Kliedziens starp āboliem. Piecdesmit gadu vēlāk. Tieši laikā. Ināra Kaija Eglīte

Ināra Kaija EglīteNeputns 2018. gads, 204 lpp.

Steidzu vēl pirms LaLiGaBa 2019. gada balvu pasniegšanas uzrakstīt par debijas nomināciju – Ināras Kaijas Eglītes dzejas krājumu, ar kuru neatradu kopsaucēju. Pieļauju, ka mani kā lasītāju no šī dzejas krājuma šķir laikmeta atšķirības, jo Eglītes dzeja ir 1960. – 1970. gadu liecība.

Jauno literātu seminārā viņas dzeju kritizēja brīvā pantmēra dēļ, lai gan bija arī citi dzejnieki, kuri teica atzinīgus vārdus. Varbūt, ka pie viņas dzejas krājuma neizdošanas tolaik ne tikai politiskie apstākļi vainīgi, un šī gada nominācija man personīgi vairāk šķiet kā “tāpēc, ka tā vajag”, nevis tāpēc, ka tur kaut kas izcils. Kā savdabīga latviešu literatūras daļa – jā, kā dzeja – ne visai.

Krājumā ir vairāki sarakstīšanas laikam novatoriski dzejoļi, pa kādam drosmīgam solim (visticamāk – ar domu, ka tos neviens neredzēs), bet mīlestības tēmu varbūt nemaz nevajadzēja iekļaut krājumā, jo tā šķiet pati vājākā krājuma sadaļa. Arī daļai to dzejoļu, ko dzejniece negribēja publicēt, bet krājuma sastādītāja uzstāja, nevajadzēja tērēt papīru.

Iespējams, ka manu vērtējumu ietekmē tas, ka dzejā man Ināras Kaijas Eglītes personība nešķita simpātiska un par to pārliecinājos arī grāmatā iekļautajā intervijā. Vispār labi, ka šim krājumam ir priekšvārds, ir pastāstīts par dzejnieci, ievietotas fotogrāfijas un intervija. Tas ļauj mazliet labāk saprast kontekstu.

Eglītes dzejai ir drūms emocionāls fons, kas ir likumsakarīgi un saprotami: padomju režīms, nav ievērojamu panākumu kā dzejniecei, slikti sadzīves apstākļi, čekas pratināšanas, gan jau vēl kādas citas problēmas arī, cik var nojaust no krājuma pēdējās, emocionāli dziļākās daļas. Cilvēcīgi priecājos, ka viņa tomēr savu izdoto dzejas krājumu piedzīvoja, bet kā lasītāja gaidīju ko vairāk.

Vērtējums: 2/5

Advertisements

Trīs grāmatas par mākslu

Piedāvāju jūsu uzmanībai grāmatu komplektu, kas ļaus iepazīt mākslas vēsturi, labāk saprast aplūkoto mākslas darbu un orientēties modernās mākslas virzienos. Šīs trīs grāmatas ļoti jauki papildina viena otru, tāpēc apvienoju vienā rakstā.

mākslas vēsture, ilustrācijas, grāmata par māksluStāsti par mākslas vēsturi. Maikls Bērds

Jāņa Rozes apgāds 2016. gads, 336 lpp., Keitas Evansas ilustrācijas.

Grāmata, kas ar ilustrācijām un tekstu pati ir mākslas darbs. Vieglos, aizraujošos stāstos lasītājs tiek izvests cauri 40 000 gadu ilgajai mākslas vēsturei, ļaujot iepazīt mazu mirkli no slavenu mākslinieku dzīvēm un ievērojamu darbu tapšanas. Ēģiptes tēlnieki iemūžina valdnieku Ehnatonu un viņa ģimeni, pēc gadu simtiem Jans van Eiks uzglezno Džovanni Arnolfīni un viņa sievas portretu, drusku vēlāk Meksikā acteki savam Lielajam templim izgatavo greznas terakota Ērgļa bruņinieku statujas. Māksla attīstās visur pasaulē. Vēl pēc pārsimts gadiem un daudziem slaveniem darbiem pienāk fotogrāfijas, “kustīgo bildīšu” un modernās mākslas laiks.

