Slepenā dziesma. Valentīna Nazarova

kriminālromāns, Latvijas Mediji, jauna grāmataLatvijas Mediji 2018. gads, 352 lpp.

Grāmatas nosaukums “Slepenā dziesma” vedina uz romantikas pusi, tomēr, lai gan netipisks, tas ir kriminālromāns. Sākumā tas vienkārši ir stāsts par Niku, kura ierodas māsas pēdējā dzīves vietā, lai censtos noskaidrot viņas pazušanas iemeslus. Vēlāk romāns pāraug stāstā par apsēstību ar mūziku.

Nikai pamazām iepazīstot cilvēkus, kas pazina viņas māsu, atklājas gan šo cilvēku iekšējās drāmas, gan abu māsu problēmas. Alkohols, narkotikas, kaislības, vardarbība, depresīvs noskaņojums, meli, neveselīgas attiecības, mīlestība un tās trūkums – tas viss šeit ir biezā slānī. Tam pa vidu krogā strādājoši dvīņubrāļi kā tādi eņģelīši. Tas tā drusku par daudz krita acīs.

Intriga savīta labi, man bija vairāki aizdomās turamie un beigās gaidīju kādu šokējošu pavērsienu. Neteikšu, vai manas cerības attaisnojās, tomēr šis nav klasisks kriminālromāns. “Izmeklēšanu” veic meitene, kura nespēj atgūties pēc māsas pazušanas un mātes nāves. Varbūt tāpēc viņa pieņem vairākus neapdomīgus lēmumus, kas ir klajā pretrunā ar visu, ko viņai vajadzētu zināt no krimiķiem, kurus tik cītīgi skatījusies vai lasījusi. Spēcīga naivuma piegarša.

Domāju, ka romāns patiks rokmūzikas faniem un grūpijām. Šeit ir ļoti daudz mūzikas: katras Nikas nosūtītās ziņas sākumā ir kāda dziesma, abas māsas ir kaislīgas melomānes, stāsta centrā ir slavu ieguvusi rokmūzikas grupa un pāris tās dalībnieki, kam šī slava gājusi secen, turklāt Nika dodas uz Glastonberijas festivālu, kur risinās izšķirošie notikumi. Es gan neklausījos grāmatā minētās dziesmas, bet domāju, ka šo dziesmu klausīšanās paralēli lasīšanai varētu dot papildus slāni tekstam. Valentīna Nazarova mīl rokmūziku un tas romānā ir jūtams

Lasot nepameta sajūta, ka “Slepenā dziesma” ir debijas romāns. Vēlāk pameklēju un noskaidroju, ka tā tiešām ir. Tas pats par sevi nav nekas slikts, bet skumji, ka autore vairākās vietās stumj klavieres no krūmiem un vēl citi sīkumi tā īsti neļauj noticēt uzrakstītajam. Noguru no garajiem Glastonberijas aprakstiem, tā šķita kā atrisinājuma pastiepšana garumā, jo autorei gribējās gari un plaši pa to festivālu padzīvoties. Lielāki mūzikas festivālu fani šo apstākli varētu novērtēt pozitīvi.

Vispār šo romānu sāku lasīt tāpēc, ka tas sarakstīts Facebook Messenger ziņu veidā, ko Nika sūta savai māsai Dženai (tas nekas, ka viņa jau 8 gadus pazudusi). Tas likās tā neparasti un atšķirīgi no ierastā. Šādu teksta pasniegšanu gribu uzteikt kā plusu, lai gan es neesmu pati objektīvākā vērtētāja, jo man patīk vēstuļromāni. Romāns lasās raiti, neskatoties uz sižetu un varoņu problēmām, nav pārāk nomācošs. Pie simtās lapas jau biju riktīgi uzķērusies uz āķa un gribējās zināt, kā viss beigsies. Ja gribas izklaidēties ar romānu, kas nav skandināvu drūmais krimiķis un nav par neuzticamu varoni, tad šo var lasīt.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. 

