Kalendārs mani sauc. Andris Kalnozols

Oskars KalendārsOrbīta 2020. gads, 336 lpp.

Jau labu brīdi sēžu un domāju, ko lai raksta par “Kalendārs mani sauc”. Tik daudz laba jau ir pateikts un uzrakstīts par šo grāmatu. Daudzi jau lasījuši. Metieni vairākas reizes izpirkti, grāmata gandrīz vai jāmedī – šķiet tāda reta parādība Latvijas grāmatniecībā. Ko gan es vēl varu tādu pateikt kā tikai to, ka man ļoti patika? Bet, protams, man ir savs sakāmais.

Es ārkārtīgi priecājos, ka atkal ir pienākusi tā retā reize, kad uzrakstīta grāmata tā pa īstam, nevis, lai pierādītu spēju veidot sarežģītus teikumus vai atpelnītu kādu stipendiju, nopelnītu kādu balvu, pierādītu savu augsto intelekta līmeni. Intelekta līmeņa sakarā redzēju vienu komentāru ar domu, ka tautai patīk primitīvi teksti. Tur bija aizvainojums un skaudība, ka Kalnozolu lasa tik daudzi, bet viņus mazāk. Tā, it kā tikai gari, paplašināti teikumi ar daudziem īpašvārdiem spētu ietvert sevī dziļas domas. Tie, kuri ir lasījuši “Kalendāru”, zina, ka dziļums tur ir pamatīgs, ja vien esi spējīgs to saskatīt. Ar intelektu vien nepietiek, vajag arī empātiju.

Varbūt “Kalendārs” ir tik izdevies, jo autors neielika sevi rāmjos, nedomāja par to, ko domās lasītāji, kritiķi un citi rakstnieki. Nezinu, protams, vai tā bija, bet man šķiet, ka viņš rakstot bija brīvs no tā visa, un tāpēc Oskars Kalendārs un viņa dienasgrāmata sanākusi tik īsta un patiesa. Protams, sava loma varētu būt arī tam, ka viņš pazīst Oskara prototipu (kā uzzināju no vienas intervijas). Es biju stāvā sajūsmā pēc Jāņa Joņeva “Jelgava 94”, ka latvieši var rakstīt arī tā, un esmu sajūsmā atkal – šoreiz par “Kalendārs mani sauc”. Pa vidu ir bijuši arī citi baudāmi un kvalitatīvi latviešu literārie darbi, bet ne tādi tīrradņi.

Lai nu nebūtu tā, ka es tikai slavēju, tagad ir īstais brīdis pateikt nelielu kritiku. Vietām man šķita, ka Oskara teksts izkrīt no ritma, kļūst pārāk gudrs un cauri izspraucas autora domas kā tāda velna āža kāja. Ne tā, ka tas stipri traucētu, bet varēja tomēr no tā izvairīties. Anotācijā teikts, ka Oskara “prāts strādā kā bērnam, citkārt – ka labāk nekā vairumam pieaugušo”, bet tik un tā vietām tie gudrie teikumi nešķita Oskaram piederīgi. Nevaru arī piekrist šim anotācijas teikumam “Kalnozola rakstības stilā apvienota dzejai radniecīga poētiskā pasaules uztvere, kas izpaužas spilgtā tēlainībā, un maģiskajam reālismam radniecīga atmosfēra”. Nevar “Kalendāra” tekstu salīdzināt ar dzeju vai daudzajiem pārcakinātajiem romāniem, kur visādi dīvaini salīdzinājumi birst kā no pārpilnības raga. Arī maģisko reālismu nesaskatīju. Te ir kas cits. Oskara teksts ir lakonisks, bieži rakstīts īsiem teikumiem, reizēm izdomā savu vārdu kārtību, īpatnējas domas, bet tur nav nekā nereāla vai uz sapņu robežas. Bija arī pāris rindkopas, kas šķita drusku neiederīgas kopainā, atkal saistībā ar pašu Oskara tēlu. Bet visādi citādi – bravo un bravissimo. Mēs (vienkāršā tauta, hahaha) sen jau bijām pelnījuši šādu grāmatu. Bet tas nekas, ja jums nepatiks. Visiem jau nav jāpatīk.

Lasot es smējos un skumu un atkal smējos. Tā kā daudzi jau ir lasījuši, domāju, ka nebūs dižs maiteklis, ja teikšu, ka man viena no skumjākajām vietām šķita brīdis, kad Oskara mamma uzlika elektrisko tējkannu uz gāzes plīts un Oskars saprata to, ko saprata. Tāda sīka, it kā ikdienišķa epizode, bet tik daudz izsakoša. Bija ļoti interesanti sekot līdzi viņa izaugsmei un tam kā viņš atvērās pasaulei un ieguva draugus.

Vēl man Oskara Kalendāra sakarā jādomā par to, cik ļoti mēs izvēlamies šādus cilvēkus neredzēt. Un kas ar viņiem notiek pēc tam, kad nomirst tie, kas par viņiem rūpējās? Es domāju, kādas sāpes bija jāiznes viņa mātei, kādas bailes jāpārdzīvo. Oskara diezgan lielā patstāvība un jaunie draugi (lai gan daudzi gadu ziņā veci), noteikti viņai bija zināms mierinājums. Un vēl es domāju par tām viņa atmiņām no klīnikas. Vai tā vieta viņu nepadarīja tikai slimāku? Jā, jā, tas ir izdomāts stāsts, bet tas tā smagi sasaucas ar stāstiem par reālu cilvēku piedzīvoto RPNC.

Vai es ieteiktu šo grāmatu izlasīt? Simtreiz jā.

Vērtējums: 5/5

Viena doma par “Kalendārs mani sauc. Andris Kalnozols

  1. Varbūt “Kalendārs” ir tik izdevies, jo autors neielika sevi rāmjos, nedomāja par to, ko domās lasītāji, kritiķi un citi rakstnieki. <—– jā.

    Patīk

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.