Saturs ir sadalīts laika posmos ar kopīgām iezīmēm. Tas ļauj šos stāstus hronoloģiski piesiet pasaules vēsturei. Katram laika posmam arī dots īss pārskats: kas noticis pasaulē un mākslā tajā laikā. Ļoti patīkami, ka autors neaprobežojas ar Rietumu mākslu un aizved lasītāju arī uz Austrāliju, Āfriku un pārējām pasaules malām.

Fascinējoši sekot līdzi šim laika plūdumam. Autors, manuprāt, ļoti veiksmīgi izvēlējies notikumus mākslas vēsturē, pasniedzis tos vieglā formā, kas tomēr ļauj ieraudzīt dziļumu un kopsakarības, redzēt, kā māksla attīstījusies dažādu apstākļu iespaidā. Stāstos ir daudzi vēsturiski fakti, tomēr mākslinieku teiktais un domas dažkārt varētu būt autora situācijas interpretācija. Man šķita ticami, lasīt bija interesanti un izglītojoši, un nemaz negribējās, lai grāmata beigtos.

Vērtējums: 5/5

mākslas grāmata, mākslas pamatiKā aplūkot mākslas darbus. Sūzena Vudforda

Jāņa Rozes apgāds 2018. gads, 176. lpp.

Kad gūts ieskats mākslas vēsturē, tieši laikā būs grāmata, kas ļaus labāk saprast aplūkojamos mākslas darbus. Kas ir tas, kas izraisa patiku vai nepatiku? Ko mākslinieks gribējis pateikt? Ar kādiem līdzekļiem to panācis?

Šajā grāmatā tiek aplūkoti biežāk izmantotie sižeti, mākslinieciskās izpausmes dažādība mērķa sasniegšanai, tehniskas problēmas un paņēmieni to pārvarēšanai, pat apslēptas nozīmes. Teksts ir samērā viegli uztverams, to ilustrē daudzu mākslas darbu attēli.

Tekstā ir daudz interesantu sīkumu. Piemēram, uzskatāmi parādīta atšķirība starp viena mākslinieka skrupulozu, greznu karaļa portretu un cita mākslinieka mazāk greznu karaļa portretu, kas tomēr ar dažiem veikliem paņēmieniem radījis diženuma auru, ko pirmajā portretā nav izdevies panākt par spīti greznībai. Interesanti arī, kā mākslinieki ietekmējās no antīkās pasaules mītiem un milzīgais reliģiskas tematikas darbu daudzums, jo vairāk nekā 1000 gadu katoļu baznīca bija dāsnākais mākslas atbalstītājs.

Domāju, ka šī mākslas darbu analīze vairāk derēs klasiskās glezniecības izprašanai, lai gan autore pieskaras arī abstraktajai mākslai. Pētot un kopējot klasiķus, var daudz ko mācīties, tāpēc grāmata noderēs arī radītājiem, ne tikai skatītājiem. Man īpaši interesanti bija pētīt, kā mākslinieki konstruējuši savus darbus, lai panāktu vēlamo efektu.

Kopumā patīkami izglītojoši. Izlasot šo grāmatu, mākslas muzeja vai izstādes apmeklējums iegūst lielāku jēgu.

Vērtējums: 5/5

mākslas grāmata, mākslas pamatiModernā māksla. Eimija Dempsija

Jāņa Rozes apgāds 2018. gads, 176 lpp.

Ļaujiet man šo saukt par īsu, konspektīvu modernās mākslas virzienu enciklopēdiju. Ja kāds virziens iekrīt sirdī, pēc tam var pētīt dziļāk. Domāju, ka grāmatas uzbūve ir veiksmīga. Katram no 68 mākslas virzieniem dots īss stila apraksts, nozīmīga darba attēls, svarīgāko pārstāvju uzskaitījums un saraksts, kuros muzejos var apskatīt plašākas kolekcijas. Grāmatā apskatīta tikai Rietumu pasaules māksla (arī PSRS sociālistiskai reālisms un meksikāņu muralisms).

