Romantika un sentiments

Nesen mani tā bija nomocījusi visa nopietnā literatūra, ka uz ātru roku veikalā paķēru grāmatu, kurai uz vāka rakstīts, ka tas ir sentimentālais franču romāns. Lai kas tas būtu, bet sižeta anotācija šķita pieņemama. Jau vēlāk, izmantojot brīvas 20 minūtes Alūksnē, ieskrēju grāmatnīcā un paķēru mīlas romānu, kas bija stipri nocenots. Abas grāmatas izrādījās katra savā veidā jaukas un izklaidējošas. Tieši tas, kas man bija vajadzīgs.

romantisks romāns, franču romānsMistera Daldrija neparastais ceļojums. Marks Levī

Kontinents 2013. gads, 370 lpp.

Grāmata – pārsteigums. Uzreiz teikšu, ka šo Marka Levī romānu izlasīju ar baudu un esmu nopirkusi vēl vienu nākamās nopietnās literatūras krīzes brīdim. Sentimentāls nozīmē sakāpinātu emocionalitāti, bet neko īsti pārmērīgu nemanīju. Nebija arī nekādu pārlieku dramatisku sižeta pavērsienu, kas bieži raksturīgi tādai vieglajai literatūrai. Ir daudz atmiņu, sevis meklējumu, bet viss viegli sagremojamās devās.

Man ļoti patika galvenie romāna tēli – smaržu izgudrotāja Alise un gleznotājs misters Daldrijs. Neuzbāzīgi, vienkārši, reāli cilvēki, katrs ar savu skumju pagātni. Bija patīkami vērot kā viņi sadraudzējas un pamazām atrod savu vietu dzīvē. Liela sižeta daļa risinās Turcijā, sniedzot ieskatu dramatiskos notikumos ap 1. pasaules kara sākuma laiku un armēņu genocīdu. Tādu īstu Turcijas smaržu, garšu un skaņu sajūtu gan autoram nav izdevies uzburt, bet fons tik un tā ir gana kolorīts.

Ar laiku nojautu, kā viss varētu atrisināties, bet tas romāna beigas man nesabojāja. Tiešām patīkami izklaidējos un atpūtos. Viss tā pa mierīgo, kas rūdītiem romantiskās literatūras lasītājiem varētu arī nepatikt, bet man bija tieši laikā. Varbūt tas ir franču šarms, kas iespiedies starp teksta rindām un mani apbūra.

Vērtējums: 3,5/5

mīlas romāns, romantisks romānsIk dienu, ik stundu. Nataša Dragniča

Zvaigzne ABC 2013. gads, 299 lpp.

Šī romāna izvēlei par labu spēlēja ne tikai cena, bet arī tas, ka autore dzimusi un augusi Horvātijā un arī romāna darbība pa daļai risinās šajā valstī. Tas, ka arī šajā romānā viens no varoņiem ir gleznotājs, ir patīkama sagadīšanās. Anotācija sola, ka šis ir neparasts mīlasstāsts, poētisks un pārlaicīgs. Tā tiešām ir. Šķiet, ka autorei ir dzejnieces dotības, jo teksts plūst un vijas skaisti, bet ne pārmērīgi, izcakināts īsos teikumos. Situācijas un pat varoņu teiktais atkārtojas cikliski. Savu odziņu piedod gan dzīve Horvātijas piekrastes pilsētiņā, gan Parīzes elpa. Nu gandrīz kā tāds skaisti dekorēts un gards eklērs. Bauda lasīt un neko nedomāt.

Diemžēl drusku par saldu un nereālu manai gaumei. Pasaka, kurā pie mazākā satricinājuma ģībstošu princi ar skūpstu modina skaista princese, kura būtu pelnījusi krietni labāku puisi pie sāniem. Mani kaitina, ka viss romāna sižets ir balstīts uz Lukas gļēvumu. Vienīgā un īstā mīlestība atrasta jau 5 gadu vecumā (šajā vietā es nemaz nebolu acis….mhm…), bet viņš to pakāš atkal un atkal, vienlaicīgi lienot zem brunčiem citām. Gan jau dzīvē tā notiek.

