Vienpadsmitā stacija. Emīlija Sentdžona Mandela

apokalipses romāns, Prometejs, jauna grāmataPrometejs 2019. gads, 352 lpp.

Šis nu reiz ir romāns, pēc kura izlasīšanas vēl brīdi gribas sēdēt un blenzt sienā. Ne tāpēc, ka būtu šokējošas beigas vai ārkārtīgi spraigs sižets, bet lai apdomātu izlasīto, nopriecātos, ka esi šeit, nevis viens no romāna tēliem, tad atcerēties par koronavīrusu…. Mjā. Tieši “īstajā” laikā man iekrita šīs grāmatas lasīšana. Negribu šeit vilkt paralēles vai iedziļināties tajā, kas pašlaik notiek pasaulē, bet iztēles zirgi auļo strauji.

Man ir zināma apokalipses/ pēcapokalipses romānu lasīšanas pieredze, bet “Vienpadsmitā stacija” ir kaut kas cits. Nav vampīru vai zombiju, nav arī tā nenormālā spriedze, kas valdīja “Vongezerā”. Ja atceraties, arī tur sākās nāvējoša pandēmija, cilvēki bēga, izdzīvojušo bija maz. Mandelas romāns ir krietni mierīgāks, liegas nostalģijas pārņemts, pat filozofisks. Stāsts ir vienlīdz lielā mērā par cilvēkiem pirms apokalipses kā cilvēkiem pēc apokalipses. Sižets balstās uz dažiem galvenajiem varoņiem, lēkājot laikā ar 20 gadu starpību, un sava noteikta loma ir arī “Vienpadsmitajai stacijai”. Kopumā šķiet, ka visi cilvēki jūtas kā apmaldījušies un viss, ko viņi vēlas, ir nokļūt mājās. Mājas šajā gadījumā ir plašs jēdziens un vairāk saistīts ar sajūtām, nevis fizisku vietu.

Pēcapokalipses pasaulē vēl spilgtāk iezīmējas mākslas un kultūras nozīme, tā ir kā gaisma tumsā. Bibliotēka kādā apmetnē, daži avīžu eksemplāri, ceļojošās teātra un orķestra trupas uzstāšanās, civilizācijas muzejs – tas viss ļauj cilvēkiem uz brīdi aizmirst sarežģīto ikdienu.

Ļoti patika, cik autore visu rūpīgi nostrādājusi. Katrai sīkajai detaļai ir sava jēga un vieta, pat stikla papīra presei. Es precīzi uzminēju, kas ir pravietis, un tas tā forši sasēja kopā sižeta pavedienus. Man patika arī tas, ka liela grāmatas daļa ir veltīta cilvēku attiecībām, kā viņi rīkojas noteiktos apstākļos, kādas izvēles izdara. Kā skumst pēc zudušā, nāk uz muzeju apskatīt motociklu vai datoru, kā bērniem ir grūti pieņemt un saprast, ka lidmašīnas lidoja pa gaisu un sekunžu laikā varēja sazināties ar cilvēku otrā pasaules malā. Kāds tēvs jautāja, vai ir jēga mācīt bērniem par bijušo. Vai ir labāk atcerēties vai aizmirst? Varbūt kļūdos, bet man šķiet, ka pāris varoņi 20 gadus pēc apokalipses savā ziņā pat ir laimīgāki kā pirms tās, jo viņu dzīvei ir lielāka jēga.

Manuprāt, sižeta atrisinājums ir labs un beigas cerīgas, tās šķita iederīgas un vienlaikus arī noslēdzošas. Turpinājums lai paliek lasītāja iztēlei. Vispār man šķiet, ka šo grāmatu ir grūti noraksturot. Anotācija ir pareiza, šeit rakstītais arī, un tomēr romānam piemīt kas netverams. Diez vai kaut kas no rakstītā spēs precīzi raksturot to, kā jūs jutīsieties romānu lasot. Starp citu, šogad angliski iznāks Mandelas “The Glass Hotel” par krimināliem notikumiem ap 2008. gadu un šajā grāmatā parādīsies daži tēli no “Vienpadsmitās stacijas”, bet grāmatas nav saistītas, jaunais romāns esot savādāks arī noskaņas ziņā.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

 

Pilsēta sapņo. Daniels Polaņskis

izdevniecība Prometejs, urbānā fantāzijaPrometejs 2019. gads, 332 lpp.