Pēc grāmatas izlasīšanas vairs nevaru teikt, ka neko nesaprotu no modernās mākslas, jo šis ir riktīgs triecienkurss dažādos stilos, kustībās un apvienībās. Turklāt izrādījās, ka arī mans mīļais impresionisms tiek pieskaitīts modernajai mākslai. Tagad zinu vairāk par moderno mākslu, bet neesmu pārliecināta, ka spētu atšķirt dažādos apbstrakciju stilus, vai dadaismu no neodadaisma, ja nezinātu mākslas darba radīšanas laiku. Izrādījās, ka ir diezgan daudz līdzīgu virzienu. Sapratu arī, ka gandrīz nekas no modernās mākslas man nepatīk, ja tā man jāuztver no grāmatu lapām. Izstādē ir vieglāk, tur raisās plašāka sajūtu gamma.

Beigās pietrūka kopsavilkuma. Man prasījās pārskats “čaiņikiem”, kas tad tagad modernās mākslas pasaulē notiek, vai ir kādi vadošie virzieni, jaunas tendences un tamlīdzīgi.

Vērtējums: 4/5

Visas trīs grāmatas no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Grāmata. Arvis Viguls

dzejas krājums, Viguļa dzeja, laligaba2019Orbīta 2018. gads, 105 lpp.

Nosaukt dzejas krājumu par “Grāmatu” ir vai nu liela iedomība, vai pieticība. Iespējams arī kāds trešais variants un priekškaru uz to paver šķirklis krājuma sākumā ar  vārda “grāmata” nozīmju skaidrojumu, zemsvītras piezīmes un literatūras saraksts beigās. Tas kopumā atstāj zinātniska pētījuma iespaidu. Varbūt tā arī ir, varbūt šī dzeja ir dzīves izpēte.

Man šķita, ka Arvja Viguļa dzeja ir diezgan piezemēta, par ikdienišķām lietām, tomēr spēj iegriezt dvēselē kā nazis, ja lasītājs ar dzejoli atrod kopsaucēju. Daudz tiek pateikts tieši nepasakot. Klusa, bet dziļa traģēdija ir dzejolī “Mazgājot tēvu”. Savukārt dzejolī “Ābolu gads” netiek runāts par sāpēm, kaunu un vainas izjūtu, bet āboli paliek nenovākti un ir skaidrs – kāpēc. Daudzi dzejoļi ir par mīļajiem cilvēkiem, kurus zaudējam. Pavīd arī mīlestības motīvs dažādās izpausmēs, bet šis krājums noteikti nav romantiska pavasara lasāmviela. Šeit pāri strīdas, salabst, dzīvo viens otram garām, cenšas atrast kopīgu ceļu, bet nekādu rozā briļļu nav.

Atsevišķi jāpiemin “Komentāru” cikls – tie ir sīki domu uzplaiksnījumi par dažiem ievērojamiem cilvēkiem. Īpaši patika par Senmišelas kapsētu un par Aspaziju. Tāda neparasta vēsturiska atkāpe, piezīmes, ko varētu veikt vēsturnieks, kurš raksta doktora darbu un paralēli sevi izklaidē ar dzejas rindu sacerēšanu.

Izģērbt Aspaziju noteikti nebija viegli,
īpaši Slobodskā, ziemā.
Es iedomājos, kā viņš nopūlējās
ar visām tām aukliņām, āķīšiem,
saspraudēm, sprādzēm un pogām.

“Grāmatā” ir interesanti pasniegtas dzīves drāmas gan formas, gan satura ziņā. Novērtēju profesionalitāti, tomēr emocionāla saplūšana starp mani un Viguļa dzeju nenotika. Gandrīz nekas neaizķēra, nelika pārlasīt, lai vēlreiz izbaudītu. Tomēr ir patīkami lasīt kvalitatīvus dzejoļus.

Vērtējums: 3/5

Pilsēta un pilsēta. Čaina Mjēvils

fantastika, fantāzija, jauns romāns, detektīvromānsPrometejs 2018. gads, 336 lpp.

