēra acis un lika pamosties. Strādājot, apdarot ikdienas sīkumus, lasot, klīstot internetā nebiju pamanījusi, ka esmu pazaudējusies, ka es eksistēju, nevis dzīvoju. Ka esmu kļuvusi čīkstoša, nepārliecināta, bailīga, vāja, nogurusi un pasīva. Izplūdusi (drīz arī fiziski) miesa uz dīvāna. Augusta sākums bija pagrieziens atpakaļ pie sevis.
Kāpēc reizēm ir tik grūts šis mazais solis starp “domāt darīt” un “darīt”? Nav jau tā, ka man visu laiku šķita, ka viss ir lieliski. Nē. Ilgu laiku taisījos un nevarēju sataisīties kaut ko darīt. Man vajadzēja morālu spērienu pa pakaļu, lai sāktu kustēties, jo viss ir tik ērti, kāpēc kaut ko patiešām mainīt? Kas vienam ir pašsaprotami, tas citam nāk grūti – to vienmēr cenšos atcerēties.
Lai šis personīgi atklātākais ieraksts kalpo man par atgādinājumu un kompasu brīžos, kad atkal sāku sašļukt. No tā ārkārtīgi baidos. Pēc atvaļinājuma gāju atpakaļ uz darbu un baidījos sevi atkal pazaudēt. Atvaļinājumā man bija daudz laika sev, strādājot tā ir krietni mazāk un viegli ieslīgt ērtā rutīnā un slinkumā.
2018. gada jūlijs, pie Zviedrijas krastiem.
Kā atgūt sevi?
Pašā sākumā savā labā izdarīju vienu lietu: uztaisīju analīzes (rezultāts – viss ideāli). Tad apsēdos, apdomāju mērķus un līdzekļus kā šos mērķus sasniegt. Pēc tam ķēros pie sevis un dzīves mainīšanas.
Sports un ēšana
Agrāk periodiski esmu gājusi uz trenažieru zāli, skrējusi, bet tam nekad nav bijusi tāda īsta, dziļa vajadzība. Ēdusi vienmēr esmu visu un tikai pēdējos gadus ēšanas paradumi sāk atstāt vizuālu iespaidu uz manu ķermeni. Kā saka, vecums nenāk viens. Bet var taču nopirkt platāku kleitu (tās maisveidīgās tagad modē) vai krekliņu un viss čikiniekā. Vai ne? Man nav raksturīga emocionālā ēšana, tomēr nākas atzīt, ka ēdu stipri par daudz.
7. augustā sāku vingrot. Lejuplādēju Female Fitness aplikāciju, paņēmu rīta iesildīšanās vingrojumu kompleksu un…. sajutos izcili tizla. Vingrojot mājās ir viens liels labums – neviens neredz cik nevarīga esi. Nepadevos, turpināju un pēc pāris dienām sapratu, ka jūtos krietni labāk. Fiziski vēl diezgan vāja, bet emocionāli krietni labāk. Tas bija pamatīgs šoks.
Tagad katru dienu (protams, gadās izņēmumi) pildu vingrojumu kompleksu visam ķermenim. Ar burpies joprojām iet smagi, bet plank jau varu izturēt minūti diezgan mierīgi. Pāris reizes nedēļā skrienu, pa druskai palielinot distanci. Vakar pirmo reizi izmēģināju jogas aplikāciju Down Dog. Pāragri spriest par labumu, bet gribu iekombinēt savā sportošanā jogu lokanībai un izturībai. Sākums būs grūts, to sapratu pēc pirmajām 2 ievadreizēm.
Paralēli vingrošanai beidzu rīt. Jā, tik vienkārši. Ja man ir jāmokās, lai izpildītu dažus vingrojumus, tad es savus gliemeža ātruma panākumus netaisos sabotēt ar bulciņām un tamlīdzīgi. Nav tā, ka tagad ēdu tikai pareizi un veselīgi, bet domāju līdzi, ko ēdu, un izvēlos veselīgākus variantus vai vienkārši ēdu tikai pusporciju. Pirmo nedēļu pēc atvaļinājuma ņēmu uz darbu līdzi sagrieztu ķirbi un ābolu, lai roka nestiepjas pēc saldumiem. Ēdienreizēs vairāk dārzeņu, mazāk visa pārējā. Vairāk plānoju, gatavoju uz priekšu, lai nesanāk “norauties” darba dienu vakaros. Tādas vienkāršas, vispārzināmas patiesības, kas srādā.