Advertisements

Kā atgūt sevi?

Atvaļinājums man beidzot ļāva apsēsties un padomāt par sevi un dzīvi. Teikšu godīgi, ka kāda smaga saruna man atvēra acis un lika pamosties. Strādājot, apdarot ikdienas sīkumus, lasot, klīstot internetā nebiju pamanījusi, ka esmu pazaudējusies, ka es eksistēju, nevis dzīvoju. Ka esmu kļuvusi čīkstoša, nepārliecināta, bailīga, vāja, nogurusi un pasīva. Izplūdusi (drīz arī fiziski) miesa uz dīvāna. Augusta sākums bija pagrieziens atpakaļ pie sevis.

Kāpēc reizēm ir tik grūts šis mazais solis starp “domāt darīt” un “darīt”? Nav jau tā, ka man visu laiku šķita, ka viss ir lieliski. Nē. Ilgu laiku taisījos un nevarēju sataisīties kaut ko darīt. Man vajadzēja morālu spērienu pa pakaļu, lai sāktu kustēties, jo viss ir tik ērti, kāpēc kaut ko patiešām mainīt? Kas vienam ir pašsaprotami, tas citam nāk grūti – to vienmēr cenšos atcerēties.

Lai šis personīgi atklātākais ieraksts kalpo man par atgādinājumu un kompasu brīžos, kad atkal sāku sašļukt. No tā ārkārtīgi baidos. Pēc atvaļinājuma gāju atpakaļ uz darbu un baidījos sevi atkal pazaudēt. Atvaļinājumā man bija daudz laika sev, strādājot tā ir krietni mazāk un viegli ieslīgt ērtā rutīnā un slinkumā.

Stokholma 2018. gada jūlijs

2018. gada jūlijs, pie Zviedrijas krastiem. 

Kā atgūt sevi?

Pašā sākumā savā labā izdarīju vienu lietu: uztaisīju analīzes (rezultāts – viss ideāli). Tad apsēdos, apdomāju mērķus un līdzekļus kā šos mērķus sasniegt. Pēc tam ķēros pie sevis un dzīves mainīšanas.

Sports un ēšana

Agrāk periodiski esmu gājusi uz trenažieru zāli, skrējusi, bet tam nekad nav bijusi tāda īsta, dziļa vajadzība. Ēdusi vienmēr esmu visu un tikai pēdējos gadus ēšanas paradumi sāk atstāt vizuālu iespaidu uz manu ķermeni. Kā saka, vecums nenāk viens. Bet var taču nopirkt platāku kleitu (tās maisveidīgās tagad modē) vai krekliņu un viss čikiniekā. Vai ne? Man nav raksturīga emocionālā ēšana, tomēr nākas atzīt, ka ēdu stipri par daudz.

7. augustā sāku vingrot. Lejuplādēju Female Fitness aplikāciju, paņēmu rīta iesildīšanās vingrojumu kompleksu un…. sajutos izcili tizla. Vingrojot mājās ir viens liels labums – neviens neredz cik nevarīga esi. Nepadevos, turpināju un pēc pāris dienām sapratu, ka jūtos krietni labāk. Fiziski vēl diezgan vāja, bet emocionāli krietni labāk. Tas bija pamatīgs šoks.

Tagad katru dienu (protams, gadās izņēmumi) pildu vingrojumu kompleksu visam ķermenim. Ar burpies joprojām iet smagi, bet plank jau varu izturēt minūti diezgan mierīgi. Pāris reizes nedēļā skrienu, pa druskai palielinot distanci. Vakar pirmo reizi izmēģināju jogas aplikāciju Down Dog. Pāragri spriest par labumu, bet gribu iekombinēt savā sportošanā jogu lokanībai un izturībai. Sākums būs grūts, to sapratu pēc pirmajām 2 ievadreizēm.