Tā kā tik reti lasu šāda veida literatūru, tad man ir maz piemēru ar ko salīdzināt. Ņemot vērā, ka teksts kā tāds ir baudāms un liela mīla pati par sevi skaista, kopumā es tīri labi izklaidējos un atpūtos.

Vērtējums: 3,5/5

Advertisements

R.I.P. XII

lasīt

Gaidu un nevaru sagaidīt oficiālu paziņojumu par šī gada R.I.P., bet tas jau man neliedz turpināt tradīciju.

Ja kāds vēl nezina, R.I.P. ir lasīšanas izaicinājums no 1. septembra līdz 31. oktobrim, kura laikā lasa “tumšo” literatūru: trillerus, mistiku, tumšo fantāziju, gotiku, šausmas, spoku stāstus un tamlīdzīgus darbus.

Četrus gadus lasīšanai izvēlējos pirmo līmeni, bet šogad būšu reāliste un palikšu pie otrā līmeņa, kas nozīmē 2 grāmatas.

ripnineperilsecond-600x268

Jau laicīgi izdomāju, kuras divas grāmatas lasīšu, bet tad iepazinos ar Kormoranu Straiku un viņš manus plānus pamainīja.

the bloody chamber the silkworm

The Bloody Chamber by Angela Carter
The Silkworm by Robert Galbraith

Tiklīdz saņēmu dāvanā fantāzijas/šausmu stāstu krājumu “The Bloody Chamber” zināju, ka lasīšu to R.I.P. laikā. Savukārt pēc “The Cuckoo`s Calling” bija pilnīgi skaidrs, ka nav variantu – man tūlīt pat ir jāturpina lasīt Roulingas detektīvsērija. “The Silkworm” esot tumšāks un drūmāks, tāpēc domāju, ka pilnībā iederēsies R.I.P. rāmjos. Jebkurā gadījumā man romāns ir jāizlasa pirms seriāla, ar kuru arī esmu aizrāvusies.

Vai kāds no jums piedalās R.I.P.?

Dzīve notiek: vasaras otra puse

Valmiera augustā

Runā, ka vasara cauri. Ja tā, tad laiks atskatīties uz piedzīvoto vasaras otrajā pusē. Šoreiz varēšu vairāk uzrakstīt par grāmatām, bet vispirms par visu citu. No kultūras/izklaides pasākumiem bija divi. Vaidavā notika Mālēdiena festivāls – bijām ekskursijā Vaidavas keramikas ražotnē un izbaudījām Kārļa Kazāka koncertu. Koncerta beigās viņš teica, ka viņam viss te paticis, tikai mālu nedevuši ēst. Uz to maza meitenīte atbildēja: “Mālus nedrīkst ēst!”. Tā lūk. Vispār pasākums bija jauks – tāds viegls čiliņš dabā un patīkamā atmosfērā.

Vaidava, Mālēdiena festivāls

Vaidavas keramikas ražotnē

Pēc tam nāca Valmieras pilsētas svētki un es izmantoju iespēju dienu pavadīt galerijā “Laipa” divās mākslas nodarbībās. Pirmā bija akrila gleznošana/krāsu jaukšana ar Patrīciju Brekti – ļoti jauki un tagad man ļoti gribas vēl pamēģināt ar akrilu. Otrā bija akvareļa gleznošanas nodarbība slapjā akvareļa tehnikā – manuprāt, drusku haotiski, varbūt pasniedzēja jau bija sagurusi un skaidrs, ka slapjā akvareļa tehnika ir ciets rieksts, ko nevar tā uzreiz pārkost.

Kārlienas pagalms, akrila nodarbība

Mana mākslinieciskā darbošanās neaprobežojās tikai ar tām divām nodarbībām. Cenšos vismaz reizi dažās dienās kaut ko uzzīmēt. Ir tapuši daži jauni darbi un nopirku nelielu skiču blociņu, ko nēsāt līdzi.