Beidzot spēju sev pamatot, kāpēc man vajag sportot, izjūtu iekšēju nepieciešamību to darīt un tas visu maina. Vairs neprasās saldumi, ir vairāk enerģijas, jūtos pārliecinātāka par sevi un apmierinātāka. Divu nedēļu laikā nometu 1 kg, bet mans mērķis ir tvirts augums un laba pašsajūta, nevis kilogramu skaits. Esmu ceļā uz to un rezultāti ir acīmredzami.
Laiks sev vs laiks citiem
Ar šo man ir reāla cīņa. Tik daudz ko gribas izdarīt, vai neko nedarīt, un kā introvertam man ir labi vienatnē, bet esmu sapratusi, ka jākāpj laukā no savas komforta zonas, jāiet laukā no mājas, jākomunicē ar draugiem un radiem. Vienu nedēļas nogali pavadīju pie mammas, mēs daudz runājām un tas patiesībā bija brīnišķīgi. Māja palika nesatīrīta, grāmatas nelasītas, zīmējumi neuzzīmēti, bet laiks ar viņu izrādījās par visu vērtīgāks.
Ar draugiem iet grūtāk, es laikam nemāku draudzēties, bet es cenšos. Tomēr visvissvarīgākais ir atklāti runāt un daudz runāt par pilnīgi visu ar sev vistuvāko cilvēku. Tiešām. Es atkal un atkal pārliecinos, ka daudzas problēmas rodas no nesarunāšanās. “Ko ēdīsi vakariņās?” neskaitās. Kopā jādara lietas, jāmuļķojas un jādala bēdas. Izrunāšanās ļauj justies labāk, tikšanās ar citiem, palīdzēšana bagātina dzīvi.
Iztaujāju mammu un beidzot sāku veidot dzimtas koku, kas pārsteidzošā kārtā lika man justies dzīvai. Tas ir fokuss prom no sevis un komunicēšana ar radiem ārpus ikdienišķā. Nevarēju iedomāties, ka urķēšanās pagātnē man nāks par labu.
Darbs, dzīvesvieta
Man pietrūkst drosmes lekt nezināmajā.
Pašreizējais darbs man patīk un vienlaicīgi ir apnicis. Dažādu apstākļu dēļ tas bieži mani iedzen stresā. Domāju, ka būtu laiks to mainīt, bet viss ir tik ierasti un ērti, viss zināms, ir savi plusi. Vienlaicīgi arī bailes, vai būšu pietiekoši laba kur citur. Latviskais pieticīgums spiež pie zemes. Ja es zinātu, ka ar zīmēšanu mēnesī nopelnīšu vismaz tikpat cik pašlaik, aizietu neatskatīdamās. Zīmēt, gleznot ir tas, ko es gribētu darīt.
Arī dzīvesvieta ir labu labā, tomēr, ja neko nemainīt, nekas arī nemainīsies, bet jūtu, ka pārmaiņas ir vajadzīgas. Nevaru saprast, vai iesakņoties ir labi? Vai lielas pārmaiņas sniegs cerēto gandarījumu? Tāpēc sāku ar mazumiņu: izmest vecās vai nevajadzīgās mantas, uzrakstīt CV……
Grāmatas, māksla
Sapratu, ka lasu tik maz un pārāk maz zīmēju, jo galvā ir pamatīga putra. Visu laiku bija šī neapmierinātība ar sevi, ar apstākļiem, sajūta, ka kaut kas jādara, bet nespēju saņemties. Pamazām haoss sakārtosies un atsākšu lasīt.
Atvaļinājuma laikā man pasūtīja gleznu. Tas bija negaidīts pārsteigums un pamatīgs grūdiens manai pašapziņai. Ļoti vērtīgu padomu sniedza Austra (paldies Tev!) un man pamazām top plāns. Varbūt tas nebūs veiksmīgs, bet krietni muļķīgāk būtu neko nedarīt.
Apsveru iespēju rudenī iet uz gleznošanas kursiem.
