Reiz Rozenštrauhs dziedāja “gadi skrien kā stirnas” un, ņemot vērā, ka ir jau 11. janvāris, domāju, ka pēdējais laiks atskatīties uz izlasītajām grāmatām 2019. gadā.
Lasīšana gāja kā pa celmiem, tomēr beigās pagājušajā gadā izlasīju 34 literāros darbus. Teikšu kā ir, šādu skaitli “uzdzīt” palīdzēja plānās dzejas grāmatas un daži pavisam īsi stāsti, jo lappuses izlasītas tikai 6319.
Kopumā izlasīju 12 dzejas krājumus.
TOP 3 dzeja:
- Madaras Gruntmanes dzeja (“Narkozes” un “Dzērājmeitiņa” uztveru kā vienu)
- Dainis Deigelis “Dievs beidz”
- Gunta Šnipke “Ceļi”
Šis arī bija gads, kad diezgan mērķtiecīgi lasīju mākslas grāmatas (uzziņu, mācību un atmiņas).
TOP 3 mākslas grāmatas:
- Pegijas Gugenhaimas autobiogrāfija
- Uldis Zemzaris “Mākslinieki, dzīves ceļā satiktie”
- Flāvija Fridžeri “Sievietes mākslinieces”
Neatceros gadu, kad tik maz būtu lasījusi daiļliteratūru, toties gandrīz visi bija fantastiski labi vai vismaz pārsteidzoši, interesanti un atmiņā paliekoši romāni.
TOP 3 daiļliteratūra:
- Marta Velsa “Slepkabota dienasgrāmatas” (abas grāmatas uztveru kā vienu)
- Adrians Čajkovskis “Laika bērni”
- Džo Aberkrombijs “Pats asmens”
Kā vienmēr, par visiem izlasītajiem darbiem vēl neesmu paspējusi uzrakstīt atsauksmes. Nobeigumā gads bildēs.
Marii grāmatplaukts 
Nu re, arī Tev beidzot ir šis atskats 🙂 Priekā! Lai ražīgs jaunais gads 😉
PatīkPatīk
Paldies, paldies! 🙂
PatīkPatīk
Un kā ar plāniem? Cilvēks plāno, dievs dara, vai kā nu tur bija 🙂 Man te nesen patrāpījās Leļļu darbnīca. Arī tā kā par mākslu un sievietes tapšanu par mākslinieci aizpērnā gadsimta Anglijā. Nav gan nekas dokumentāls, tā- fiction, bet likās tīri tā neko.
PatīkPatīk
Ai, es padodos ar plānošanu 😀 Tāpat nekas nesanāk. Centīšos lasīt neizlasīto cik vien varēšu, tas arī viss. Kaut kur biju manījusi to “Leļļu darbnīcu”, varbūt ka kādreiz bibliotēkā paķersies. Varbūt Tev arī ir kādas grāmatas no pagājušajā gadā lasītajām, kuras šķiet labākas par citām?
PatīkPatīk
Oi, es te vienu laiku sāku rakstīt tādas mazas vienas rindkopas piezīmītes par izlasītajām grāmatām, bet tad kaut kā noslinkoju un neturpināju. Tagad žēl- skatos uz sarakstā izsvītrotajiem virsrakstiem, un lielākoties nevaru atcerēties, kas tas bija. Bet no otras puses- tad jau varbūt arī nekas jēdzīgs nebija. Kas nu tā kā drusku aizķēries, ne tikai no iepriekšējā gada, bet laikam arī vēl atpakaļ- Larsa Keplera “Rotaļlaukums”, Marijas Ērnestamas “Marionešu meitas” un arī “Bustera ausis”. Lai gan, Busters ir suns un Bustera ausis šajā gadījumā jāsaprot ļoti burtiski, tādēļ to pēdējo Tev varbūt arī labāk nevajag lasīt. Nu un pavisam no svaigā- “Balto Karpatu dievietes”. Ir labs, bet tas man laikam vairāk Sibillai jāiesaka, jo iet zem lozunga “lasām čehus”.
PatīkPatīk
Tā jau laikam ir, ja atmiņā nepalika, tad nekas dižs arī nebija. No Tavām minētajām tikai “Rotaļlaukumu” esmu manījusi, bet tagad man galīgi nav skandināvu krimiķu periods.
PatīkPatīk
O, nē, nē, nē- autors(i) ir tas pats, bet Rotaļlaukums nav skandināvu detektīvs. Tas ir kaut kas līdzīgs šķīstītavai jeb starpdzīves-starpnāves pasaulei ar dziļi ķīnisku piesitienu. Visnotaļ oriģināli.
PatīkPatīk
Hmm, man nezkāpēc šķita, ka kārtējais skandināvu krimiķis. Laikam tāpēc, ka to ir tik daudz pēdējā laikā.
PatīkPatīk
Jā, visi citi latviski iznākušie Kepleri ir secīgi lasāmi krimiķi ar kārtējo skandināvu izmeklētājvaroni, bet šitais ir no cita šķīvja. (sorry, netīšām vispirms piespēru šo atbildi pie cita raksta)
PatīkPatīk
Nu tad skaidrs, kāpēc man tāds iespaids bija radies.
PatīkPatīk