Paralēli vingrošanai beidzu rīt. Jā, tik vienkārši. Ja man ir jāmokās, lai izpildītu dažus vingrojumus, tad es savus gliemeža ātruma panākumus netaisos sabotēt ar bulciņām un tamlīdzīgi. Nav tā, ka tagad ēdu tikai pareizi un veselīgi, bet domāju līdzi, ko ēdu, un izvēlos veselīgākus variantus vai vienkārši ēdu tikai pusporciju. Pirmo nedēļu pēc atvaļinājuma ņēmu uz darbu līdzi sagrieztu ķirbi un ābolu, lai roka nestiepjas pēc saldumiem. Ēdienreizēs vairāk dārzeņu, mazāk visa pārējā. Vairāk plānoju, gatavoju uz priekšu, lai nesanāk “norauties” darba dienu vakaros. Tādas vienkāršas, vispārzināmas patiesības, kas srādā.

Beidzot spēju sev pamatot, kāpēc man vajag sportot, izjūtu iekšēju nepieciešamību to darīt un tas visu maina. Vairs neprasās saldumi, ir vairāk enerģijas, jūtos pārliecinātāka par sevi un apmierinātāka. Divu nedēļu laikā nometu 1 kg, bet mans mērķis ir tvirts augums un laba pašsajūta, nevis kilogramu skaits. Esmu ceļā uz to un rezultāti ir acīmredzami.

Laiks sev vs laiks citiem

Ar šo man ir reāla cīņa. Tik daudz ko gribas izdarīt, vai neko nedarīt, un kā introvertam man ir labi vienatnē, bet esmu sapratusi, ka jākāpj laukā no savas komforta zonas, jāiet laukā no mājas, jākomunicē ar draugiem un radiem. Vienu nedēļas nogali pavadīju pie mammas, mēs daudz runājām un tas patiesībā bija brīnišķīgi. Māja palika nesatīrīta, grāmatas nelasītas, zīmējumi neuzzīmēti, bet laiks ar viņu izrādījās par visu vērtīgāks.

Ar draugiem iet grūtāk, es laikam nemāku draudzēties, bet es cenšos. Tomēr visvissvarīgākais ir atklāti runāt un daudz runāt par pilnīgi visu ar sev vistuvāko cilvēku. Tiešām. Es atkal un atkal pārliecinos, ka daudzas problēmas rodas no nesarunāšanās. “Ko ēdīsi vakariņās?” neskaitās. Kopā jādara lietas, jāmuļķojas un jādala bēdas. Izrunāšanās ļauj justies labāk, tikšanās ar citiem, palīdzēšana bagātina dzīvi.

Iztaujāju mammu un beidzot sāku veidot dzimtas koku, kas pārsteidzošā kārtā lika man justies dzīvai. Tas ir fokuss prom no sevis un komunicēšana ar radiem ārpus ikdienišķā. Nevarēju iedomāties, ka urķēšanās pagātnē man nāks par labu.

Darbs, dzīvesvieta

Man pietrūkst drosmes lekt nezināmajā.

Pašreizējais darbs man patīk un vienlaicīgi ir apnicis. Dažādu apstākļu dēļ tas bieži mani iedzen stresā. Domāju, ka būtu laiks to mainīt, bet viss ir tik ierasti un ērti, viss zināms, ir savi plusi. Vienlaicīgi arī bailes, vai būšu pietiekoši laba kur citur. Latviskais pieticīgums spiež pie zemes. Ja es zinātu, ka ar zīmēšanu mēnesī nopelnīšu vismaz tikpat cik pašlaik, aizietu neatskatīdamās. Zīmēt, gleznot ir tas, ko es gribētu darīt.

Arī dzīvesvieta ir labu labā, tomēr, ja neko nemainīt, nekas arī nemainīsies, bet jūtu, ka pārmaiņas ir vajadzīgas. Nevaru saprast, vai iesakņoties ir labi? Vai lielas pārmaiņas sniegs cerēto gandarījumu? Tāpēc sāku ar mazumiņu: izmest vecās vai nevajadzīgās mantas, uzrakstīt CV……

Grāmatas, māksla

Sapratu, ka lasu tik maz un pārāk maz zīmēju, jo galvā ir pamatīga putra. Visu laiku bija šī neapmierinātība ar sevi, ar apstākļiem, sajūta, ka kaut kas jādara, bet nespēju saņemties. Pamazām haoss sakārtosies un atsākšu lasīt.