***
Grūti aprakstīt visus mikro solīšus, ko savā labā veicu. Tāpat ir pārāk personīgas lietas, lai šeit aprakstītu. Ne katra diena ir viegla un iedvesmojoša. Vienmēr kaut kam nepietiek laika, bet es pamazām sakārtoju sevi un sakārtoju dzīvi. Atliek vien atrast to drosmes aku, no kuras agrāk tik viegli varēju pasmelt.
Atvainojos tiem, kas šeit nāk lasīt par grāmatām. Grāmatplauks ir apputējis, bet paldies, ka šeit ielūkojaties un atstājat kādu ziņu. Tas man daudz nozīmē.
Marii grāmatplaukts 
Man prieks par tevi un pārmaiņām! Tās nudien nāk par labu. Es pagājušajā gadā arī nomainīju darbu, dzīvesvietu. Drusciņ gāju uz vingrošanu (darbs piedāvāja) un plānoju atsākt, jo fiziski prasās visas tās staipīšanās utt. Tagad arī esmu pieteikusies uz mācībām un kad šīs beigsies, plānoju sākt citas. Tas nudien liek justies dzīvam. Un neaizmirstam par koncertiem, tie lieliski veldzē!
PatīkPatīk
Paldies! Kā saņēmies uz darba un dzīvesvietas maiņu?
Fiziskie vingrojumi ir brīnišķīgi, ja tas ir tiešām tas, ko vēlies, nevis tāpēc, ka vajadzētu (kā man bija agrāk). Tagad kaifoju no mocībām 😀
Ko mācies?
Mēs esam pasākušas ar dažām bijušajām un esošajām kolēģēm reizi mēnesī vai reizi divos sanākt kopā uz kokteiļiem. Arī brīnišķīgi izrauj no ikdienas rutīnas.
PatīkPatīk
Dzīvesvieta sanāca ļoti dabīgi – beidzās līgums 😀 Darbs… Mani pastāvīgi “urba” līdz es tiešām saņēmos un sāku meklēt kaut ko citu. Tā teikt, brīdis, kad neviens vairs neklausījās manās atrunas, kāpēc vēl nav īstais moments maiņai.
Vēl nevaru teikt, ka mācos, jo viss sākas tik septembra otrajā daļā, bet centīšos kļūt par labu šoferi 😀 ko tālāk gribēsies, tad jau manīs.
Un jā, kokteiļvakari nudien izrauj no rutīnas! Mana aizraušanās šovasar bija festivāli. 🙂
PatīkPatīk
Mani arī pamazām “urbj” 😀
O, tad novēlu Tev sakarīgu instruktoru. Es tik reti braucu, ka bail to darīt. Arī tas būs jāmaina.
PatīkPatīk
Cik labi saprotu. Pati esmu līdzīgā iekritienā. Pat trakāk. Lai veicas!
PatīkPatīk
Turies un kārpies laukā! Lai izdodas, jo sajūtas ir fantastiskas, kad izdodas.
PatīkPatīk
Atbalsojums: Latvijas blogāres apskats #141 (27.08.-02.09.). – BALTAIS RUNCIS
Tava situācija man ir ļoti pazīstama. Viss, ko varu teikt – ja vairākus mēnešus ir sajūta, ka jāmaina kaut kas dzīvē, tad tā nav mirkļa iegriba, tad tas solis ir jāsper! Tikko jūlijā pēc piecu gadu strādāšanas es gāju pie priekšniekiem teikt, ka eju prom, jo vairs nebija ne enerģijas, ne entuziasma turpināt birokrātisko darbu pie papīriem, projektiem un skriet mūžīgā vāveres ritenī ar projektu atskaitēm zobos 🙂 un vēl braukt katru dienu 60 km uz darbu, ne, ne. Saņemties un iet un teikt savu lēmumu bija grūti, ar visiem sarasts, ikdienas rutīna ir pazīstama, bet bija sajūta, ka tā tomēr nevar turpināt, sevis piespiešana. Un tiklīdz Tu sāc kustināt kādu savas dzīves jomu sev vēlamajā virzienā, sāk notikt pozitīvas lietas! Tas ir fakts un tā ir fantastiska sajūta, kad sāc virzīt savu dzīvi sev vēlamajā virzienā, nevis peldi pa straumei. Galu galā, nevar visu laiku tikai rauties priekš citiem, gribas jau arī kaut ko savu. Priekšnieks piedāvāja strādāt no mājām līdz decembrim. Un nu man ir tas, ko vēlējos – vairāk laika, lai sāktu veidot savu biznesu, mācītos kursos un meklētu informāciju. Tā kā noteikti iesaku riskēt savas pašas labsajūtas un dzīvesprieka dēļ. Dzīve ir mūsu pašu rokās.
