Slepkabota dienasgrāmatas 1. grāmata. Marta Velsa

slepkabotsPrometejs 2019. gads, 224 lpp. Slepkabota dienasgrāmatas #1-2

Mīļais, labais Slepkabots! Es labprāt to apskautu un samīļotu, bet baidos, ka tas tam būtu pārāk liels un nepatīkams pārdzīvojums, kas novestu pie kritiskas veiktspējas samazināšanās un izslēgšanās. Redziet, viņam ne visai patīk kontaktēties ar cilvēkiem.

Ja jums šķiet, ka nekad nejustu simpātijas pret ko robotveidīgu, tad neesat iepazinušies ar šo kautrīgo tipu. Slepkabots (tā tas sevi sauc) ir ārkārtīgi saprātīgs mehānisma un cilvēka konstrukts, kas uzlauzis savu vadības moduli. Teorētiski tam uzreiz bija jāmetas slepkavot visu, kas kustas, bet, rokoties pa datiem, tas atklāja izklaides kanālus – tūkstošiem filmu, seriālu, izklaides programmu. Kāda vairs slepkavošana, kad jāskatās kārtējā “Pasaullēkātāju” sērija. Tā nu Slepkabots turpina izlikties par paklausīgu DrošVienību, kas pilda klientu un savas organizācijas pavēles, citādi viņu “atkostu” un tās būtu beigas. Ar klientiem, kā jau cilvēkiem, mēdz gadīties visādas ķibeles, un tam jācenšas savi klienti nosargāt.

Grāmatas vēstītāja balss pieder Slepkabotam un tā ir ļoti simpātiska. Patiks tiem lasītājiem, kas nevairās nolamāties vai ironiski pajokot, kad notiek kas nelāgs. Apbrīnoju autores spēju šo tēlu padarīt ļoti cilvēcīgu, vienlaicīgi saglabājot mašīnas iezīmes. Lai gan Slepkabots saka,  ka ir vienalga, tam ir jūtas. Tas ir arī kautrīgs, neveikls saskarsmē ar cilvēkiem (nav jau tā, ka būtu bijis daudz pozitīvas pieredzes), dažkārt šķietami vieglprātīgs un varbūt mazliet depresīvs.

Vajadzētu atrast kādus trūkumus, bet nav nekā kritizējama. Ja nu vienīgi stāsts par īsu un tagad jāsadzīvo ar mazuma piegaršu. Ievas Melgalves tulkojums ir ļoti veiksmīgs. Iesaku izlasīt viņas priekšvārdu, tas palīdzēs saprast grāmatā lietotos vārdus. Domāju, likt 4 vai 5 zvaigznes, sāku salīdzināt ar citām grāmatām. Tad nolēmu – pie dirsas -, lai iet piecas, jo man reāli patika viss: gan sižets, gan valoda, gan Slepkabots. Es lieliski izklaidējos un vienlaicīgi stāsts man lika domāt (kas raksturīgi kvalitatīvai fantastikai). Nevaru sagaidīt, kad iznāks otrā grāmata (varētu būt septembrī).

Vērtējums:  5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. 

Advertisements

Trīs dienas Viļņā: muzeji

Turpinu savu stāstījumu par brīvdienām Viļņā ar apskatītajiem muzejiem. Pirms braukšanas atzīmēju tos muzejus, kurus noteikti gribējās apmeklēt ar domu, ka sliktos laika apstākļos vairāk dzīvošos pa izstādēm. Beigās sanāca tā, ka apmeklēju trīs muzejus un tas jau bija daudz. Nezinu kā citiem, bet manas smadzenes vienā brīdī pārsātinās un tad vairs neko nespēju uztvert, tāpēc šis skaits jau bija uz robežas. Dažus muzejus atstāju citai reizei.

Lietuvas nacionālais muzejs

Lietuvas nacionālais muzejs

Apskatīju tikai  vienu daļu –Jauno Arsenālu, kura ekspozīcijas veltītas Lietuvas vēsturei no 13. gs līdz 1795. gadam un etnogrāfijai (tautastērpi, sadzīves priekšmeti u.tml). Ekspozīcijas plašas, daudz ko redzēt. Mani pārsteidza Ēģiptes sarkofāgs (dāvinājums), milzīga Vitautas Lielā statuja un filigrānie kokgriezumi.

