Slepenā dziesma. Valentīna Nazarova

Latvijas Mediji 2018. gads, 352 lpp.

Grāmatas nosaukums “Slepenā dziesma” vedina uz romantikas pusi, tomēr, lai gan netipisks, tas ir kriminālromāns. Sākumā tas vienkārši ir stāsts par Niku, kura ierodas māsas pēdējā dzīves vietā, lai censtos noskaidrot viņas pazušanas iemeslus. Vēlāk romāns pāraug stāstā par apsēstību ar mūziku.

Nikai pamazām iepazīstot cilvēkus, kas pazina viņas māsu, atklājas gan šo cilvēku iekšējās drāmas, gan abu māsu problēmas. Alkohols, narkotikas, kaislības, vardarbība, depresīvs noskaņojums, meli, neveselīgas attiecības, mīlestība un tās trūkums – tas viss šeit ir biezā slānī. Tam pa vidu krogā strādājoši dvīņubrāļi kā tādi eņģelīši. Tas tā drusku par daudz krita acīs.

Intriga savīta labi, man bija vairāki aizdomās turamie un beigās gaidīju kādu šokējošu pavērsienu. Neteikšu, vai manas cerības attaisnojās, tomēr šis nav klasisks kriminālromāns. “Izmeklēšanu” veic meitene, kura nespēj atgūties pēc māsas pazušanas un mātes nāves. Varbūt tāpēc viņa pieņem vairākus neapdomīgus lēmumus, kas ir klajā pretrunā ar visu, ko viņai vajadzētu zināt no krimiķiem, kurus tik cītīgi skatījusies vai lasījusi. Spēcīga naivuma piegarša.

Domāju, ka romāns patiks rokmūzikas faniem un grūpijām. Šeit ir ļoti daudz mūzikas: katras Nikas nosūtītās ziņas sākumā ir kāda dziesma, abas māsas ir kaislīgas melomānes, stāsta centrā ir slavu ieguvusi rokmūzikas grupa un pāris tās dalībnieki, kam šī slava gājusi secen, turklāt Nika dodas uz Glastonberijas festivālu, kur risinās izšķirošie notikumi. Es gan neklausījos grāmatā minētās dziesmas, bet domāju, ka šo dziesmu klausīšanās paralēli lasīšanai varētu dot papildus slāni tekstam. Valentīna Nazarova mīl rokmūziku un tas romānā ir jūtams

Lasot nepameta sajūta, ka “Slepenā dziesma” ir debijas romāns. Vēlāk pameklēju un noskaidroju, ka tā tiešām ir. Tas pats par sevi nav nekas slikts, bet skumji, ka autore vairākās vietās stumj klavieres no krūmiem un vēl citi sīkumi tā īsti neļauj noticēt uzrakstītajam. Noguru no garajiem Glastonberijas aprakstiem, tā šķita kā atrisinājuma pastiepšana garumā, jo autorei gribējās gari un plaši pa to festivālu padzīvoties. Lielāki mūzikas festivālu fani šo apstākli varētu novērtēt pozitīvi.

Vispār šo romānu sāku lasīt tāpēc, ka tas sarakstīts Facebook Messenger ziņu veidā, ko Nika sūta savai māsai Dženai (tas nekas, ka viņa jau 8 gadus pazudusi). Tas likās tā neparasti un atšķirīgi no ierastā. Šādu teksta pasniegšanu gribu uzteikt kā plusu, lai gan es neesmu pati objektīvākā vērtētāja, jo man patīk vēstuļromāni. Romāns lasās raiti, neskatoties uz sižetu un varoņu problēmām, nav pārāk nomācošs. Pie simtās lapas jau biju riktīgi uzķērusies uz āķa un gribējās zināt, kā viss beigsies. Ja gribas izklaidēties ar romānu, kas nav skandināvu drūmais krimiķis un nav par neuzticamu varoni, tad šo var lasīt.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.