Siena, ko nosiltināt. Inga Pizāne


Siena, ko nosiltināt

Jāņa Rozes apgāds 2019. gads, 64 lpp.

Kopš Ingas pirmā dzejoļu krājuma pagājuši kādi gadi un baidījos, ka viena no mums būs mainījusies un viņas dzeja mani vairs neuzrunās kā agrāk. Pārmaiņas nedaudz ir, bet mums joprojām saskan. Centos dzejoļus dozēt, bet tāpat izlasījās ļoti ātri.

Man šķiet, ka tāpat kā gaiss, Ingas dzeja vienkārši ir. Tā necenšas kaut ko pierādīt, mainīt vai pieprasīt. Tā elpo, dzīvo, jūt un klusām ievibrē lasītāja dvēseles stīgas. Šoreiz mazliet apcerīgāk un smeldzīgāk. Šo noskaņu papildina lakoniskās, melnbaltās Līgas Kitchen ilustrācijas.

Nav gluži pareizi teikt, ka “Siena, ko nosiltināt” ir par šķiršanos, tomēr tāds apakštonis ir sajūtams. Pāri visam arī šajā krājumā ir sevis un to otru silto roku meklējumi. Jau atkal liriski trausli un skaisti par mīlestību. Šķiet, ka tiek izdzīvots vesels gads no rudens skumjām, jo “jau gadu es eju projām no tevis”, līdz nākamajam rudenim, kad “es tevī varētu ieskūpstīties uz dzīvi”. Pa vidu ir mamma – miera, mīlestības un atmiņu osta, kur patverties, un viņas jaunības džemperis (pavisam reāls, gan jau būsiet redzējuši).

Patīkami, ka Inga ir tik īsta un drosmīga atkailināt savu iekšējo pasauli bez lieka trokšņa un skaļiem vārdiem. Tādi klusi, dziļi ūdeņi. Nianšu māksliniece. Es jau gaidu trešo dzejas krājumu.

Vērtējums: 4,5/5

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.