Drukas mašīna, 19. gs. vidus

Drukas mašīna, ko izmantoja nemiernieki. 19. gs. vidus.

Šeit līdz 16. jūnijam bija apskatāma “History and the Artist: Giedrius Kazimierėnas” – grandiozi psihadēliskas, ikonām līdzīgas gleznas. Ja man jautātu “vai patika?”, man būtu grūti atbildēt. Iespaidīgi, bet ikonogrāfija mani neaizrauj. Milzīgās gleznas Kazimierenas veidojis 15 gadus, par pamatu ņemot nozīmīgus notikumus Lietuvas lielkņazistes laikos.

Giedrius Kazimierėnas

Lietišķās mākslas un dizaina muzejs

Ieraugot, ka šeit apskatāma izstāde “The Magicians of Parisian Fashion. 1920–1999”, nolēmu, ka šis muzejs obligāti jāapmeklē. Brīnišķīga izstāde modes dāmām (tērpi un aksesuāri) apskatāma vēl līdz šī gada 20. augustam. Ja man būtu jāizvēlas, laikam izvēlētos Lanvin vai Diora tērpus, bet vispār izstādē tik daudz skaistu kleitu, ka grūti izvēlēties.

Parīzes modes burvji

Otra lielā izstāde ir “Three Centuries of Fashion” – tērpi (1740. – 1960. gadi) no Aleksandra Vasiļeva kolekcijas. Nezinu, cik ilgi vēl šī izstāde būs apskatāma, varbūt līdz rudenim. Saliekot abas izstādes kopā, ir ļoti interesanti apskatīties, kā mode mainījusies cauri gadsimtiem. Trešajā stāvā var apskatīties “Luxury and Craftsmanship” – dažādas skaistumlietas, ko radījuši amatnieki bagātnieku namu izdaiļošanai. Ja ir nogurums, šo var arī izlaist un doties uzreiz uz “The Weather Diaries” (apskatāma līdz 08.09.2019.). Izstāde ļoti pārsteidza ar atmosfēru – aptumšota telpa ar izgaismotiem objektiem, fonā mūzika, runa. Izstādes tēma – kā Islandes, Grenlandes un Faroe salu daba, vide un tradīcijas iespaido vietējos māksliniekus un dizainerus. Fantastiskas, sapņainas fotogrāfijas, tiešām iespaidīgi un skaisti. Ļoti priecājos, ka iegāju apskatīties.

The Weather Diaries

Iespējams, ka palaidu garām pirmā stāva pastāvīgo ekspozīciju ar mēbelēm, gobelēniem, svečturiem un citām dizaina lietām, jo pēc biļešu pārdevēju saslavēšanas uzreiz metos uz otro stāvu skatīties kleitas.

Viļņas gleznu galerija

Šo Lietuvas mākslas muzeja daļu gandrīz neapskatīju, jo jau biju piekususi un līdz muzeja slēgšanai bija palikusi pusotra stunda, tomēr nolēmu, ka vismaz vienu muzeju ar gleznām vajag, turklāt tur bija apskatāma izstāde par Viļņu mākslinieku gleznās un grafikās. Gleznas bija diezgan pašvakas un vienveidīgas manā izpratnē, grafikas un zīmējumi gan bija labi, pavadīju pie tiem tik daudz laika, ka cauri citām zālēm nācās steigties.

Lietuviešu māksla

Šajā galerijā ir divas patstāvīgās izstādes – ēkas interjers un “Lithuanian Art from 16th to 19th century”. Izstāde par lietuviešu mākslu ir tiešām plaša, pārsvarā gan gleznas un zīmējumi. Ļoti daudz portretu, pāris ļoti iespaidīgas ainavas. Izstāde izkārtota nelielās zālēs un beigās bija sajūta, ka apmaldīšos un mani tur ieslēgs līdz rītam.

Lietuviešu māksla

Samīlējos šajā portretā. Viens no dzīvākajiem, kāds redzēts. Gleznojis Jonas Rustemas.