Atvaļinājuma laikā man pasūtīja gleznu. Tas bija negaidīts pārsteigums un pamatīgs grūdiens manai pašapziņai. Ļoti vērtīgu padomu sniedza Austra (paldies Tev!) un man pamazām top plāns. Varbūt tas nebūs veiksmīgs, bet krietni muļķīgāk būtu neko nedarīt.

Apsveru iespēju rudenī iet uz gleznošanas kursiem.

***

Grūti aprakstīt visus mikro solīšus, ko savā labā veicu. Tāpat ir pārāk personīgas lietas, lai šeit aprakstītu. Ne katra diena ir viegla un iedvesmojoša. Vienmēr kaut kam nepietiek laika, bet es pamazām sakārtoju sevi un sakārtoju dzīvi. Atliek vien atrast to drosmes aku, no kuras agrāk tik viegli varēju pasmelt.

Atvainojos tiem, kas šeit nāk lasīt par grāmatām. Grāmatplauks ir apputējis, bet paldies, ka šeit ielūkojaties un atstājat kādu ziņu. Tas man daudz nozīmē.

Ko es pašlaik lasu

Precīzāk gan būtu “ko es pašlaik varētu lasīt”, jo vairāk uz grāmatām skatos, nekā tās lasu. Dažas man stāv pie gultas, ik pa laikam notraušu putekļus. Nevarētu teikt, ka vispār nav laika lasīt, bet ir tāds stāvoklis, ka vienkārši domas klīst kur citur. Uzrakstīšu arī par to, bet tagad par tām grāmatām, kuras esmu iesākusi lasīt. Varbūt atcerēšanās arī pamudinās atsākt lasīšanu. Goodreads rāda, ka pašlaik man ir iesāktas 8 grāmatas. Tā vēl nekad ar mani nebija gadījies.

pašlaik lasu, ko lasīt  pašlaik lasu, ko lasīt

Pašlaik visaktīvāk lasu Valentīnas Nazarovas kriminālromānu “Slepenā dziesma”: meitene meklē savu pazudušo māsu un par visu piedzīvoto raksta tai māsai Facebook Messenger. Gaidu to aizraujošo brīdi, kad zem viņas nosūtītās ziņas parādīsies “ziņa ir izlasīta”. Protams, nezinu, vai tāds brīdis pienāks, bet, ja romānu rakstītu es, tad uztaisītu šādu sižeta pavērsienu. Lasās raiti, vietām naivi, vietām sižets izkārtojas pārāk ērti, bet gribas zināt kā viss beigsies.

Lēnām lasu Maikla Bērda “Stāsti par mākslas vēsturi”. Ļoti patīk gan teksts, gan ilustrācijas. It kā vienkārši stāsti, bet izglītojoši un veidojas laba kopaina par to kā vizuālā māksla attīstījusies no alu zīmējumiem līdz mūsdienām.

Šausmīgi patīk Susannas Klārkas “Džonatans Streindžs un Misters Norels”, bet lasu jau mēnešiem ilgi un visu laiku ar atvainošanos pagarinu bibliotēkā termiņu. Neticami reālistisks teksts par Anglijas burvjiem ar fantastiskām zemsvītras piezīmēm.

Arī Antona Čehova “Sakhalin Island” ir ļoti interesanta grāmata. Čehovs vispār raksta labi, ir ļoti vērīgs un interesants stāstnieks. Apbrīnojama uzņēmība pa drausmīgiem Sibīrijas ceļiem doties tik tālu uz Austrumiem. Ar šo grāmatu nekāda steiga, jo tā ir mana.

