The Black Book. Orhan Pamuk

Orhan PamukFaber and Faber 2015, 465 pages.

Kādu dienu man uznāca milzīga vēlme izlasīt vēl kādu Orhana Pamuka romānu. Plauktā viens stāvēja, ko nopirku Viļņā, bet ar laipna cilvēka gādību ātri tiku pie “The Black Book” un ķēros pie ļoti lēnas lasīšanas. Lēni gāja divu iemeslu dēļ. Pirmais pavisam prozaisks: maz laika lasīšanai. Otrais iemesls jau krietni interesantāks: romāna teksts ir ļoti blīvs. Man pat šķiet, ka smadzenēm varētu būt pārslodze, mēģinot šo grāmatu izlasīt ātrā tempā, teksts varētu apnikt un rasties nepatika pret lēno notikumu gaitu, urķēšanos atmiņās, simbolos, vēsturē un politikā.

Ar “The Black Book” – vienu no viņa pirmajiem romāniem – Pamuks tika starptautiski pamanīts un novērtēts. Romāna struktūru veido divas sižeta līnijas, kas vijas ap juristu Galipu, kuru pamet sieva Rūja, neko īsti nepaskaidrojot, un viņa sievas pusbrāli, populāru avīzes feļetonistu Celalu, kurš arī kaut kur nozudis. (Atvainojos, ja es nepareizi latviskoju turku personvārdus). Ir nodaļa no Galipa skatu punkta, kurai seko nodaļa ar Celala avīzes sleju, kas kaut kādā veidā sasaucas ar iepriekšējo vai nākamo Galipa nodaļu. Galips cenšas abus nozudušos cilvēkus atrast, mēģinot Celala avīžrakstos atrast pavedienu noslēpuma atrisināšanai.

Jo dziļāk iegrimu tekstā, jo vairāk šis šķita stāsts iekš stāsta, kurš ir iekš cita stāsta, kurš, savukārt, ir vēl iekš cita stāsta. Ir tik daudz samudžinātu pavedienu un domu, ka visu grūti uztvert. Pieļauju, ka politiskā saspringuma slānis man palika neizprasts, jo vienkārši pietrūkst zināšanu par turku politisko virtuvi, lai saprastu, kas tur notiek un kāds Celala rakstiem sakars ar sacelšanos kaut kad pirms 1990. gada. Viņa avīžu slejas bieži šķiet alegorijas par kaut ko, pasaku pārstāsti vai kas tamlīdzīgs. Vieglāk uztveramie bija tādi piezemētāki gabali par ikdienu, vai arī leģendas un nostāsti par Stambulu.

Pilsēta romānā šķita ļoti klātesoša, gandrīz kā galvenais tēls. Man gribētos zināt, vai tiešām eksistē pazemē esošs manekenu muzejs, ko Pamuks tik krāšņi apraksta. Gan Celals, gan Galips stundām klīst pa Stambulas ielām un meklē zīmes, kas viņus aizvedīs kaut kur. Taisnību sakot, šī zīmju meklēšana, simbolu interpretācija, beigās arī vārdu saskatīšana cilvēku sejās manī modināja pamatīgas aizdomas, ka abi kungi ir vienkārši nojūgušies. Viņi tik ļoti grib ieraudzīt kaut ko sev vēlamu, ka tas šķiet pagalam slimīgi. Īsta apsēstība. Tāpat kā Galipa apsēstība ar Celalu un Celala apsēstība ar vēlmi kļūt par kādu citu, kas pārņem arī Galipu. Pieļauju, ka romāna centrālais jautājums ir, vai vispār ir iespējams kļūt par sevi, ko nozīmē būt par sevi?

Uzmanīgi lasot, var gūt zināmu ieskatu turku mentalitātē un vēsturē, var mazliet “nogaršot” daudzslāņaino Stambulu. “The Black Book” ir domāta pacietīgam lasītājam, tādam, kurš ir ar mieru sapīties autora teikumu mudžekļos, apsēstībā šķirstīt avīžu izgriezumus un vecas fotogrāfijas, nokāpt Stambulas pazemē un filozofēt par sev nepazīstamu dzīvi. Ja gribat sākt lasīt Pamuku, tad varbūt nevajag sākt ar šo romānu. “Sniegs” man šķita krietni vieglāk uztverams.

Vērtējums: 4/5

Viena doma par “The Black Book. Orhan Pamuk

  1. Es apbrīnoju Tavu spēju lasīt vēl vienu Pamuka romānu. Es joprojām gatavojos… Man tas ir kā ienirt aukstā ūdenī, jo liekas, ka tas būs tik sarežģīti un nepatīkami. Pat nezinu, kāpēc, neesmu taču neko lasījusi.

    Patīk

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.