***

Vai jūs muzejos cītīgi lasāt visu, kas rakstīts? Es nē, jo informācijas ir pārāk daudz un tā izrādījās pareizā pieeja, lai smadzenes neatslēgtos jau pēc Lietuvas nacionālā muzeja (kurā apmeklēju tikai vienu daļu!), jo apskatāmā bija tiešām daudz. Pēc pieredzes varu arī ieteikt izvēlēties dažādus muzejus, lai ir dažāda informācija, dažāda pieredze. Ieejas maksa pieaugušajiem šajos muzejos ir 3 eiro. Jāņem vērā, ka pirmdienās un svētku dienās muzeji ciet (vismaz tie, kurus gribēju apskatīt).

Nākamreiz došos uz Nacionālo mākslas galeriju, MO muzeju un Valdnieku pils muzeju.

Asinis zilas, debesis pelēkas. Undine Radzevičūte

lietuviešu romāns, vēsturiskais romāns, LivonijaJāņa Rozes apgāds 2019. gads, 320 lpp.

Iedomājieties tik – romāns par viduslaikiem, turklāt mūsu vēsturi. Vēl interesantāk ir tas, ka romāns tapis gandrīz nejauši, kad, radu pamudināta, Undine Radzevičūte sākusi meklēt dzimtas saknes un atklājusi radniecību ar Livonijas ordeņa mestru Bernhardu fon der Borhu, kuram, savukārt, rados paši Bordžijas.

Tāds vēsturiskais fons mani ļoti sakārdināja un priecājos, ka šo grāmatu izlasīju. Romāns ļāva nokļūt 15. gadsimta Livonijā, kas bija diezgan drūma, atpalikusi un kašķīga vieta, kur dažādas grupas cīnījās par ietekmi pār zemēm un pilsētām. Kā jau gadās – aiz ticības plīvura slēpjas alkatība un izvirtība. Lai gan romāna galvenais varonis ir mestrs Bernhards fon der Borhs, tomēr viņš, tāpat kā pārējie, šķiet tikai bandinieki laikmeta ritumā, jo šodienas veiksme nākamajā dienā pagriež muguru un uzvaras kļūst bezjēdzīgas.

Radzevičūte izvairījusies iet plašiem aprakstiem piesātināto vēsturiskā romāna ceļu. Tā vietā ir spraigs teksts, īsiem, aprautiem teikumiem veidoti dinamiski dialogi un notikumu apraksti. Rodas sajūta, ka rakstījis ironisks hronists, kuram riebās rakstīt gari un izskaistināti, bet piemita melnā humora dzirksts, kas ielavījusies arī tekstā. Kādam šāds stils varētu neiet pie sirds (kur “normāli”, paplašināti teikumi?!), bet man patika, jo piedeva stāstījumam īpašu savdabību. Aiz šī iemesla grāmata arī lasās ļoti ātri.

Liktu 4 zvaigznes, ja romāns emocionāli vairāk iesaistītu lasītāju, bet šeit lasītājs ir pasīvs novērotājs no malas. Tas pats par sevi nav slikti un pieļauju, ka bija nepieciešams, lai vispār stāstu par mestru Borhu un Livoniju varētu uzrakstīt, neizplūstot uz 1000 lapām. BET gribu uzsvērt, ka tas ir mans subjektīvais viedoklis. Saņēmu komentāru, kur cilvēkam bija tieši pretējs iespaids par teksta emocionālo iesaisti.

Beigās man gribas uzslavēt grāmatas vāku – smuks un atbilstošs. Tāpat prieks par ievietotajām Livonijas kartēm, jo tie laiki bija sen, nevar uzreiz tā atcerēties, kur bija Rēvele un kur Zēgevolde. Protams, Daces Meieres tulkojums ir īpaša kvalitātes zīme un liekus vārdus neprasa. Vai tante Lucina bija mierā ar Undines atklājumiem? Domāju, ka nē, jo senči uzvedās ne pārāk smuki un dižciltīgi. Toties sanāca dzīvelīgs un reālistisks stāsts.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Biedrs bērns un lielie cilvēki. Lēlo Tungala

grāmata bērniem, igauņu literatūraLiels un mazs 2018. gads, 240 lpp. Seltsimees laps #1