Gregorija Deivida Robertsa “Šāntarāms” pagaidām stāv pusklausīts, jo vasara mums beidzot ir īsta vasara un tad jau zeķes neadās. Arī neko lielāku nezīmēju vai negleznoju, kas man ļautu klausīties audiogrāmatu. Vispār romāns man patīk, ļoti kolorīti aprakstīta Indija un indieši.

Ada Palmer “Too Like the Lightning” ir uz pilnīgas pauzes jau ilgi. Pusi izlasīju ar lielu aizrautību: neparasta pasaule, interesanti tēli, grūti atkožama intriga.

Karl Ove Knausgard “My Struggle: Book One” tieši tāpat jau ilgi ir uz pauzes. Pārgāja lēno un pamatīgo autobiogrāfiju noskaņojums.

Vai es kādreiz vispār izlasīšu George R.R. Martin apjomīgo sāgu? “A Clash of Kings” mani gaida jau ļoti sen. Zinu, ka traucē manā īpašumā esošā izdevuma sīkā druka, toties grāmata nav smaga un krietni samazinās traumu risks. Kā sāku lasīt tā “jā, mega aizraujoši”. Kā nolieku malā, tā nevaru atsākt.

Vēl man ļoti vajadzētu izlasīt un uzrakstīt par Sūzenas Vudfordas “Kā aplūkot mākslas darbus”. Braucienā uz Stokholmu drusku iesāku lasīt un sapratu, ka šī būs interesanta un vērtīga lasāmviela. Vēl – Santas Montefjores “Mīlas un kara dziesmas” un “Deverilu pils meitas”. Gribējās kaut ko vēsturiski romantisku, bet tā kā pašlaik ar lasīšanu iet švaki, tad Montefjore skumji stāv plauktā. Man žēl, ka izdevniecībai tik ilgi jāgaida, kamēr saņemšos izlasīt šos romānus.

Tas tad viss. Šī ir pēdējā atvaļinājuma diena un mans skaistais plāns “nu tik lasīšu” ir skaisti izkūpējis gaisā.

Četrkājainajam astainim 3 gadi

3gadi

31. jūlijā bija mana mīļā sunīša 3 gadu jubileja. Ja godīgi, maķenīt nokavēju ar kūku*, bet nesakiet to viņam.

K ir izaudzis par nopietnu suni, kurš joprojām mīl ālēties un spēlēties, bet pamazām paliek nosvērtāks. Patīk jebkuras kustības, bet ir saspringtas attiecības ar kaķiem un izbrīns, ka eži durstās. Kad vingroju, viņš cenšas man palīdzēt laizot sviedrus un vienkārši apostot, lai saprastu, kāpēc tik samocīti elpoju un guļu uz grīdas. Patīk jebkuras ūdenstilpnes, bet dušā iet ļoti jāpierunā.

Divi svarīgākie notikumi K dzīvē starp 2. un 3. jubileju ir sekojoši. Pirmkārt, veselības problēmu dēļ K dabūja šķirties no bumbām. Mēs bažījāmies, vai nemainīsies raksturs pēc tādas operācijas, bet nē, viss palika pa vecam. Otrkārt, grūti saprotamas alerģiskas reakcijas dēļ no sausās pārtikas pārgājām uz svaigbarošanu. Sākumā domāju, ka tas būs vēl dārgāk un sarežģīti sagādē, bet tā nav. Paveicās atrast labas gaļas atlikumu piegādātāju. Sliktāk ir ar iekšējiem orgāniem un gaļas dažādību, bet pie tā strādājam. K galīgi neiebilst pret šādām izmaiņām un beidzot arī vairs neizskatās kā nedēļām nebarots, lai gan ēd mazāk. Es teiktu, ka win-win. Vienīgi pagaidām nav izdevies pilnībā atrast alerģijas cēloni. Iespējams, ka ir kāds alergēns apkārtējā vidē, ko nespējam izolēt.

