Marii lasa #18

Par izlasītajām grāmatām no 05.03.2017. līdz 26.03.2017., trīs dokumentālajām filmām un mazliet arī par zīmēšanas kursu progresu.

[upd] Binčijas romānu iesāku pēc video uzfilmēšanas un pie 70. lpp nolēmu, ka ir citas grāmatas, ko vairāk gribu izlasīt.

Dokumentālās filmas

Nesen izmantoju televīzijas piedāvāto iespēju un noskatījos 3 dokumentālās filmas, par kurām pilnīgi neko nezināju. Dažādi stāsti un katrs savā veidā interesanti.

dokumentālās filmas

“Neredzamā pilsēta” (2014)

Viestura Kairiša režisētā filma par dzīvi Černobiļas Atsvešinājuma zonā izceļas ar savu māksliniecisko noskaņu – daudziem kadriem bez paskaidrojoša teksta, senas leģendas priekšā lasīšanu, aprautām sarunām, mūziku. Leģenda par neredzamo pilsētu Kitežu bija skaista, piedeva stāstam romantisku nerealitātes sajūtu. Filmā vispār teksta un sarunu ir maz, stāsts tiek iznests vizuāli ar krūmājos ieaugušām, pussabrukušām ēkām, ainavu, vietējo iedzīvotāju gaitām. Nekas netiek paskaidrots, vienkārši jābauda. Ļoti patika, ka Kairiša filma neanalizē, nemēģina šokēt vai vispār sniegt kaut kādu savu subjektīvo viedokli.

Tikai pēc filmas noskatīšanās sameklēju internetā informāciju, ka Igors (viņš ir galvenais filmas tēls) nelegāli tur dzīvojis jau 7 gadus. Vienkārši pametis pilsētu, vecākus un atnācis tur dzīvot. Man nedod mieru filmas beigas, urda jautājums, kas notika ar Igoru. Vispār daudz domāju par šo vietu, tiem vecīšiem, kas tur dzīvo, kamēr nomirs, arī par Igoru, kā tas ir dzīvot tādā vietā. Gandrīz aiziet prom no civilizācijas, izdzīvot ar pašu mazumiņu un tas, ko viņš rakstīja par garo un smago ziemu. KĀ viņi tur dzīvo? Zonā dzīvot nedrīkst, tā ir atzīta par aizsargājamu teritoriju, bet zonas pārvaldes iestādes neoficiāli atļāvušas palikt tiem, kuri atteicās evakuēties pēc katastrofas. Vecīši tur ir dzīvojuši pirms Černobiļas katastrofas un nav aizbraukuši. Kā viena sprigana 85 gadus veca kundzīte teica, ka pārdzīvojusi karu, badu, salu un nekas viņu neuztrauc, nekur viņa prom nedosies. Bet kas liek tur apmesties uz dzīvi jauniem cilvēkiem (kuri to nedrīkst darīt)? Vai tās ir alkas pēc miera, cita dzīves ritma, citas realitātes?

“Baiļu robeža” (2014)

Starptautisku atzinību (Lauru zars, Baltais zilonis) guvusī Herca Franka pēdējā filma pārsteidza ar savu taktiskumu, pasniedzot, vismaz Izraēlā, skandalozu stāstu. “Baiļu robeža” stāsta par attiecībām starp Izraēlas nīstāko cietumnieku, Ichāka Rabīna slepkavu, un emigranti no Krievijas, kura šķiras no vīra, lai apprecētu šo vīrieti. Filmas autori šo stāstu filmēja un mēģināja izprast no 1995. līdz 2013. gadam. Hercs Franks un filmas līdzautore Marija Kravčenko centušies notikumus skatīt no privātā līmeņa, vienlaicīgi cienot privātumu un pārāk dziļi nelienot un nepadarot filmu par mīlas stāstu. Ap Rabīna slepkavību un Igala un Larisas attiecībām ir tāds sarežģītu jūtu, reliģisku un politisku uzskatu juceklis, ka diez vai iespējama viena patiesība un vajadzētu atcerēties, ka šī filma ir tikai viens skatu punkts. Daudzi Izraēlā asi nosoda un pauž naida runas Igala iespējai nodibināt ģimeni.