Katru reizi, kad redzu Čainas Mjēvila vārdu, turpat netālu tekstā ir arī vārdi “dīvains” vai “dīvainā daiļliteratūra”, un tagad sāku apjaust, kāpēc tā. Tik neparastu kriminālromānu kā “Pilsēta un pilsēta” vēl nebiju lasījusi, lai gan arī “Leksikons” bija neparasts, bet savādākā veidā.

Tās pilsētas, mjā. Regulāri bija deja vu sajūta, ka šīs vietas ir zināmas, redzētas, ka tādi politiskie un ekonomiskie apstākļi ir bijuši. Viss ir tik pazīstami un tomēr tik citādi. Iedomājieties – dzīvot mazāk attīstītā pilsētā un visu laiku izlikties, ka neredzi krietni labākos dzīves apstākļus turpat degungalā otrā pilsētā. Kur mēs to esam redzējuši? Kaut kā atgādināja Dzelzs priekškaru un sadalīto Eiropu. Tomēr romāns īsti nelasās kā distopija. Ir Bešela, ir Ulkoma – divas pilsētas, kas pārklājas, un ir vēl kaut kas starp šīm pilsētām. Ierašanās vienā vai otrā tiek strikti reglamentēta, otras pilsētas neignorēšana tiek sodīta. Šāda lietu kārtība stipri apgrūtina jaunas sievietes slepkavības izmeklēšanu.

Izmeklēšanu veic pieredzējušais inspektors Tjadors Borlū, kurš nemaz negrib ķēpāties ar šo lietu, tomēr fakti šķiet aizdomīgi un instinkts dzen uz priekšu. Ir viens patīkams sīkums – Mjēvils radījis detektīva tēlu bez traģisma. Arī viņa “kolēģim” Ulkomā dzīvē viss ir kārtībā. Ja skatīsieties mini seriālu “The City and the City”, tad tur gan BBC ir padevies dažām klišejām.

Jāsaka, ka romāna atrisinājums ir loģisks, bet atbilstoši neparasts, un esmu dusmīga, ka šim stāstam nav turpinājuma. Mana vēlme gan nav saistīta ar sižetu, tur viss smuki noslēdzas. Es vienkārši esmu ziņkārīga un gribētos vairāk saprast to vietu, kur beigās nonāk inspektors Borlū.

Kā jau teicu, pilsētu iedzīvotājiem nākas izlikties, ka neredz to, kas ir otrā pilsētā. Romānā to sauc par atmanīšanu. Šī regulārā atkārtošanās par to, ko Borlū mana un ko atmana un kāpēc, ap grāmatas vidu sāka apnikt, bet es saprotu, ka savādāk nebija iespējams – tā atmanīšana ir neatņemama radītās pasaules sastāvdaļa. Vispār lasīšana gāja lēni. Nav viegli aptvert šķērssvītrojumu, izspiedes, robežlaušanu un citas vides īpatnības. (Šajā brīdī iedomājos kā romāna tulkotājs Vilis Kasims ar pieri dauza klaviatūru, mēģinot iztulkot Mjēvila radītos vārdus, jo kaut kā neškiet, ka tas bija viegli. Tulkojums ir sanācis lielisks, paldies!) Man bija sajūta, ka netieku iekšā pilsētās, bet tad Ulkomā notikumi sāka risināties straujāk un grāmatas pēdējo trešdaļu izrāvu pieklājīgā tempā.

Pēc romāna izlasīšanas palika spēcīga pēcgarša. Negaidīju, ka grāmatas fantastiskā puse tā liks iespringt smadzenēm. Patika kā Mjēvils izaicina manu iztēli, kuru jau bija pamatīgi pārsteiguši Čajkovska saprātīgie zirnekļi. Ko es varu teikt – vairāk šādu labu, izaicinošu grāmatu.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

10 grāmatas, ko pusaudži ar prieku lasītu skolēnu brīvlaikā

Ar zināmām bažām pārķēru Baltā Runča pamesto stafeškociņu, jo man ir slikta izpratne par to, ko bērni tagad lasa, un ko ir pieņemami lasīt noteiktā vecuma kategorijā. Es agri pārmetos uz pieaugušo grāmatām. Tāpēc atļaušos drusku pārkāpt noteikumus un ieteikt grāmatas pusaudžiem (pamatskolēniem, kuri jūtas pieauguši un vidusskolēniem).