Vēl ir bijuši visādi braucieni un tusiņi. Vienā tādā reizē pie draugiem dārzā K nolēma “aplaistīt” upeņu krūmu un kaut ko nesadalīja ar lapseni, kas viņam iekoda ķepā. Drāma ilga 2 stundas, jo viņam visiem bija jāpažēlojas un jāparāda sāpošā ķepa. Aktieris.

*Kūka šoreiz pavisam vienkārša – no tā, kas mājās bija: cūkgaļas gabali, ābolu šķēlītes.

Burvja zeme. Levs Grosmans

Burvji, izdevniecība PrometejsPrometejs 2018. gads, 446 lpp. Burvji #3, The Magicians #3

“Burvju” fani ir sagaidījuši triloģijas noslēdzošo daļu un var sajūsmā lauzt krēslus (ir tā vērts). Pārējiem ieinteresētajiem jāsāk ar sākumu un uzreiz nomierinu, ka visas trīs daļas ir vienlīdz kvalitatīvas un interesantas. Gadās, ka man jautā: “vai tas ir tas pats, kas seriāls?” Nē, atšķirības ir lielas, iesaku drukāto versiju. Kaut vai tāpēc, ka Grosmans ir gudrs rakstnieks, bet šī gudrība uz seriālu nav pārceļojusi.

Tad nu tā. “Burvja zeme” ir ievērojama ar trim lietām:

  1. Kventins pieaug
  2. Spilgti uznācieni atvēlēti vairākiem sieviešu dzimtes personāžiem
  3. Iespaidīgi maģijas apraksti

Tā kā es Kventinu tik labi sapratu, tad man īpašs prieks vērot viņa izaugsmi un briedumu, jo viņš pieaug gan kā cilvēks, gan kā burvis. No “dāmu uznācieniem” īpaši gribas pieminēt Džanetes stāstu par tuksnesi. Iespaidīgi un skaisti. Vispār “Burvja zemē” ir daudz pieminēšanas vērtu epizožu. Tāpat ir feini citāti par grāmatām un iespējams papriecāties par Nevienzemes bibliotēku ar tās unikālo grāmatu krātuvi.

Maģija visu laiku bijusi klātesoša, bet šoreiz tas bija īpaši izteikti, jo Kventinam un citiem jāveic dažas trakoti sarežģītas burvestības. Grosmana burvis ir lingvists, ķīmiķis, fiziķis, matemātiķis, inženieris un pirkstu akrobāts. Man patīk, ka maģija nav tikai vienkārši kaut kāds mistisks spēks, bet daudzām burvestībām varoņiem ir reāli fiziski jāsagatavojas vai gadiem jāmācās īpatnējas valodas.

Dažās epizodēs šķita, ka lietas uzrodas no zila gaisa un pārlieku viegli, bet varbūt tas tāpēc, ka Grosmana varoņi visu laiku rosās un ne vienmēr lasītājam katrs sīkums tiek aprakstīts, atļaujot “ieraudzīt pašam”. Man negribās domāt, ka autors ir drusku sasteidzis darbu, saguris, vai nav gribējis padarīt trešo daļu pārāk apjomīgu. Kā jau iepriekš, Grosmans stāstā iepin smagākas tēmas par savu vietu pasaulē, naidu un mīlestību, vientuļiem bērniem un kurp tas var novest.

Visi pavedieni satek kopā grandiozā noslēgumā un nobeigums atstāj saldsērīgu noskaņu, jo viss tik superīgi beidzas, bet, sasodīts, viss beidzas. Stāstam beigas. Kad durvis uz Filoriju aizvērtas, atliek vien cieņā paklanīties autora priekšā par asprātīgu zināmu fantāzijas literatūras elementu izmantošanu, lai radītu iztēlē dzirkstošu, pārsteidzošu stāstu.  “Burvju” triloģija vislielākā mērā ir portāls uz citu pasauli. Man ir skumji no tās šķirties, bet zinu, ka atgriezīšos.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas atsauksme no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.