Godīgi sakot, pagāja neierasti daudz lapu, līdz beidzot ielasījos šajā grāmatā. Vai nu tas bija autora stils, nodaļu uzbūve, vai arī noslēpumainais M un nesaprotamie notikumi, bet sāku jau bažīties, ka šī būs pirmā grāmata no “Prometeja”, kas man ne visai patiks. Tad pēkšņi atradu īsto lasīšanas ritmu un tiku iekšā šajā īpatnējā stāstā. Beigās jau tā aizrāvos, ka tagad kreņķis par grāmatas īsumu un kaifā varbūt esmu iedevusi vienu zvaigzni par daudz, bet lai jau. Pieļauju gan, ka “Pilsēta sapņo” būs na ļubiteļa.

Nevaru drošu sirdi apgalvot, ka sapratu, kas īsti ir M: samērā veiksmīgs mags-pofigists bez ambīcijām, vai tomēr kas vairāk. Visa tā paralēlā Ņujorkas realitāte brīžiem ir tik dīvaina, ka M uz tās fona šķiet visparastākais cilvēks līdz kārtējais notikums šo iespaidu apgāž. Iespējams, ka pārsteidzošākais ir autora izvairīšanās galveno tēlu padarīt par simpātisku klišejisko varoni, kas glābj pasauli, vai vispār kaut ko diži paskaidrot. Cienu autorus, kas nepasniedz visu uz paplātes, vienlaicīgi spējot saintriģēt, aizraut un iekustināt iztēli.

“Pilsēta sapņo” ir vēl viena īpašība, kas vienmēr no manis izpelnās papildus punktus: Polaņskis neskopojas ar sarkasmu un ironiju. Es pat teiktu, ka M ir sarkasma karalis. Brīnišķīgi! Ļoti izbaudīju viņa trāpīgos tekstus. Autora iztēle, kas ģenerējusi uz papīra trakus stāstus ir vēl viens grāmatas pluss. Lasīt “Pilsēta sapņo” ir kā lasīt sapņus. Kā jau sapņos – viss ir neiespējams un vienlaikus iespējams un loģisks. Zem virsējā dīvainību slāņa ir stāsts par dzīvi pilsētā, draudzību, dzīves apnikumu, asu izjūtu meklējumiem un daudz ko citu.

Kas vispār notiek? Fig viņu zina. Tā pa lielam dažkārt nenotiek nekas. M vienkārši ļauj, lai dzīve plūst. Viņš mēdz sēdēt kafejnīcā, dzert kafiju, vai ko stiprāku, un lasīt, līdz uzrodas kārtējais draugs, kam noderētu viņa palīdzība. Seko samērā nekaitīgi notikumi, lai gan gadās arī pa skarbākam brīdim, bet autors nenolaižas līdz to sīkākai aprakstīšanai un tāpēc stāsts kopumā paliek uz pozitīvas nots, spriedzes tikpat kā nav. Tas mani pamatīgi pārsteidza un iepriecināja. Iedomājieties tikai, romāns bez drāmas, iznīcinoša naida un pasaules glābšanas. Nu labi, drusku glābt sanāk, bet tas nav nekāds episkais kvests, kurā varoņi dodas nāvē. Kaut kur bija rakstīts, ka cīņa starp divām Ņujorkas karalienēm draud visu iznīcināt, bet tas ir pārspīlējums. Katrā ziņā tas nav tā kā esam raduši lasīt citās grāmatās un redzēt kino.

Vēl daži “tehniskāki” sīkumi. Katra nodaļa ir atsevišķs notikums, mirklis no M dzīves Ņujorkā noteiktā laika nogrieznī, un to īsto ritmu uzķēru tad, kad vienā piegājienā sāku lasīt pa 1 – 2 nodaļām, pārstājot gaidīt ierasto sižeta attīstību. Tajā brīdī šos notikumus sāku izbaudīt. Iepriekš nebiju saskārusies ar Ulda Šēna tulkojumu, bet šķita iztulkots tā kā tiešām runā, nevis literāri pielaizīti un tas man patika. Redaktore gan šoreiz bijusi neuzmanīga un daži burti pasprukuši nevietā.