Skatījos un nespēju saprast, kas darās filozofijas zinātņu doktores Larisas galvā. Tiešām var tik traki iemīlēties, lai izšķirtos par tādu puslaulību, izsmieklu un nosodījumu daudzu gadu garumā? Skatoties uz Larisas apgaroto seju, atliek ticēt, ka tā var būt. Tikai daudz vēlāk viņa iedomājusies kā viņas attiecības atsauksies uz bērniem. Ārkārtīgi sarežģīts stāsts. Ļoti viegli nosodīt, krietni grūtāk saprast un pieņemt. Visvairāk uztrauc Igala un Larisas dēla liktenis, viņš Izraēlā visu mūžu staigās ar kauna zīmi pierē, jo tēva grēkus viņam diez vai ļaus aizmirst.

“Pazust Latgalē” (2015)

Pēc Franka filmas biju drusku uz pauzes un vienkārši turpināju skatīties, ko rāda. Tā izrādījās par piedzīvojumu filmu dēvētā “Pazust Latgalē” – traks un jautrs skeitborta, BMX, inline un MTB freestyle profu grupas brauciens ar zilu busiņu pa zilo ezeru zemi divu nedēļu garumā. Režisori Gusts Ošmucnieks, Kaspars Alksnis, Kaspars Kursišs ir arī filmas dalībnieki. Bez viņiem filmā plosās vēl 5 puiši. Filmu bez maksas var noskatīties Vimeo.

Pārgalvīgi un negaidīti interesanti, lai gan par šiem sporta veidiem neinteresējos. Puiši “paņem” ar savu pozitīvo enerģiju un dullumu. Sāpīgi skatīties uz asiņojošām rokām un deguniem, bet acis priecē izdevušies triki. Kad pietiekoši lēkāts pa bordām un rampām, džeki metas trenkāt aitas, pliki ieskrien rudzu laukā un aizgrābti bauda pasakainus saulrietus.

Pēc divām nopietnām filmām šī bija ļoti patīkama izklaide. Dinamiski nofilmēta, pilna ar aizrautīgu enerģiju. Filma lika man pasmaidīt un atcerēties savu simtreiz mierīgāko braucienu pa Latgali. Brīnišķīgas atmiņas.

99, nē, 11 lasītāju problēmas

lasīt

Blogos aizsācies jauns stafešraksts – “Lasītāju problēmu TAG” (aizsāka Diāna, pārķēra Dainis). Nolēmu, ka nekā sarežģīta te nav, šito es arī varu. Zemāk piedāvāju savas atbildes uz 11 lasītāju problēmu jautājumiem.

Patiesībā līdz šim īpaši nebiju piefiksējusi, kādas ir manas kā grāmatu lasītāja problēmas. Pietrūkst laika, pietrūkst vietas plauktos, bet tas arī apmēram viss. Ja iedziļinās, tad jau izlien visādi sīkumi. Piemēram, cik kaitinoši ir, kad kāds iztraucē lasīšanu īpaši aizraujošā vietā.

1. Tavā nelasīto grāmatu sarakstā ir apmēram 2000 grāmatu. Kā tu spēj izlemt, ko lasīt nākamo?

Par laimi, tajā mūžīgajā un nebeidzamajā sarakstā man nav 2000 grāmatu. Ja es gribētu izlasīt visu Goodreads to read plauktu, tad tās būtu 345 grāmatas. BET tas saraksts ir nebeidzams, konstanti mainīgs un tas cipars patiesībā neko nenozīmē. Izlemju divejādi. 1) pēc sajūtām un vēlmēm – ko tajā brīdī gribu lasīt, 2) pēc steidzamības – cenšos bibliotēkas un izdevniecību blogeru eksemplārus izlasīt pirmām kārtām.

2. Tu esi grāmatu izlasījis līdz pusei, taču jūti, ka tev tā nepatīk. Metīsi mieru vai pabeigsi līdz galam?

Pēc situācijas. Dažkārt varu sakost zobus un izlasīt līdz galam tāpēc, ka autoram laba valoda/ļoti labs tulkojums. Parasti gan, ja esmu tikusi līdz pusei, tad izlasu arī līdz galam, vai vismaz pārskrienu pāri pa diagonāli saturam. Metu mieru reti un jau krietni ātrāk, apmēram 1/3 grāmatas.