Ko mūsdienu pusaudži lasītu ar prieku? Varu tikai minēt, ka visdrīzāk jebkurā vecumā ar prieku lasa aizraujošas grāmatas un aizkustinošus stāstus. Varētu, protams, turēties pie obligātās literatūras, klasikas, Harija Potera, Vinnija Pūka un citām jau gadiem iemīļotām grāmatām, bet es gribu piedāvāt lasīšanai kaut ko svaigāku un/vai ne tik superpopulāru. Saites no grāmatu nosaukumiem ved uz manām atsauksmēm.

10 aizraujošas grāmatas pusaudžiem

Eleonora un Pārks. Reinbova Rouela

Divu gudru, izstumtu jauniešu pirmās mīlestības stāsts. Man šķita ļoti skaists stāsts, bez muļķībām, ar reālās dzīves skarbumu.

Sarkanās sacelšanās triloģija (Sarkanā sacelšanās. Zelta dēls. Rīta zvaigzne). Pīrss Brauns

Dumpīgi jaunieši izmaina pasauli. Brīdinu gan, ka te būs asinis un nāve, bet triloģija ir patiesi aizraujoša.

Mitago mežs. Roberts Holdstoks

Mīti, arhetipi un savāds mežs. Nav tas vienkāršākais teksts. Diez vai šī jebkad domāta kā grāmata pusaudžiem, bet es to izlasīju pamatskolas beigās un tā uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu.

Grāmatu zagle. Markuss Zusaks

Aizkustinošs un dzīvi apliecinošs stāsts par meiteni Vācijā 2. pasaules kara laikā. Apbrīnoju autora spēju smagu tēmu pasniegt gandrīz rotaļīgi viegli un tomēr tā, ka ir skaidri nošķirama laba rīcība no sliktas.

Jelgava 94. Jānis Joņevs

Jaunība, metāls, tusiņi, Jelgava. Vai tik Joņevs jau nav iekļauts obligātās literatūras sarakstā? Es ceru, ka nav, jo labprātīgi lasītas grāmatas tomēr ir mīļākas nekā obligāti lasītās.

Pieneņu vīns. Rejs Bredberijs

Vasara caur divpadsmitgadīga zēna romantisko skata prizmu. Grāmatas lapās iekapsulēta skaista vasara. Droši var lasīt arī krietni vecāki cilvēki.

Vārnu sešinieka dualoģija (Vārnu sešinieks. Blēžu karaļvalsts). Li Bardugo

Jauniešu grupa – profesionāli zagļi – paveic nepaveicamu zādzību un seko visādas trakas lietas. Ļoti grūti atrauties. Jau atkal brīdinu, ka būs arī asinis, tomēr šeit lielāks uzsvars uz piedzīvojumiem, prāta un roku veiklību.

* * *

Stafetes kociņu nododu Līvai Alksnei un Ivitai Pelnēnai. Viņas ir tuvāk bērniem un varētu caur savādāku pieredzi ieteikt lasāmvielu.

BALTĀ RUNČA STAFETES NOTEIKUMI:

Stafete pavisam vienkārša- ieteikt desmit grāmatas sākumskolēniem un pamatskolēniem. Katrai grāmatai klāt pievienot mazu ieteicošu teikumu. Vai dalīt ieteikumu uz pusēm (piecas sākumskolēniem un piecas pamatskolēniem), vai kā savādāk- tā ir katra brīva izvēle. Tāpat, ja ir vēlme, var pieplusot ieteikumu arī vidusskolēniem (viņiem ar ir skolēnu brīvlaiks). Man gan šķiet, ka viņu lasāmizvēle jau ir pieaugušo kategorijā , bet kāpēc gan ne.