Šī ir pozitīva grāmata un tāpēc nobeigšu pozitīvi. Domāju, ka mana mīļākā nodaļa bija par bibliotēku, kas, protams, ir diezgan loģiski, bet tā bibliotēka ir īpaša un tur notikušais bija lielisks melnā humora gabals. Man patika, gribētu lasīt vēl par M piedzīvojumiem.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

2019. gads grāmatās

Reiz Rozenštrauhs dziedāja “gadi skrien kā stirnas” un, ņemot vērā, ka ir jau 11. janvāris, domāju, ka pēdējais laiks atskatīties uz izlasītajām grāmatām 2019. gadā.

Lasīšana gāja kā pa celmiem, tomēr beigās pagājušajā gadā izlasīju 34 literāros darbus. Teikšu kā ir, šādu skaitli “uzdzīt” palīdzēja plānās dzejas grāmatas un daži pavisam īsi stāsti, jo lappuses izlasītas tikai 6319.

Kopumā izlasīju 12 dzejas krājumus.

TOP 3 dzeja:

  1. Madaras Gruntmanes dzeja (“Narkozes” un “Dzērājmeitiņa” uztveru kā vienu)
  2. Dainis Deigelis “Dievs beidz”
  3. Gunta Šnipke “Ceļi”

Šis arī bija gads, kad diezgan mērķtiecīgi lasīju mākslas grāmatas (uzziņu, mācību un atmiņas).

TOP 3 mākslas grāmatas:

  1. Pegijas Gugenhaimas autobiogrāfija
  2. Uldis Zemzaris “Mākslinieki, dzīves ceļā satiktie”
  3. Flāvija Fridžeri “Sievietes mākslinieces”

Neatceros gadu, kad tik maz būtu lasījusi daiļliteratūru, toties gandrīz visi bija fantastiski labi vai vismaz pārsteidzoši, interesanti un atmiņā paliekoši romāni.

TOP 3 daiļliteratūra:

  1. Marta Velsa “Slepkabota dienasgrāmatas” (abas grāmatas uztveru kā vienu)
  2. Adrians Čajkovskis “Laika bērni”
  3. Džo Aberkrombijs “Pats asmens”

Kā vienmēr, par visiem izlasītajiem darbiem vēl neesmu paspējusi uzrakstīt atsauksmes. Nobeigumā gads bildēs.

 

Sievietes mākslinieces. Flāvija Fridžeri

mākslas grāmata, mākslas pamatiJāņa Rozes apgāds 2019. gads, 176 lpp.

2019. gads man pagāja diezgan izteiktā mākslas zīmē, tāpēc gribu gadu pabeigt ar interesantu mākslas grāmatu. Esmu iecienījusi konspektīvo un izglītojošo grāmatu sēriju “Mākslas pamati”, tāpēc ļoti sapriecājos par trim šīs sērijas jaunumiem. Par vienu no tiem – “Sievietes mākslinieces” – tūlīt pastāstīšu, pārējie vēl gaida lasīšanas rindā.

Teikšu godīgi, ka agrāk nebiju pievērsusi īpašu uzmanību tam, cik maz vēstures rakstos, izstādēs un grāmatās pieminētas sievietes mākslinieces. Es pievērsu uzmanību pašiem darbiem, mākslinieka rokrakstam. Tikai pēc “Stāsti par mākslas vēsturi” un pāris citu “Mākslas pamatu” izdevumu izlasīšanas, es sāku domāt: “hmm, kāpēc es par šādu mākslinieci lasu pirmo reizi, viņas darbi ir lieliski” un “bet kur ir citas mākslinieces, vai tad tiešām bija tikai trīs”. Trīs ir iedomāts skaitlis, bet, jā, tajās grāmatās viņu bija ļoti maz, vien dažas.

“Sievietes mākslinieces” ir vajadzīga un nozīmīga grāmata, jo aizpilda balto caurumu manās un daudzu citu cilvēku zināšanās par mākslas pasaules mazāk zināmo pusi. Protams, šī nav visaptveroša enciklopēdija (tādam statusam labāk der “Great Women Artists” – vairāk kā 400 mākslinieču 500 gadu laikā). Ir pieminētas tikai tās mākslinieces, kas ar saviem darbiem un uzskatiem sniegušas ievērojamu ieguldījumu tēlotājmākslas attīstībā, vai pat mainījušas mākslas uztveri. Likumsakarīgi, ka vizuālā māksla tiek izmantota kā feminisma rupors. Īpaši 20. un 21. gs. mākslinieču galvenā tēma ir feminisms, sievietes ķermeņa uztvere un personīgie pārdzīvojumi. Te gan man gribētos pačīkstēt, ka atlasītās mākslinieces un viņu darbi ir grāmatas autores izvēle un man tā avangarda un performanču bija par daudz. Iespējams, ka “aiz borta” palikušas talantīgas mākslinieces, kuras strādāja/strādā ne tik kliedzoši, ar mazāk aktuālām tēmām, bet vai tāpēc viņu pienesums ir maznozīmīgāks? Tomēr ir saprotama vēlme šokēt publiku, jo tikai tā bieži izdodas likt ieklausīties, domāt un ierosināt pārmaiņas kā to, piemēram, izdarīja “Guerrilla girls” vai Karolī Šnēmane.