3. Tuvojas gada beigas un tu esi tik tuvu, bet tomēr tik tālu no sava Goodreads izaicinājuma sasniegšanas. Vai tu mēģināsi to sasniegt; ja atbilde ir jā, tad kā?

Ha! Esmu speciāli lasījusi pavisam īsus darbus, lai sasniegtu noteiktu smuku ciparu. Parasti gan izaicinājumu sasniedzu jau labu brīdi pirms termiņa beigām.

4. Grāmatu vāki sērijai, kura tev ļoti patīk, nesaskan savā starpā. Kā tu tiec ar to galā?

Situ galvu pret sienu un skaļi bļauju. Ja nopietni, tad dikti priecīga par šo neesmu, bet varu iztikt. Labāk ir, ja visa sērija ir mīkstajos vai cietajos vākos. Man tagad ir Silva Rerum I mīkstajos vākos un Silva Rerum II cietajos vākos, tas drusku kaitina. Tomēr galvenais, lai vāki nav tādi, ka kauns uz tiem skatīties.

5. Visa pasaule ir sajūsmā par kādu grāmatu, kura tev patiesi nepatīk. Kurš būs tas cilvēks, ar kuru tavas domas par to sakritīs?

Bišku nesaprotu jautājumu. Es parasti spēju saskatīt, kāpēc citi ir sajūsmā par to, kas man nepatīk un otrādi. Ir labi, ka ir dažādi viedokļi, es to respektēju.

6. Tu lasi kādu grāmatu un jūti, ka sāksi raudāt publiskā vietā. Ko tu darīsi?

Ļoti reti lasu publiskā vietā, reti raudu, bet ja tāds gadījums būtu, laikam pārtrauktu lasīšanu, līdz spēšu to darīt vienatnē un pēc sirds patikas izpuņķoties.

7. Grāmatas, kura tev patīk, turpinājums tikko iznācis, taču tu esi aizmirsis, kas notika iepriekšējā grāmatā. Vai tu pārlasīsi iepriekšējo? Izlaidīsi turpinājuma lasīšanu? Mēģināsi atrast anotāciju Goodreads? Raudāsi izmisumā?

Šajā brīdī atmaksājas rakstīt grāmatu atsauksmes, tāpēc vispirms paskatīšos, ko esmu rakstījusi par grāmatas iepriekšējo daļu. Anotācija+citu atsauksmes Goodreads arī palīdz. Vēl citu blogeru atsauksmes, Vikipēdija. Galu galā, ja man ļoti patika iepriekšējā daļa, varu to arī mazliet pāršķirstīt vai pat pārlasīt.

8. Tu negribi nevienam aizdot savas grāmatas. Kā tu laipni atteiksi cilvēkiem, kad viņi tev palūgs kādu grāmatu?

Visvieglākais tomēr ir tiešā tekstā pateikt, ka grāmatas neaizdodu. Jo es tiešām neaizdodu. Tikai retos gadījumos un tikai īpašiem cilvēkiem. Bet savas visvismīļākās grāmatas nedodu nevienam. Esmu totāls grāmatu pūķis.

9. Tu esi iesācis un pametis novārtā 5 grāmatas pēdējā mēneša laikā. Kā tu tiksi galā ar šo negribēšanu lasīt?

Nav tā īsti gadījies. Laikam turpināšu meklēt to grāmatu, kas mani spēs iedvesmot un aizraut. Otrs variants – piespiedīšu sevi izlasīt vienu no 5 iesāktajām.

10. Drīzumā iznāks tik daudz jaunu grāmatu, kuras tu ļoti gribi izlasīt. Cik no tām tu nopirksi?

Izmantošu savas grāmatu blogera priekšrocības, ja man ar konkrēto izdevniecību ir sadarbība. Ja ne, tad visticamāk cerēšu uz bibliotēku, bet, ja būs pārliecība, ka vērts pirkt, kādu grāmatu arī nopirkšu. Ārzemju grāmatas – skatoties pēc iespējām un gribēšanas lieluma.