Pojene

31. jūlijā mūsu sunim palika 2 gadi un jubileja tika nosvinēta ar tortīti, ko jubilārs ļoti atbalstīja. Viņš pat ierosināja, ka jubileju varētu svinēt katru dienu. Vai tagad viņš ir pieaudzis? Drusku prātīgāks kļūst, miegā tagad biežāk rūc, nevis smilkst. Ko īpaši pamanīju šovasar: ja viņš redz, ka ēdam no kāda krūma ogas, viņš arī pats meklē un ēd -jāņogas, mellenes, korintes, ērkšķogas, avenes. Puikam ļoti garšo, bet nesatraucieties, viņš ar tādu pašu baudu ēd arī gaļu.

Tomēr tiku pie dažām brīvdienām un vienu no tām izmantoju, lai apciemotu pāris mīļas draudzenes Rīgā. Zvaigzne Cafe man uztaisīja milzīgu latti. Bija gandrīz 11 no rīta, kafiju vēl nebiju dzērusi un laikam pēc manas sejas izteiksmes bija skaidrs, ka ne ar kādu mazo porciju man nepietiks. Pagaršoju arī slaveno Raunas eklēru. Nē nu, nekāda vaina, sulīgs, bet es laikam no visiem sajūsmas tekstiem gaidīju ko tādu, ka man būs jālec augšā un jākliedz: “Jā, tas tik ir eklērs!”. Bet svarīgāk ir tas, ka, draudzeni gaidot, ielasījos Ilgas Raščevskas “Norakstītie” sākumā. Sākums iesit pakrūtē, gribas izlasīt visu, bet tā noteikti būs smaga lasāmviela. Ja par grāmatām, tad Rīgā nevienu grāmatu nenopirku, lai gan pagāju garām Robert`s Books un bija milzīgs kārdinājums tur iegriezties. Viņiem 2. septembrī būšot “yard sale”.

Zvaigzne Cafe

Vēl es aizgāju uz izstādi “Krievu mākslas zelta klasika 19. gs” Rīgas Biržā. Izstādē sajūsmināja Ivana Šiškina darbi, īpaši ar sēpiju, ogli radītie. Neesmu nekāda dižā mākslas zinātāja, tāpēc gāju apbrīnot mākslinieku veikumu un pētīt kā attēlotas detaļas, gaismas.

"Krievu mākslas zelta klasika 19. gs"

Vasīlijs Surikovs “Muižniece Morozova. Skice” (1884). Šis darbs tiek uzskatīts par vienu no 19. gs. krievu glezniecības šedevriem.

"Krievu mākslas zelta klasika 19. gs"

Ir iestājies tas brīdis, kad tuvākajā apkaimē (un ar to es domāju ~100 km rādiusu ap Valmieru) visi interesējošie dabas objekti ir apskatīti, bet Līču-Laņģu klintis bija dikti iespaidīgas, tāpēc devāmies uz Liepu vēlreiz.

Līču=Lanģu klintis

Domāju par šo taku uzrakstīt atsevišķu rakstu, jo man vēl jāpastāsta par grāmatām.

Lasīšu Ar grāmatām tātad ir tā, ka esmu izlasījusi 4, dažas ir iesāktas un vēl pāris jaunas nopirktas gaida rindā. Vasaras sākumā iecerētais saraksts, protams, netiek lasīts pilnīgi bez nekādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Iesāku Lorensa Darela “Aleksandrijas kvartetu”, pēc pirmās daļas tā kā netaisījos turpināt, tomēr ziņkāre uzvarēja un tagad piktojos, ka latviski tik vien ir, trešā un ceturtā daļa jāmeklē angliski. Kaut kas tajā Darela romānu ciklā ir. Izlasīju arī svaigi iznākušo “Cilvēku, zvēru un dievu zemē“. Bet vispār mani ir nomocījušas nopietnās grāmatas un paķēru lasīt franču sentimentālo romānu, kas mani labi izklaidēja un noveda pie vēl diviem romantiskajiem romāniem. Pašlaik lasu “Ik dienu, ik stundu” un pēc tam man ir vēl viens Marka Levī romāns. Tad varbūt saldo būšu saēdusies ilgam laikam un atgriezīšos pie nopietnākas literatūras.

