Vienpadsmitā stacija. Emīlija Sentdžona Mandela

Prometejs 2019. gads, 352 lpp.

Šis nu reiz ir romāns, pēc kura izlasīšanas vēl brīdi gribas sēdēt un blenzt sienā. Ne tāpēc, ka būtu šokējošas beigas vai ārkārtīgi spraigs sižets, bet lai apdomātu izlasīto, nopriecātos, ka esi šeit, nevis viens no romāna tēliem, tad atcerēties par koronavīrusu…. Mjā. Tieši “īstajā” laikā man iekrita šīs grāmatas lasīšana. Negribu šeit vilkt paralēles vai iedziļināties tajā, kas pašlaik notiek pasaulē, bet iztēles zirgi auļo strauji.

Man ir zināma apokalipses/ pēcapokalipses romānu lasīšanas pieredze, bet “Vienpadsmitā stacija” ir kaut kas cits. Nav vampīru vai zombiju, nav arī tā nenormālā spriedze, kas valdīja “Vongezerā”. Ja atceraties, arī tur sākās nāvējoša pandēmija, cilvēki bēga, izdzīvojušo bija maz. Mandelas romāns ir krietni mierīgāks, liegas nostalģijas pārņemts, pat filozofisks. Stāsts ir vienlīdz lielā mērā par cilvēkiem pirms apokalipses kā cilvēkiem pēc apokalipses. Sižets balstās uz dažiem galvenajiem varoņiem, lēkājot laikā ar 20 gadu starpību, un sava noteikta loma ir arī “Vienpadsmitajai stacijai”. Kopumā šķiet, ka visi cilvēki jūtas kā apmaldījušies un viss, ko viņi vēlas, ir nokļūt mājās. Mājas šajā gadījumā ir plašs jēdziens un vairāk saistīts ar sajūtām, nevis fizisku vietu.

Pēcapokalipses pasaulē vēl spilgtāk iezīmējas mākslas un kultūras nozīme, tā ir kā gaisma tumsā. Bibliotēka kādā apmetnē, daži avīžu eksemplāri, ceļojošās teātra un orķestra trupas uzstāšanās, civilizācijas muzejs – tas viss ļauj cilvēkiem uz brīdi aizmirst sarežģīto ikdienu.

Ļoti patika, cik autore visu rūpīgi nostrādājusi. Katrai sīkajai detaļai ir sava jēga un vieta, pat stikla papīra presei. Es precīzi uzminēju, kas ir pravietis, un tas tā forši sasēja kopā sižeta pavedienus. Man patika arī tas, ka liela grāmatas daļa ir veltīta cilvēku attiecībām, kā viņi rīkojas noteiktos apstākļos, kādas izvēles izdara. Kā skumst pēc zudušā, nāk uz muzeju apskatīt motociklu vai datoru, kā bērniem ir grūti pieņemt un saprast, ka lidmašīnas lidoja pa gaisu un sekunžu laikā varēja sazināties ar cilvēku otrā pasaules malā. Kāds tēvs jautāja, vai ir jēga mācīt bērniem par bijušo. Vai ir labāk atcerēties vai aizmirst? Varbūt kļūdos, bet man šķiet, ka pāris varoņi 20 gadus pēc apokalipses savā ziņā pat ir laimīgāki kā pirms tās, jo viņu dzīvei ir lielāka jēga.

Manuprāt, sižeta atrisinājums ir labs un beigas cerīgas, tās šķita iederīgas un vienlaikus arī noslēdzošas. Turpinājums lai paliek lasītāja iztēlei. Vispār man šķiet, ka šo grāmatu ir grūti noraksturot. Anotācija ir pareiza, šeit rakstītais arī, un tomēr romānam piemīt kas netverams. Diez vai kaut kas no rakstītā spēs precīzi raksturot to, kā jūs jutīsieties romānu lasot. Starp citu, šogad angliski iznāks Mandelas “The Glass Hotel” par krimināliem notikumiem ap 2008. gadu un šajā grāmatā parādīsies daži tēli no “Vienpadsmitās stacijas”, bet grāmatas nav saistītas, jaunais romāns esot savādāks arī noskaņas ziņā.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.