Pagrieziena punkti mākslā. Lī Češīrs

mākslas vēsture, mākslas pamati

Jāņa Rozes apgāds 2019. gads, 176 lpp.

Uzziņu literatūra pārsvarā šķiet nopietna un pasausa, bet “Pagrieziena punkti mākslā” vairāk līdzinās aizraujošam detektīvam. Te ir noslēpumi, lieli atklājumi, kaislības, intrigas un pat slepkavība. Lī Češīrs aizrautīgi pasniedz būtiskus notikumus mākslas vēsturē, kam bija liela ietekme uz mākslas attīstību vai sabiedrības uzskatiem. Reizēm tie pat varēja būt sīki atgadījumi, kas, laikam ritot, pārvērtās lavīnā.

Ieskatam minēšu dažus grāmatā aprakstītos notikumus. Ļoti būtisks bija Brunelleski lineārās perspektīvas atklājums, tas nozīmēja jaunu posmu Eiropas glezniecībā. Mazliet uzjautrinoši, ka vairāk kā gadsimtu Eiropā domāja, ka degunradzis izskatās kā Dīrera gravīrā. Dīrers savam darbam bija izmantojis kāda nezināma mākslinieka skici. Vēlāk izrādījās, ka tā bijusi gaužām neprecīza. Šeit ir arī Francijas mākslas akadēmijas dibināšana un muzeja atklāšana Luvrā, kas ātri kļuva par populāru bezmaksas izklaides vietu. Džona Gofe Renda izgudrotā izspiežamā krāsas tūbiņa ļāva māksliniekiem ērtāk doties gleznot dabā. Īpaši dedzīgi šo izgudrojumu izmantoja impresionisti un tas mums ir devis daudzas brīnišķīgas gleznas. Japānas piedalīšanās Vispasaules izstādē Parīzē 1867. gadā atstāja milzu iespaidu uz jaunajiem māksliniekiem Eiropā un tā pēc tam bija manāma daudzos darbos. Savukārt, 20. gadsimts atnāca ar jauniem mākslas stiliem, sensācijām un skandāliem. Jaunākie notikumi varbūt nešķiet tik nozīmīgi, jo pagājis pārāk īss laiks, lai tos pienācīgi novērtētu. Vismaz tādas ir manas sajūtas.

Īsāk sakot – ļoti interesanta grāmata zinātkāres apmierināšanai. 50 izšķiroši brīži mākslas vēsturē no renesanses līdz mūsdienām neļaus garlaikoties. Protams, tekstu ilustrē pieminētie mākslas darbi vai vietu fotogrāfijas. Šo grāmatu var labi lasīt kopā ar “Stāstiem par mākslas vēsturi”, jo daži notikumi atkārtojas, tomēr katram autoram ir savs stils un akcenti, kas kopā veido plašu ainu. Tā arī labi papildina citās “Mākslas pamatu” sērijas grāmatās iegūtās zināšanas.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Kara suņi. Adrians Čajkovskis

Kara suņi

Prometejs 2020. gads, 320 lpp.

Līdz latviešu lasītājiem nonācis vēl viens smadzenes kustinošs Čajkovska romāns. Jau atkal autors ar savu iztēli un ķirurģiski precīzo bioloģisko formu uzvedības izpratni palien zem lasītāja ādas un mazliet uzspridzina smadzenes.

“Laika bērnos” tie bija zirnekļi, skudras un tāltāla nākotne kosmosā. Šoreiz tā ir tehnoloģiski spēcīgi attīstīta nākotne tepat uz Zemes. Cilvēki radījuši bioformas: dzīvu būtņu un tehnoloģiju krustojumus, bet paši gan neko saprātīgāki nav kļuvuši: rada briesmoņus, paši pēc tam šausminās, jo vieglāk taču ir novelt vainu uz kaut ko citu, nevis sevi. Varbūt kādā brīdī Čajkovskis iedomājās par Mazo Princi un pārkausēja viņa domu par “mēs esam atbildīgi par tiem, kurus radām”. Tas novedis pie daudzslāņaina romāna ar vairākiem sarežģītiem jautājumiem. Romāna darbība ir strauja un spraiga kā asa sižeta filma, tāpēc grāmatu var izlasīt ļoti ātri.