Te nu būtu laiks likt punktu. Rudens man atnāks ar jau tradicionālo R.I.P. lasīšanas pasākumu. Pieļauju, ka šoreiz lasīšu tikai 2 grāmatas un izvēle man jau ir skaidra.

Cilvēku, zvēru un dievu zemē. Antonijs Ferdinands Osendovskis

Mongolija, dzīvesstāstsZvaigzne ABC 2017. gads, 366 lpp.

Reāli dzīvesstāsti mēdz pārspēt visus izdomātos stāstus, tāpēc ir tik vilinoši tos lasīt, vismaz man. Ja vēl tiek norādīts, ka tas būs bīstams piedzīvojums jāšus cauri Centrālajai Āzijai, tad obligāti jālasa, jo tas Zemes apgabals man caur literatūru vēl maziepazīts.

Autors stāstījumu sāk ar bēgšanu no Sibīrijas uz Mongoliju. Viņam palīdz labi cilvēki un, pēc dažu mēnešu slēpšanās alā Sibīrijas mežos ziemā (varat iedomāties?!), Osendovskis uzsāk smagu, ilgu un bīstamu ceļojumu uz Mongoliju. Viņa mērķis ir Ķīna un tālāk Eiropa, lai tiktu prom no boļševikiem, kuriem viņš, būdams politiski aktīvs polis ar smadzenēm ķīseļa vietā, ir stipri nevēlama persona. Mongolijā viņš iestrēgst apmēram gadu un iesaistās vietējo iedzīvotāju aktivitātēs. Iespējams, ka tā ir izglītotu un ar līdera dotībām apveltītu cilvēku sodība, ka viņi, pat negribot, nonāk kādu grupu priekšgalā un ir spiesti kaut ko kārtot un vadīt. Tā sanāk Osendovskim. Īsti nesapratu, vai tas viņam patīk vai nē, bet ar šo darbošanos viņš gan iekuļas jaunās briesmās, gan, ļoti iespējams, tieši tas viņam ļauj izbēgt un beidzot nokļūt Pekinā.

Mongolijā taču nekā nav, tikai stepe un kalni! Izrādās, ka tā vis nav. Vismaz 1920. gadu sākumā no Osendovska stāstītā tā šķiet diezgan apdzīvota teritorija, kurā nemitīgi pārvietojas dažādu tautību cilvēki. Pat vēl trakāk – Mongolija tolaik ir politisku intrigu pilns kaujas lauks. Ķīnieši, krievi (baltie pret sarkanajiem), mongoļi, dažādas ciltis tika ierautas ķīviņos par Mongolijas pārvaldīšanu.

Osendovska valodu zināšanas, interese par ģeoloģiju, vietējo tautu dzīvi un politiku, vērīgais žurnālista skats padara “Cilvēku, zvēru un dievu zemē” par piedzīvojumu romānu garā sarakstītu vērtīgu informācijas krātuvi. Autors veikli raksta, lasās viegli. Tekstu papildina daudzas fotogrāfijas. Žēl, ka nav karte ar autora pārvietošanās maršrutu. Kartes trūkums netraucē, bet man šādus ceļojumus vienmēr gribas redzēt karti.  Tulkojumā mulsināja regulāri minētā “katliene”. Domāju, ka drukas kļūda un domāta kalniene, tomēr akadēmiskā terminu datubāze saka, ka katliene ir un blakām min “iedobe”. Mūžu dzīvo, mūžu mācies….