11. Pēc tam, kad esi nopircis jaunas grāmatas, kurām tu ar nepacietību gribi ķerties klāt, cik ilgi tās stāv plauktā, līdz tu patiešām sāc tās lasīt?

Gadās, ka ļoti ilgi. Tas ir drausmīgi. Sūtiet palīdzību.

Droši varat pārņemt stafeti un pastāstīt, kas jūs kā lasītāju nomoka.

Pēdējais lapzemietis. Olivjē Triks

Lapzeme, kriminālromāns, Lauku avīzeIzdevniecība Lauku Avīze 2017. gads, 478 lpp. Klement Nango #1

Katram var būt savs iemesls izvēloties lasīt kādu grāmatu. Šoreiz mani piesaistīja romāna darbības vide – Lapzeme un sāmi. Maz zināma kultūra, skarba daba. Kā gan cilvēki tur dzīvo? Olivjē Trikam diezgan labi izdevies atbildēt uz šo jautājumu un iepazīstināt ar Lapzemi un tās iedzīvotājiem, ziemeļbriežu audzēšanu un ģeoloģiju.

Īsu brīdi pirms svarīgas ANO konferences tiek nozagtas retas šamaņu bungas. Drīz tiek atrasts kāda ziemeļbriežu audzētāja līķis un mazās Kautokesko pilsētiņas policijai pēkšņi ir divas lielas problēmas. Kamēr policija meklē bungas un lapzemieša slepkavu, kāds franču ģeologs saņem īpašu uzdevumu un kopā ar ļoti prasmīgu pavadoni dodas izpētīt 3 apgabalus Lapzemes taigā. Paiet laiks, kamēr policija sasaista visus notikumus kopā. Vispār romāna vide ir pilna ar visādām nelegālām darbībām, taisni brīnums cik daudz notiek tādā mazapdzīvotā teritorijā.

Galvenie varoņi ir divi norvēģu puses Ziemeļbriežu policijas darbinieki. Pieredzējušais Klemets Nango, sāms pa tēva līniju, salikts pārī ar jauniņo policijas skolas beidzēju norvēģieti Ninu Nansenu. Nina maz ko zina par Lapzemi, kas ļauj autoram diezgan plaši iepazīstināt lasītājus (respektīvi, Ninu) ar šo savdabīgo ziemeļu zemi. Informācija par ģeoloģiju un ģeologa darbu iepīta neveiklāk, mazliet atgādina mācību grāmatas stilu, tomēr autora žurnālista darba pieredze ļauj pasniegt faktus strukturēti un uztverami. Vismaz man bija interesanti, jo ļoti maz zinu par ģeoloģiju. Starp citu, Olivjē Triks veidojis TV dokumentālo filmu par policistiem Lapzemē un gan jau filmas veidošanas laikā iegūtās zināšanas izmantojis šajā romānā.

Skumji lasīt par sāmu kultūras iznīcināšanu, par ko rūpējās kristīgās ticības nesēji un derīgo izrakteņu ieguvēji. Progress iznīcinājis tradicionālo dzīvesveidu. No otras puses – sāmi tam visam pasīvi ļāvās un ātri pakļāvās visām draņķībām. Varbūt tāpēc, ka viņu valodā nav vārda “karš”. Tik daudz varu spriest no vēsturisko notikumu piesaukšanas šajā romānā. Tagad ziemeļbriežu audzētājiem ir motocikli un citas ērtības, bet tie ir arī lielāki izdevumi. Lai izdevumus nosegtu, jātur lielāks ganāmpulks. Ziemeļbrieži baidās no tehnikas trokšņiem, ganību teritorijas sarūk, sāmi grib lielāku pašnoteikšanos, norvēģu nacionālisti uzskata, ka tiem salašņām nekas nepienākas. Īsāk sakot – daudz ekonomisku un politisku problēmu.

