Neputns 2018. gads, 204 lpp.
Steidzu vēl pirms LaLiGaBa 2019. gada balvu pasniegšanas uzrakstīt par debijas nomināciju – Ināras Kaijas Eglītes dzejas krājumu, ar kuru neatradu kopsaucēju. Pieļauju, ka mani kā lasītāju no šī dzejas krājuma šķir laikmeta atšķirības, jo Eglītes dzeja ir 1960. – 1970. gadu liecība.
Jauno literātu seminārā viņas dzeju kritizēja brīvā pantmēra dēļ, lai gan bija arī citi dzejnieki, kuri teica atzinīgus vārdus. Varbūt, ka pie viņas dzejas krājuma neizdošanas tolaik ne tikai politiskie apstākļi vainīgi, un šī gada nominācija man personīgi vairāk šķiet kā “tāpēc, ka tā vajag”, nevis tāpēc, ka tur kaut kas izcils. Kā savdabīga latviešu literatūras daļa – jā, kā dzeja – ne visai.
Krājumā ir vairāki sarakstīšanas laikam novatoriski dzejoļi, pa kādam drosmīgam solim (visticamāk – ar domu, ka tos neviens neredzēs), bet mīlestības tēmu varbūt nemaz nevajadzēja iekļaut krājumā, jo tā šķiet pati vājākā krājuma sadaļa. Arī daļai to dzejoļu, ko dzejniece negribēja publicēt, bet krājuma sastādītāja uzstāja, nevajadzēja tērēt papīru.
Iespējams, ka manu vērtējumu ietekmē tas, ka dzejā man Ināras Kaijas Eglītes personība nešķita simpātiska un par to pārliecinājos arī grāmatā iekļautajā intervijā. Vispār labi, ka šim krājumam ir priekšvārds, ir pastāstīts par dzejnieci, ievietotas fotogrāfijas un intervija. Tas ļauj mazliet labāk saprast kontekstu.
Eglītes dzejai ir drūms emocionāls fons, kas ir likumsakarīgi un saprotami: padomju režīms, nav ievērojamu panākumu kā dzejniecei, slikti sadzīves apstākļi, čekas pratināšanas, gan jau vēl kādas citas problēmas arī, cik var nojaust no krājuma pēdējās, emocionāli dziļākās daļas. Cilvēcīgi priecājos, ka viņa tomēr savu izdoto dzejas krājumu piedzīvoja, bet kā lasītāja gaidīju ko vairāk.
Vērtējums: 2/5
Marii grāmatplaukts 