PatīkPublicējis 2 people
Milzīgs paldies, ka padalījies ar savu pieredzi! Tas iedrošina rīkoties un spert tos izšķirošos soļus. Man esošajā darbā jau 7 gadi, tuvu mājām, bet arī nav vairs ne enerģijas, ne entuziasma, tikai stress un neapmierinātība.
Lieliski, ka Tev piedāvāja strādāt no mājām un tagad ir vairāk laika savām vēlmēm. Ceru, ka Tavas ieceres veiksmīgi izdosies un bizness aizies uz urrā 🙂
PatīkPatīk
Vienmēr laipni, Mairita! 😉 Man gan brīdi bija jāapdomā, ko tādu gudru pateicu 😀 Padomu došana man labi sanāk, bet šis padoms pat ir no tiem retajiem, kuram pati sekoju. Man šķiet, gandrīz visi cilvēki kādā brīdī nonāk tādā “meh” posmā, no kura var nebūt viegli izrauties, tāpēc tavs reālais piemērs “iz dzīves” ir ļoti noderīgs un cilvēcisks. Arī es pēdējo gadu vairāk veģetēju, nekā dzīvoju, bet pagaidām gaidu, ka tas mainīsies pats no sevis. Hmm… Būs vien drīz jāsaņemas likt sevi uz vingrošanas paklājiņa, jo tas jau kādu laiku ir pašai skaidrs, ka mana garīgā labsajūta ir tieši saistīta ar fizisko aktivitāšu daudzumu/mazumu.
PatīkPublicējis 1 person
Noteikti liec sevi uz vingrošanas paklājiņa 😀 Tas tiešām palīdz gan fiziskai, gan garīgai labsajūtai.
Tu pateici it kā vienkāršu lietu, bet tieši to, kas man bija vajadzīgs drosmei, tāpēc vēlreiz paldies. Un izrādās, kad sāc visiem teikt, ko gribi darīt, tas nemaz nav tik grūti kā sākumā šķita “ko nu es…, ko citi teiks….”
PatīkPublicējis 1 person
Tāpēc, ka tas, ko tu gribi, nav kkas vispārīgs kā, piemēram, “gribu būt bagāta un laimīga”, bet balstīts uz tavām konkrētajām prasmēm un ir kaut kas reāli sasniedzams 🙂 Un tad arī citiem ir vieglāk tev palīdzēt.
PatīkPublicējis 1 person
“Gribu būt bagāta un laimīga” arī nebūtu slikti 😀 Tomēr es neesmu tik naiva, lai domātu, ka kaut kas pats no sevis nokritīs no gaisa.
PatīkPublicējis 1 person
Cik pazīstamas sajūtas. Ļoti skaisti esi tās iemūžinājusi tekstā. 😉
Man ar sportošanu ir tā, ka sportoju tāpēc, lai justos labāk un izlādētu fizisko enerģiju – tā enerģijas izlāde pēc labiem treniņiem ir fantastiska. Pēdējā laikā gan nodoties treniņiem nesanāk tik bieži kā gribētos, tāpēc sanāk atgriezties pie rutīnas.
Nekā nedarīšanas dienas ir svētīgas – es parasti aizbraucu pastaigāties uz Jūrmalu, lai nebūtu kārdinājuma un iespējas ķerties pie darba uzdevumiem, kuri vienmēr ir un būs bezgalīgi. Parasti saku sev, ka varēsi labi strādāt tikai tad, ja parūpēsies par savu labsajūtu, tāpēc reizēm vajag gan nekā nedarīšanas dienas, gan dienas, kurās nostādi sevi pirmajā vietā.
PatīkPublicējis 1 person
Paldies! Esmu šokā, ka manas piezīmes izrādās tik noderīgas arī citiem un daudzi iet vai gājuši cauri līdzīgam eksistences brīdim.