Ar romāna darbības vidi, manuprāt autors veiksmīgi ticis galā, bija interesanti un izglītojoši. Varoņi padevušies kā nu kurais, bet pārsvarā plakani un stereotipiski. Iztiek bez tradicionālām galveno policistu dzīves drāmām, tomēr gan Klemetam, gan Ninai ir pa skeletam skapī. [Brīdinu, ka tālāk var būt pa kādam maiteklim.] Klemetam traucē zemais pašvērtējums un sāmiskā izcelsme, Ninai bija kaut kādas problēmas ar tēvu. Kaut kur lasīju, ka Nina novērtēta kā pārāk naiva. Norvēģija ir liela, varbūt tiešām policijas skolā neiedziļinās socioloģijā un savas valsts etniskajās grupās. Toties Nina ir uzņēmīga un tāda, kas neļaus kāpt uz galvas. Spilgtākie tēli ir ziemeļbriežu audzētājs, savrupnieks Aslaks un franču ģeologs. Aslaks raisīja simpātijas un viņa tēlā bija jaušams noslēpums un dziļums. Toties franču ģeologs uztaisīts par riktīgu tizleni un autors nespēj mitēties atkal un atkal atkārtot, cik ļoti francūzim patīk mazgadīgas meitenes. Šīs bija pretīgas epizodes un uzrakstītas tā, ka mudināja domāt – autoram tāda attieksme šķiet diezgan normāla. Bez tam, šīs epizodes bija pilnīgi nevajadzīgas. Tāpat bija skaidrs, ka francūzis ir sliktais tips. Autors par to nemākulīgi parūpējas jau pirmajos teikumos. Arī suņa nogalināšana (paldies vismaz par neieslīgšanu detaļās) bija lēts triks šokēšanai. Acīmredzot man ir beigusies pacietība pret šādām cūcībām literatūrā, ja tās ir domātas šokēšanai un vieglai sižeta virzīšanai. Lēti triki Trikam. [Maitekļu beigas]

Kā ieskats Lapzemē “Pēdējais lapzemietis” ir izglītojoša un interesanta lasāmviela, bet kā kriminālromāns samērā vājš. Noziegumi ir vairāki un tīri intriģējoši, bet autors ir slikts pierādījumu slēpējs un viss ir pārāk paredzams. Ātri top skaidrs, kuri ir sliktie un vēl pirms policistiem var salikt kopā pierādījumus tikpat viegli kā saskaitīt līdz divi. Nepalīdz arī sasteigtās un eksaltētās beigas. Šķiet, ka visi tie romāna slavinātāji, kas salikti uz grāmatas vākiem, ļoti maz lasījuši krimināromānus vai labu literatūru vispār. Varbūt Francijā švaks līmenis detektīvliteratūrai (Vikipēdijā saskaitīju 16 prix šim romānam….). Ņemot vērā, ka vides apraksts ir ļoti labs, Olivjē Trikam vajadzētu pieturēties pie dokumentālās vai populārzinātniskās literatūras lauciņa. Tomēr, ja vēlaties vieglu kriminālromānu un gribat mazliet iepazīt Lapzemi, tad šo var lasīt. Lai gan man ir daudzi iebildumi, romāna lasīšanai patērēto laiku nenožēloju.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Sieviete lauva. Eriks Fosness Hansens

norvēģu literatūra, vēsturiskais romāns

Atēna 2009. gads, 336 lpp.

Pirmo reizi ar Hansenu man gāja savādi. Novērtēju viņa erudīciju, bet ne visai patika grāmatas saturs. Hansens vispār raksta tā, ka reizēm šķiet – tas ir nevis zinošs rakstnieks, bet kāds zinātnieks (mākslas vai medicīnas, piemēram) ar lielu literāta talantu. Es Hansenu redzu kā nopietnu, pavecu kungu ar brillēm, bārdu, labi piegrieztā uzvalkā uzstājamies tādas pašas nopietnas auditorijas priekšā. Kungi smēķē, dāmu tur nav. Viņš lasa traktātu par bišu savstarpējo komunikāciju vai dvēseles esamības pierādījumiem. Maldīgs iespaids (autors dzimis 1965. gadā), ko rada viņa literāro darbu spēcīgā vēstures elpa.