Romāna galvenais tēls Rekss – milzīga, brutāla kara “mašīna” – tikai vēlas būt Labs suns un darīt to, ko Saimnieks liek. Apjausma, ko nozīmē būt brīvam, viņam nenāk viegli. Ir smeldzīgi sekot līdzi viņa atklāsmēm par labo, ļauno un brīvības cenu. Arī ārkārtīgi gudrā Peciņa ir interesants tēls, tomēr vairāk paliek fonā. Būtisks ir trešais augsti attīstītais prāts, kas top saprotamāks tikai grāmatas pēdējā trešdaļā. Čajkovskis nenoņemas ar skaidrošanu un man drusku pietrūka iedziļināšanās fona informācijā. Gribējās zināt vēsturi šai pasaulei. Vienlaikus interesants un neomulīgs man šķita tehnoloģiju pielietojums. Kāpēc cilvēki ir tā tendēti uz destrukciju? Kāpēc pirmā doma ir radīt ieroci? Vai tāpēc, ka tas sniedz varu un naudu?

Man daži cilvēki lūdza pastāstīt, vai var šo grāmatu lasīt, ja dzīvnieku ciešanas ir trigeris (man tā ir). Domāju, ka var. Protams, gadās skumjāki brīži, bet autors nespiež uz tāda veida emocijām, viņa pašmērķis nav dzīvnieku ciešanas un vardarbība. Čajkovski interesē ētikas un filozofijas jautājumi, bet esiet gatavi atrasties augsti attīstīta suņa prātā. Lasot “Kara suņus”, es vēl biežāk samīļoju savu suni un teicu, ka viņš ir labs suns. Man gribas ticēt, ka esmu laba saimniece un viņam nav čipa, tomēr viņam ir būtiski zināt, ka tiek mīlēts un viņa uzvedība ir pareiza.

Rekss ir Labs suns un šī ir laba grāmata.

Vērtējums 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Singapore Dream and Other Adventures: Travel Writings from an Asian Journey. Hermann Hesse

Shambhala 2018, 160 lpp.

Laiku pa laikam man patīk palasīt ceļojumu literatūru un 20. gs. sākuma ceļojums uz Āziju šķita pietiekoši kārdinošs, lai šo grāmatu paņemtu no bibliotēkas. Pēc tam ilgu laiku tā nostāvēja plauktā, līdz beidzot saņēmos izlasīt, jo kauns vēl vienu reizi pagarināt termiņu bibliotēkā.

“Singapore Dream and Other Adventures” sastāv no divdesmit viena ziņojuma par ceļojumu, dažiem dzejoļiem un stāsta par naivu misionāru. Rakstnieka 1911. gadā veiktais ceļojums uz Ceilonu (Šrilanka) un Austrumindiju (Malaizija, Singapūra, Sumatra) iedvesmoja viņu sarakstīt “Sidhartu” un citus romānus. Tolaik šīs teritorijas bija eiropiešu kolonijas un vietējie iedzīvotāji padarīti par kalpotājiem. Koloniālā “virskārta” nesaskanēja ar Heses priekšstatiem par Āziju un rietumniekiem kā “civilizācijas” nesējiem. Viņš priecājās par klusajiem, neuzkrītošajiem ķīniešiem, sirsnīgajiem malajiešiem, bet Eiropas stila arhitektūru nodēvēja sliktāku par netīrību un drudzi. Viņš visā meklēja autentisko, tāpēc šis ceļojums emocionāli izvērtās ne tieši tāds, kādu viņš gaidīja.