Ja man ir jānosauc kādas savas favorītes, tad tās, protams, ir gleznotājas Rozalba Karjēra, Berta Morizo, Alise Nīla, Linete Jadoma-Boakje. Iespaidīgi darbi ir fotogrāfēm Džūlijai Mārgaretai Kameronai (19. gs.) un Grasjelai Iturbidei (mūslaiki). Domāju, ka arī jūs atradīsiet savai iecienītajai tēlotājmākslas jomai pārsteidzošu papildinājumu.

Flāvija Fridžeri grāmatā iekļāvusi vairāk nekā 50 mākslinieces, kas no 16. gs. līdz mūsu dienām darbojušās dažādos mākslas veidos sākot no glezniecības un beidzot ar performancēm. Katrai māksliniecei sniegts īss ieskats viņas dzīvē un daiļradē, minēti svarīgākie notikumi un pievienots nozīmīgākā mākslas darba attēls. Kā ķirsis uz tortes ir laika skala grāmatas beigās ar būtiskākajiem sieviešu sasniegumiem mākslā, zinātnē, politikā un sabiedrībā. Es nespēju beigt domāt, cik agrāk drosmīgām, neatlaidīgām, veiksmīgām un talantīgām bija jābūt šīm sievietēm, lai viņas nespētu ignorēt un ierobežot.

Vēl 1980. gados mākslinieces bija sašutušas, ka viņu darbi netiek pienācīgi atzīti. Runā, ka joprojām mākslinieku vīriešu darbi tiek pārdoti dārgāk, ir prestižāki. Kopš 2018. gada Nacionālajā galerijā Londonā pastāvīgajā ekspozīcijā ir 21 sievietes mākslinieces darbs. Nezinu, vai tas ir daudz, vai maz, bet tiek pieminēts kā nozīmīgs fakts. “The Art Newspaper” 2019. gada sākumā runāja (podkāstā) par pieaugošu tendenci atzīt un izgaismot pagājušo gadsimtu sievietes mākslinieces. Ledus ir salauzts.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

 

2019. gada Ziemassvētkos

Ps

Draugi lasītāji un gaidīti bloga ciemiņi!

Sirsnīgi sveicu Ziemassvētkos! Tieši šogad beidzot līdz galam sapratu, ka svētki un prieks ir sīkumos un tikai paši esam to spējīgi radīt, bet zinu arī kā ir tad, kad prieka nav, svinēt negribas un jūties vientuļi pūlī. Tāpēc novēlu jums gaišu gada nogali par spīti lietum, vismaz vienu tuvu cilvēku līdzās un daudz grāmatu patīkamai laika pavadīšanai.

Par grāmatām runājot, lasīts tik maz, ka nezinu, ko dāvināt, tāpēc lai jums nākamajā gadā izdodas izlasīt vismaz vienu grāmatu, kas aizrauj un uzrunā tik ļoti, ka, samīļotu un izlasītu, to noliekat savā plauktā pie vismīļākajām grāmatām. Daudzlasītājiem – vismaz piecas. 😀

Es veco gadu pavadīšu un jauno sagaidīšu ar bildē redzamo grāmatu čupiņu, kas ļoti gaida manu uzmanību. Ingas Pizānes jaunu dzejas krājumu “Siena, ko nosiltināt” uzdāvināju sev Ziemassvētkos, savukārt Polaņska “Pilsēta sapņo” jau esmu iesākusi lasīt. Vēl mani paciņā gaida kāda noslēpumaina grāmata-dāvana, bet pie tās es tikšu rītdien.

Priecīgi, mierīgi un lai laimīgs Jaunais gads!