Ar tādu zinātnisku aizrautību un zināmu emocionālu distanci, Hansens pēta kāda neparasta bērna dzīvi no piedzimšanas līdz pusaudzes gadiem. Ieva piedzimst kādas Norvēģijas pilsētiņas dzelceļa stacijas priekšnieka ģimenē. Bērns ir spalvains kā mazs kaķēns un tēvam un ārstam drīz kļūst skaidrs, ka meitene apspalvojumu nezaudēs. Ar tādu slimību nav viegli sadzīvot, tomēr, ar tēva un dažu laipnu cilvēku palīdzību, meitene aug noslēgtā, bet ne nožēlojamā vidē. Protams, Ievu ļoti reti izved sabiedrībā, jo pieaugušie vienkārši šokā un ziņkārē blenž, bet bērni ir atklāti rupji un nežēlīgi. Pārsteidzoši, ka, apzinoties, kādi pazemojumi viņu sagaida, Ieva tomēr izvēlas iet skolā.

Sākumā iedomājos, ka romānā būs mistika vai maģiskā reālisma elementi. Uz tādu domu mani ievirzīja “Sievietes lauvas” piesaukšana kā līdzīgu “Eivas Lavenderas savādajām un skaistajām skumjām”. Abu stāstu līdzība ir tikai tajā, ka galvenās varones ir savādas, sabiedrības nepieņemtas būtnes. Eiva ir sapņaina meitene ar iedomu spārniem mazliet maģiskā pasaulē, bet Ieva – ģenētiska anomālija, klīniski pētāms gadījums, ko dakteri labprāt izpreperētu, bet vienkāršie ļautiņi ieliktu krātiņā kā mērkaķi. 20. gs. sākumā cilvēki ar dažādiem fiziskiem defektiem uzstājās cirkā un visi pārējie nāca par viņiem pašausmināties un paņirgt.

Hansens ne tik daudz analizē, cik vienkārši parāda, kāda dzīve ir/bija citādajiem. Grūti šos indivīdus uztvert kā cilvēkus, daudziem tie šķiet riebīgi, bīstami, atbaidoši, dumji, apsmejami. Ārsti un zinātnieki, kuriem tā kā būtu jāsaprot, ka šie citādie ir cilvēki, nevis velna izdzimumi, nav daudz labāki – viņiem šie cilvēki ir tikai eksotiski izpētes objekti, kurus var izģērbt, spaidīt, pētīt, graizīt un citādi apstrādāt bez emocijām. Bet ko gan var gribēt, ja pat miesīgiem vecākiem ir grūtības “sagremot” savas “nestandarta” atvases. Ievu sargā tēvs, kalpone un viņas pašas spēcīgais raksturs, tomēr beigas atstāja daudzus jautājumus un man neviļus vēl pāris dienas bija jādomā kā varētu izvērsties Ievas dzīve. Viņai dzīves sākumā ir ļoti paveicies (dzelzceļa stacijas priekšnieks tolaik bija svarīga un cienījama persona), bet ko viņa darīs tad, kad tēva vairs nebūs?

Noteikti negaidīju, lasot daiļliteratūru, iepazīt Morzes kodu, bet Ieva sadraudzējas ar telegrāfistu (tik jauki sastapt cilvēku bez aizspriedumiem) un viņš iemāca meitenei saprast ziņojumus un pašai tos noraidīt. Vēl romānā var uzzināt par 20. gs. sākuma dzelzceļa darbību, cilvēka matiņu folikulu īpatnībām un to laiku ārstu konferencēm, bet vispār romānā ir tik daudz nianšu, tik daudz informācijas, ka vieglāk izlasīt nekā man tagad pārstāstīt. Pāris reizes Hansens aizbrien garākos reliģijas līkločos, bet tiem pārbraucu pāri un labo romāna iespaidu nesabojāju.

Vispār man šo romānu ļoti gribas ieteikt izlasīt, tomēr Hansena stils ir īpatnējs un pats romāns nopietns, augstā literārā kvalitātē, tāpēc baidos, ka ne visiem varētu patikt. Līdzīgi kā ar Pamuka “Sniegu” – to arī gribēju ieteikt pa labi un pa kreisi, bet neiedrošinājos. Šoreiz vismaz ar mani turciski nerunā vārnas. Paldies Spīganai par Ziemassvētku dāvanu.

Vērtējums: 4,5/5