Kad izdevniecība man piedāvāja izlasīt “Biedru bērnu”, piekritu, jo mani saista atmiņu tēlojumi un šķita, ka šo grāmatu var lasīt dažāda vecuma paaudzes. Tā arī ir, nederēs vienīgi pavisam maziem bērniem, jo te tomēr garāki teikumi, sarežģītāki vārdi. Tēma arī nav no vieglajām, lai gan dažkārt ir “smiekli caur asarām”: Lēlo mammu aizved melnie vīri un Lēlo cer, ka mamma drīz atgriezīsies, ja viņa būs labs bērns. Tikai būt labam bērnam nemaz nav tik viegli. Īpaši tādai apķērīgai, vērīgai meitenei, kurai patīk izdomāt jocīgas dziesmas.

Manuprāt, “Biedrs bērns” ir skumjš stāsts, kurā pieaugušo pasaules šausmas saplūst ar bērna fantāziju un rotaļām. Ar bērna acīm un muti atklājas padomju režīma absurds, nežēlība un vājprāts. Ja kādu grib sodīt, tad sameklēs kaut vismazāko, neticamāko ieganstu un taisnīgums ir tikai tukšs vārds, uz ko naivi cer Lēlo tēvs.

Šajās atmiņās mani izbrīnīja diezgan atklātā pretpadomiskā izrunāšanās radu starpā Lēlo klātbūtnē, skapī glabātais mundieris un citas lietas. Ja meitene nevietā izrunātos, tas varētu beigties pagalam traģiski. Arī Sofi Oksanenas “Staļina govīs” bija jūtams, ka igauņi uzvedās brīvāk, nekā radies iespaids par latviešiem tajā laikā.

Vienīgais šīs grāmatas mīnuss man bija daudzie dziesmu citāti, jo šīs dziesmas nezinu un pieļauju, ka daudzas arī bija tikai igauņiem zināmas. Lēlo dziesmas ir svarīgas, tā ir daļa no viņas pasaules uztveres, tāpēc grāmatā to ir tik daudz. Viņa saliek kopā igauņu joku dziesmas ar radio skandināto patosu un top kokteilis, kas ļoti spilgti parāda ačgārno pasauli.

Lēlo izaug par populāru dzejnieci un rakstnieci, pēc viņas bērnības atmiņām nesen arī Igaunijā uzņēma filmu. Man gribētos zināt, kā viņai klājās pēc šīs grāmatas beigām un ceru, ka latviski būs arī pārējās triloģijas daļas.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Trīs dienas Viļņā: pilsēta un grāmatnīcas

Vilnius

Maija vidū nepilnas trīs dienas pavadīju Viļņā un šis solo brauciens izrādījās viens no labākajiem lēmumiem pēdējā laikā. Pieļauju, ka Lietuvas galvaspilsētā ir bijuši daudzi, tomēr pastāstīšu par to, kas mani tur ieinteresēja un sajūsmināja. Sākumā domāju rakstīt tikai par grāmatnīcām, bet gribu pastāstīt arī par muzejiem un pārējo, tāpēc par Viļņu būs vismaz divi raksti.

Pilsētās mani pārsvarā interesē arhitektūra, muzeji un grāmatnīcas, tāpēc Viļņā mans plāns bija tieši ar šādu ievirzi, klāt pieķerot cepelīnus. Vairākas vietas palika neapskatītas un gribu Viļņā atgriezties vēlreiz.

Eiropeiskā Viļņa

Pirms pastāstu par grāmatnīcām, mazliet par pilsētu. Viļņa ir eiropeiska, sakopta un zaļa pilsēta ar patīkamu atmosfēru. Bomži un alkāni gan tādi paši kā pie mums. Varbūt, ka citos rajonos ir savādāk, bet centrā es neizjutu to stresa pilno atmosfēru, ko parasti izjūtu Rīgā. Cilvēki šķiet mierīgāki un smaidīgāki. Man ir klusas aizdomas, ka šo atmosfēru ļoti palīdz uzturēt daudzās ēstuves ar āra terasēm, dažiem galdiņiem, vai kaut vai leti ar pāris beņķiem. Smaržo pēc kafijas un ēdiena, cenas pārsvarā tikpat patīkamas kā atmosfēra. Viļņa ir vieta, kur pieēsties nebankrotējot un vienkārši mierīgi pasēdēt, vai tieši otrādi – izbraukāties pa pilsētu ar velo vai eletroskūteri.