Būtībā šī plānā grāmata ir par to, kā, iedomāto austrumu sajūsmināts, rietumu vīrietis mazliet viļas Āzijā. Ceļojuma sākumā Hese par Āziju domā kā par teiksmainu, idealizētu vietu. Ceļojuma laikā viņš sajūsminās par tradicionālo arhitektūru, džungļiem, tauriņiem un vietējiem iedzīvotājiem, bet asi izjūt atsvešinātību un pat nepatiku pret Āzijā dzīvojošajiem eiropiešiem. Beigās Hese ir tā piekusis no karstuma un dizentērijas, ka atmet Indijas ceļojumam ar roku un dodas mājās ātrāk kā plānojis.

Ļoti meistarīgi vides apraksti, tos bija prieks lasīt. Tomēr kopumā atstāja pavirša tūrista iespaidu (lai gan Hese kā vērotājs un pierakstītājs ir rūpīgs un ieinteresēts, veidojas tāda jocīga disonanse), jo tas ir mazliet pārāka, gadsimtu sena eiropieša skatu punkts ar sev interesējošiem akcentiem. Heses darbu cienītājiem šī grāmata būs vērtīgs ieguvums, kas sniegs ieskatu slavenā rakstnieka humānisma pasaules uztverē.

Vērtējums: 3/5

Sirreālisms. Eimija Dempsija

Sirreālisms

Jāņa Rozes apgāds 2020. gads, 176 lpp.

Esmu jau rakstījusi, ka “Mākslas pamatu” sērija ir brīnišķīgs veids iepazīt mākslas vēsturi, dažādus mākslas virzienus un nozīmīgus mākslas darbus. “Sirreālisms” ir kārtējā šīs sērijas grāmata un sniedz ieskatu ļoti nozīmīgā 20. gadsimta mākslas virzienā, kas ir atstājis paliekošu nospiedumu uz jaunākiem mākslas veidiem.

Vairāku, pārsvarā ārēju, apstākļu ietekmē šo grāmatu lasīju ilgi un nogurdinoši. Nevar taču palasīt, ja esi aizmidzis. Topā “grāmatas aizmigšanai” “Sirreālisms” man būtu pirmajā vietā. Ar šo nebūt nevēlos noniecināt grāmatas kvalitāti. Saturiski Eimija Dempsija ir uzrakstījusi ļoti izzinošu un labu grāmatu. Informācija ir labi strukturēta, plaša, tomēr pietiekoši īsa un koncentrēta, ir daudz vizuālo darbu piemēru un tas viss nelielā formātā. Mīkstie vāki glāba manu degunu no traumas, kad atkal kārtējo reizi iemigu.

Autore izseko sirreālismam no tā “dzimšanas” 1924. gadā ar Andrē Bretona “Sirreālisma manifestu”, apskata dažādas mākslinieku grupas, virziena izplešanos pasaulē un iespiešanos fotogrāfijā un kino, līdz pat 1960. gadu beigām, kad Bretons mirst un sirreālisma kustība beidz pastāvēt. Viņa mazliet pieskaras arī sirreālisma atstātajam mantojumam, piemin citus mākslas stilus, kas attīstījās no šīs vērienīgās kustības. Interesanti, ka sirreālisms lielā mērā bija par mākslinieku savstarpēju sadarbošanos kopēju mākslas darbu radīšanā. Virziena ziedu laiki bija pirms 2. pasaules kara, pēcāk tas saņēma pārmetumus par pārāk optimistisku pasaules uztveri, daļa pievērsās misticismam. Ko mēs parasti zinām no sirreālisma? Šķiet, ka Dalī un Magrita reālistiskās, tomēr neiespējamās, gleznas, bet sirreālisma mākslinieku bija daudz vairāk, viņi strādāja dažādās tehnikās. Jauniegūtās zināšanas patīkami saplūst ar Pegijas Gugenheimas autobiogrāfiju, kurā daudzus “Sirreālismā” minētos uzvārdus var iepazīt kā cilvēkus, uzzināt par viņu gaitām, tā laika gaisotni, un kā Pegija vāca sirreālisma kolekciju un rīkoja izstādes.

