Vienu pēc otra izlasīju divus dzejas krājumus. Par vienu nezināju neko, par otru nez kāpēc biju iedomājusies, ka tā ir dzeja bērniem. Jā, manas “zināšanas” mēdz būt paviršas, kļūdainas un dīvainas. Tas noved pie interesantiem pārsteigumiem.
Plaukstu šķērsielas. Andris Ogriņš
Mansards 2015. gads, 96 lpp.
Šoreiz man ir neiespējami paskaidrot dzejas krājuma tēmu vai motīvus, iespējams, ka tā ir kustība telpā un laikā, iespējams, ka tie ir mīlas dzejoļi. Dzejoļu teksts ir kā mēģinājumi pierakstīt redzētos sapņus, sirreālas gleznas, scrabble dzejā. Citur man nav gadījies lasīt tik spilgtus un reizē ļoti dīvainus vārdu salikumus: “logu papīrgrozi”, “tumsas klaips”, “lipīgi teikumu purvi”. Neparasts iztēles lidojums, turklāt dzejniekam ir superspēja nekaitināt ar māksliniecisko izteiksmes līdzekļu bagātīgo lietojumu. Piemēram, šīs rindas:
kaiju naglas no krēslas gatavo kastes
kurās apglabāt gaišos mākoņus
šis rudens visticamāk arī uz tumsu
Skaisti, bet saprast pa lielam neko nevarēju. Lasot Ogriņu, apmēram pirmajā trešdaļā atmetu mēģinājumus saprast jēgu un vienkārši baudīju tekstu, šos neparastos vārdu vijumus. Teksts plūda caur mani un uzreiz pagaisa, tomēr pēcsajūtas ir patīkamas. Ieliku 3, bet varētu likt arī 5 zvaigznes.
Vērtējums: 3/5
Pieaugušie. Kārlis Vērdiņš
Neputns 2015. gads, 88 lpp.
Krājumā ir gan dzeja, gan dzejproza un tematiski tas ir vēstījums par to, kā pieaugušos redz bērni, un kā pieaugušie redz paši sevi un citus ciklā no dzimšanas līdz nāvei un arī pēc tās. Vietām pavīd humors, arī ironija un sarkasms.
Nez, kā tas ir – divdesmit gadus gulēt vienā kapā
ar sievasmāti? Vai tāds ir tas mūžīgais miers?
Pēdējos gados tava cienīgā arī pašvaka,
varbūt drīz tev būs kompānija. Tad tu redzēsi vellu!
Vairāk lasot dzeju, acīs iekritis pieturzīmju trūkums pēdējo gadu dzejā, tāpēc ir zināms pārsteigums tās šajā krājumā sastapt. Dzejolī “Telegramma” Vērdiņš pauž emocionālu atbalstu pieturzīmju lietošanai dzejā. Vai tā būtu pasmaidīšana par tiem dzejniekiem, kuri no pieturzīmēm atteikušies?
Mani pārsteidza, ka daži dzejas un dzejprozas gabali atstāja šausmu stāstu iespaidu. Piemēram, “Kartupeļi”, “Dežūrgaisma”, “Katastrofa” – lieliski, īsi koncentrēti stāsti, ar negaidītu beigu pavērsienu. Ļoti patika. Tomēr pārsvarā dzejoļi ne visai uzrunāja (varbūt nevajadzēja lasīt pēc “Plaukstu šķērsielām”), dzejproza šķita interesantāka. Salīdzinot ar Ogriņu, Vērdiņš ir krietni vieglāk uztverams un tiešāks.
Vērtējums: 3/5
Marii grāmatplaukts 