Vilnius

Pa Viļņu ir jāstaigā ar degunu gaisā, lai nepalaistu garām skaistās baroka, jūgendstila un citu stilu ēku fasādes, skulptūras, dekorus, laternas. Ir vērts uzrāpties Ģedimina kalnā (tur gan pašlaik remonts un visu nevar apskatīt, tomēr skats uz pilsētu ir simpātisks), izstaigāt Viļņas universitātes kompleksu, Bernardīnu dārzu un vienkārši paklīst šurpu turpu pa vecpilsētu.

Vilnius

Grāmatnīcas

Viļņā ir daudzas vienkāršas grāmatnīcas, bet es atradu trīs pieminēšanas un apskatīšanas vērtas.

Mint Vinetu

Lietoto grāmatu veikals-kafejnīca vecpilsētā (Šv. Ignoto g. 16), kas man atsauca atmiņā Rīgas “Robert`s Books”. Daudz grāmatu lietuviski, angliski neatradu sev neko interesējošu, tomēr vieta ir interesanta pati par sevi. Ja gribat atrast neparastas, mākslinieciskas kartītes un klades, kas izskatās pēc grāmatām, tad jums uz šejieni. Pasūtītā liepziedu tēja tika pagatavota tik lielā kannā, ka knapi izdzēru. Ir vilinošas nišas un vietiņas, kur piesēst. Domāju, ka lietainā laikā šeit mierīgi varētu pavadīt pāris stundas.

Mint Vinetu

Mint Vinetu

Eureka!

Šim nelielajam grāmatu veikalam netālu no Viļņas universitātes (Universiteto g. 10) var viegli paskriet garām, jo nav izteiktas, acīs krītošas izkārtnes, bet es iesaku iegriezties. “Eureka!” ir daudz grāmatu angļu valodā par dažādām tēmām (redzēju interesantas grāmatas par mūziku, kino, psiholoģiju utt.), viena siena atvēlēta daiļliteratūrai (pārsvarā tā, ko sauc par literary fiction, dzeja), nopērkami plakāti, citi sīkumi. Ir arī grāmatas lietuviski, starp tām pamanīju Joņeva “Jelgava 94”. Šajā grāmatnīcā nopirku Orhana Pamuka romānu, gribēju vēl dažas citas grāmatas, tomēr noturējos pretī kārdinājumam.

Eureka!

Eureka!

Viļņas universitātes grāmatnīca

Šī grāmatnīca ir ievērības cienīga ar saviem griestu gleznojumiem. Diemžēl tieši apskates dienā grāmatnīca bija slēgta, tāpēc neko vairāk pastāstīt nevaru. Ak jā, lai tiktu uz grāmatnīcu (Universiteto g. 5), jānopērk ieejas biļete (1,50 eiro pieaugušajam) uz universitātes pagalmu kompleksu. Arhitektūras cienītājiem patiks, biļete ļauj arī apskatīt grezno Sv. Jāņa baznīcu no iekšpuses.

Literātu iela – Literatu gatve

Protams, ka man bija jāapskata arī Literātu iela. Jāsaka godīgi – iela pati ir simpātiska, bet literātu sienu varu atzīmēt kā redzētu ķeksīša pēc. Man pietrūka konteksta – kas un kāpēc. Tagad izlasīju, ka 2008. gadā mākslinieki sāka dekorēt šo ielu ar literātiem veltītiem maziem mākslas darbiem. Par Literātu ielu to sāka saukt 19. gs. par godu dzejniekam Adam Mickiewicz.

Literatu street

***

Nobeigumā grāmatnīcu pirkumi. Klade Baletas no “Mint Vinetu” un O. Pamuka “My Name is Red” no “Eureka!”. Tie tad arī vienīgie suvenīri no Lietuvas.

Viļņas pirkumi

***

Nākamajā daļā pastāstīšu par muzejiem, ēstuvēm un varbūt vēl šo to.