Man nepatīk sirreālisms. Ja neskaita dažus retus izņēmumus, man tas šķiet nejēdzīgs, pat ākstīgs. Tomēr šis virziens ir būtiska mākslas vēstures daļa un man šķiet svarīgi to iepazīt. Piemēram, skatījos uz Frederika Kīslera skulptūru 1947. gada izstādē un nodomāju, ka tas nu gan ir vājš darbs, pāris lappuses tālāk teksts, ka kritiķi šo izstādi uzskatīja par virziena norieta sākumu. Tātad kaut kāda izpratne man ir radusies. Priecājos, ka Dempsijas darbs man šādu ieskatu deva un tagad labāk izprotu gan dažādās sirreālisma tehnikas, gan tā ietekmi uz citiem mākslas virzieniem. Ir labi pakustināt savas smadzeņu šūnas un tā ir galvenā atbilde, kāpēc lasu par mākslas veidu, kas man nepatīk. Par sirreālismu un citiem modernās mākslas veidiem ļoti noderīga ir arī Eimijas Dempsijas “Modernā māksla” no šīs pašas sērijas.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Avots. Gābriels Skots

Gābriels Skots. Avots. Norvēģu literatūraIzdevniecība u.c. 2019., 152 lpp.

Vieni pašlaik literatūrā meklē pandēmijas vai apokalipses atspoguļojumu, citi lasa izklaidējošus romānus, daži nespēj lasīt nemaz, bet varbūt vēl citi grāmatās meklē mieru. Šiem pēdējiem varētu derēt “Avots”. 1918. gadā pirmo reizi publicētais norvēģu rakstnieka Gābriela Skota epistolārais romāns ir kā miera osta satrauktam prātam. Stāstījums par pieticīga norvēģu zvejnieka Markusa dzīvi ir apcerīgs un paļāvību iedvesošs.

Lai gan Markusam nekas daudz nepieder, viņam pieder kas īpašs – laba sirds un prasme būt mierā ar dzīvi. Tikai beigās viņam mazliet samisējas, bet tā jau dzīvē gadās. Viņš dzīvo savā būdiņā uz klints, iekopj dārzu, brauc zvejā un priecājas par debesīm un jūru. Tieši Markusa prieks un dabas skaistuma attēlojums ļauj lasītājam atvilkt elpu un ar gaišāku skatu paraudzīties apkārt.

Reizēm teksts aiziet filozofiski reliģiskā virzienā un autors, kurš ir mācītāja dēls, caur Markusa stāstu pauž protestantiskos uzskatus. Es personīgi nemīlu šādus tekstus, tomēr vienkāršā zvejnieka pasaules uztverē reliģijas un dabas misticisms iekļaujas organiski un saprotami. Skaidri jūtama arī autora kritika vēlmei pēc mantas vairošanas, kas reizēm jau balansē uz didaktisma robežas.

Interesanti, protams, arī palasīt par 20. gs. sākuma zvejnieku ciemata sadzīvi, zvejas paradumiem. Piemēram, tagad es zinu kā tolaik zvejoja zušus.

Vēl jāpiemin tīkamais grāmatas mākslinieciskais noformējums: ar audumu apvilkts vāks, lakoniskas ilustrācijas. Beigās ir Maijas Burimas pēcvārds, kas iepazīstina ar autoru un analizē viņa veikumu. Tas vispār ir retums mūsdienu izdotajās grāmatās.

Esmu lasījusi vairākas grāmatas par “mazā cilvēka” dzīvi, un “Avots” noteikti ir gaišākā no tām. Man šķiet, ka skaistākais šajā literārajā darbā ir spēka smelšanās no dabas un priecāšanās par ikdienas sīkumiem.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.