Pilnīgi piekrītu Tev, Daini, ka vajadzīgas arī neko nedarīšanas dienas, tikai man ar tām jārīkojas ļoti uzmanīgi, citādi var pārvērsties par nedēļām 😀
Bet kā tad vingrošana seriālus skatoties? Man šķiet, ka Tu tā darīji. Un tos burpies es kādu dienu uzvarēšu un varēšu pielikt sev kaut kur līdzīgi zīmīti Tavējai. 😀
PatīkPublicējis 1 person
Tas, manuprāt, tāpēc, ka Tu ar ļoti lielu izpratni spēj par to pastāstīt un iedvesmot pārmaiņām citus. (Bez nekādām muļķībām par lidošanu uz Indiju, lai sevi atrastu, bet ar ikdienā realizējamām lietām.) 🙂
Man pēc max 3 slinkošanas dienām sākas panika un vajag kaut ko sākt strādāt.
Par tiem seriāliem mani pieķēri. 😀 Man tagad dzīvoklī atsācies remonts un treniņiem nav laika un rūmes, tāpēc treniņu vietā man ir kūkas vai Rubeņu vistas un seriāli. (Pēc remonta apsolos treniņus atsākt.) 😀
PatīkPatīk
Awww, es tikai rakstīju par to ko jūtu un ko esmu sapratusi. 🙂 Varbūt kādam tā Indija ir vajadzīga un savādāk nevar, ej nu sazini. Pieļauju, ka tā ir tik krasa vides maiņa, ka spēj iedot pamatīgu spērienu pa pakaļu, kas nepieciešams pārmaiņu realizēšanai.
Uj, remonts var ievilkties ļoti ilgi, uzmanies ar tām kūkām 😀 Man vairs saldumus neprasās, darbā lepni spēju atteikties no zefīra šokolādē. Ja kāds atnestu Rubeņu vistas, tad gan ietu grūtāk.
PatīkPublicējis 1 person
Paldies Tev par iedrošinošajiem vārdiem! Papildinot iepriekš rakstīto, ir tiešām forši, ka uzrakstīji par savu pieredzi, jo par to ir jārunā. Cilvēki bieži izvēlas nerunāt par saviem pārdzīvojumiem, kas man nešķiet pareizi. Esmu arī dzirdējusi, ka ik pēc 7-10 gadiem cilvēkam dzīvē ir tādi pārmaiņu posmi, kad notiek iekšēja transformācija, tāda kā izaugsme, kuras ietekmē mainās gan domāšana, gan arī rodas vēlme mainīt esošo situāciju, jo mēs taču nestāvam uz vietas savā attīstībā, mēs gūstam pieredzi, un ir periodi, kad ir jāpārkāpj nākamajā attīstības līmenī un tas ir neizbēgams process. Ja tam pretojas, tad rodas diskomforts un stresi un visādas nepatīkamas emocijas. Iekšējais kompass galu galā sāk prasīt, kur tad tu dodies, kāds ir tavs mērķis 🙂 Vienkārši eksistēt, lai darītu darbu ar gariem zobiem nebūs tas mērķis. Zinu daudzus piemērus, kad cilvēki ir sadūšojušies pievērsties savai sirdslietai un viss izdodas, jo kad cilvēks iet un dara to, kas viņam ir sagādā prieku, tad mirdz acis un spēki rodas dubultā, tad arī parādās tā eiforiskā sajūta, kas nāk no kādas nezināmas pasaules. Un nav jau viegli un rožaini darīt savu sirdslietu, bet tas ir tavs un tā dēļ var skriet līdz pasaules malai, ja vajadzēs. Kad man vajag iedvesmu, es paskatos http://www.tuesi.lv, tur ir forši stāsti par mūsu pašu latviešiem. Lai Tev viss izdodas!
PatīkPublicējis 1 person
Māra, vai gadījumā nestudēji psiholoģiju? 🙂 Tik labi uzrakstīji par pārmaiņām. Paldies! Tagad man nāk prātā, ka esmu kaut kur lasījusi par šiem apmēram 7 gadu cikliem. Esmu sākusi domāt, ka neesmu sliktāka par tiem cilvēkiem, kas pievēršas sirdslietai un viss izdodas, tikai mazāk drosmīga. Apzinos, ka panākumi var nebūt ātri vai nebūt vispār, bet, kas neriskē, tas nedzer šampanieti. 🙂
Varbūt Tu arī būsi tajā tuesi.lv? Katrā ziņā novēlu, lai pievēršanās savai sirdslietai ir veiksmīga!
PatīkPatīk