Lasīju ar lielu interesi, tikai nepameta tāda neliela nereāluma sajūta. Likās, ka drusku piepušķoti notikumi, ko labam stāstam var piedot. Traka dzīve uz pulvera mucas vairāku tautu plosītā zemē, bet autoru pavada izcila veiksme. Skaidrs, ka viņa zināšanas padara viņu noderīgu dažādās situācijās, tomēr vai tiešām viņš ne ar vienu nesastrīdējās, nedabūja pa muti, nekļūdījās? Rakstot pašam par sevi vienmēr ir tā greznība nepateikt to, ko nevēlies, lai citi uzzina. Ak, es droši vien nevajadzīgi piekasos un spekulēju. Katrā ziņā, apbrīnojams gabaliņš no spēcīgas personības dzīves un ļoti interesants ieskats 1920. gadu Mongolijā, beigas gan drusku aizpeld stāstījumā par Dzīvo Budu, leģendās un pareģojumos.

Vērtējums: 3/5

Sala. Robērs Merls

34752379Izdevniecība “Liesma” 1969. gads, 505 lpp.

Man tik ārkārtīgi patika “Malvilas pils”, tāpēc priecīgā satraukumā pukstošu sirdi ķēros pie Robēra Merla nākamā romāna “Sala”. Kā jau varat nojaust, romāna darbība risinās uz salas. Tā ir neliela, neapdzīvota sala kaut kur okeānā gabalu no Taiti. Uz šīs salas apmetas vairāki jūrnieki, kas uzrīkojuši kuģa dumpi, un taitieši ar sieviešu baru, kas palīdzēja jūrniekiem aizkuģot līdz salai. Ļoti ātri top skaidrs, ka starp brutālajiem jūrniekiem (pārsvarā tie ir briti), ar savu baltā cilvēka pārākumu, un maigajiem taitiešiem, ar savām tradīcijām, saskanīgas un mierīgas dzīves nebūs. Konflikts eskalē un iznākums ir skarbi likumsakarīgs.

Sākums bija šausmīgi lēns. Ap 90. lapaspusi vēl cerēju: paga, ļauj sižetam ieskrieties, tagad viņi ir uz salas, būs interesanti. Interesantāk palika, bet, ārprāts, cik šī ir apnicīga grāmata. Tie interesantie brīži ir jāizkasa no vārdu jūras par to kā taitietes apjūsmo kuslo jēriņu, nē, gailīti Perselu un kā Persels jau simto reizi atkārto, ka viņš nenostāsies nevienā pusē, ieroci rokās neņems, vardarbība ir grēks un tādā garā.

Persels ir romāna galvenais tēls – jauns, dievbijīgs pacifists, kurš ļoti labi saprotas ar taitiešiem. Savā ziņā Perselam ir taisnība, viņš grib, lai viss ir taisnīgi, demokrātiski, bet savu ideālu dēļ tomēr netieši vainīgs traģēdijā. Nenostājoties taitiešu pusē viņš neviļus atbalsta jūrnieku agresiju. Tad vēl ir kapteinis Mazons: ļoti interesants tipāžs savā nelokāmajā stulbumā un uzpūtībā. Ja viņš būtu savādāka rakstura, iespējams, dzīve uz salas izvērstos pavisam citādi.

Negribu būt netaisna, tāpēc jāpiezīmē, ka psiholoģiski šī ir ļoti interesanta drāma ar spēcīgu nobeigumu. Ja man jau no sākuma nebūtu skaidrs, kā tas viss beigsies, varbūt tā negarlaikotos. Arī no antropoloģijas puses ir interesanti lasīt, jo autors daudz stāsta par taitiešu pasaules uzskatu, paražām, domāšanu un sadzīvi. Diemžēl šoreiz man traucēja milzīgais “ūdens” daudzums tekstā un tas, ka nebija neviena varoņa, kam pieķerties.

Salīdzinot “Salu” un “Malvilas pili”, otrā šķiet dikti optimistiska un pat nereāla. “Sala” ar zemiskajiem, gļēvajiem un kašķīgajiem iemītniekiem ir krietni reālāka. Es tomēr mīļuprāt pārlasīšu Malvilu, jo man gribas ticēt “pasakām” un tam, ka kopā spēj savākties saprātīgi cilvēki un izdzīvot, nevis viens otru apslaktēt. Gandrīz aizmirsu piebilst, ka “Salas” ideja balstīta uz reāliem notikumiem. Par to var izlasīt grāmatas priekšvārdā.

Vērtējums: 3/5