Lasīt/ nelasīt #1

Kādu dienu nevarēju izlemt, ko lasīt. Neko no iesāktā negribējās. Neko ne neiesāktā arī ne. Briesmīgi! Sāku rakņāties pa sava e-lasītāja dzīlēm un izdomāju ar sevi uzspēlēt spēli: atrodu grāmatu, kuras nosaukums, vāks un autors man pilnīgi neko neizsaka, par kuru man nav nekādas saprašanas, kāpēc tā ir nonākusi manā kādreiz lasāmo grāmatu “kalnā” un sāku lasīt. Ja pēc pirmajām lapām vai nodaļām grāmata pilnībā nesaista vai kaut kas neapmierina, pārtraucu lasīt, dzēšu laukā no lasītāja. Ja patīk, lasu tālāk vai atlieku uz citu reizi, ja akurāt negribas tieši šobrīd lasīt par konkrēto tēmu.

Pašai par pārsteigumu, man šī spēle iepatikās un pat iekritu azartā. Cik daudz grāmatu spēšu izmest, cik daudz vietas iztīrīt savā Pocketbook?! Esmu izmetusi vairākas grāmatas un divus interesantus stāstus izlasījusi pāris dienās, jo nespēju atrauties. Grāmatas, kuras “nepazīstu”, izmest ir ļoti viegli, galvenais ir neļauties žēlumam: autors centies, vēlāk varbūt paliks labāk, esmu pārāk piekasīga, tas taču nav nopietns iemesls nelasīšanai un tā tālāk. Nekā nebija! Es būšu izlepusi un piekasīga.

Izlepuša un piekasīga lasītāja dažādie iemesli grāmatas pamešanai jeb neizlasīšanai līdz galam:

Waiting to Be Heard: A Memoir. Amanda Knox – pametu pēc pirmās nodaļas pirmās lapas, jo autore ļoti centusies izteikties daiļrunīgi un uzzīmēt sev vēlamo emocionālo fonu. Radās iespaids, ka šajā atmiņu grāmatā tiks manipulēts ar lasītāja emocijām. Amanda tika apsūdzēta savas kaimiņienes slepkavībā un pavadīja vairākus gadus Itālijas cietumā līdz viņu attaisnoja, bet man nepatīk, kad šādu notikumu pārstāstos mēģina uzspiest, kā justies lasītājam vai skatītājam.

Astrid and Veronika. Linda Olsson – divas nodaļas tikai ar aprakstiem un sajūtu, ka autore ļoti centusies, lai viņas pirmā grāmata būtu no tām savādajām, atmosfērīgajām grāmatām. Man nav nekas pret aprakstiem, bet nespēju iztēloties, kas tālāk grāmatā starp divām vientuļām kaimiņienēm, no kurām viena tiek uzskatīta par dīvainu raganu, varētu notikt. Sēdēs uz lieveņa, dzers tēju un 15 nodaļas klusēs, lai apmainītos ar diviem teikumiem 16. nodaļā? Nē, paldies.

Agenda 21. Glenn Beck, Harriet Parke (Agenda 21 #1) – jāatzīst, ka grāmatas sākums ir ievelkošs un ātri sasien emocionālās važās, radot līdzpārdzīvojumu par galvenajiem tēliem nodarīto netaisnību. Tieši emocionālās piesaistes dēļ ielasījos diezgan tālu, līdz nolēmu, ka pietiek. Šī ir kārtējā jau daudz ekspluatētās idejas realizācija par autoritāru režīmu un cilvēkiem, kas sadzīti kopienās, lai dzīvotu pēc dīvainiem noteikumiem. Sievietes ir vaislas lopu statusā, kas ļoti tipiski šādiem sižetiem. Pietiek! Cik var ražot šitādus romānus! Turklāt pasaules pamatojums šķita baltiem diegiem šūts. Kāpēc enerģija netiek ražota ar saules baterijām? Kāda velna pēc cilvēki ēd kaut kādus kubiciņus, bet vāveres tiek speciāli barotas ar riekstiem? Kaut kāda jukušu “zaļo” apokalipse?

Nocturne. Syrie James – amatieriski klišejisks štrunts, kura autore uzskata lasītājus par pilnīgi dumjiem. Ja gadījumā pēc pirmajiem mājieniem nav skaidrs, kas ir noslēpumainais svešinieks, tad autore liek galvenajai varonei pēc uzvedinoša sapņa domāt “kāpēc es sapņoju par vampīru?”. No shit! Muhahaha! Autorei ir aizdomas, ka galvenajai varonei un lasītājiem arī pēc šī sapņa viss nav skaidrs, tāpēc viņa liek Nikolai rakņāties pa Maikla mantām un sviest lasītājiem sejā uzvedinošas norādes. Acīmredzot, Nikola nav lasījusi romānus par vampīriem. Abi varoņi ir skaisti un ar līdzīgiem talantiem, tāpēc viņiem ir acumirklīgi jāiemīlas. Nesaprotu, kāpēc vispār aizlasījos tik tālu. Vismaz Nikola neizpūš elpu par kuras aizturēšanu viņa nezināja.

Turpinājums sekos….

Advertisements

Īsās atsauksmes #14

Atkal sakrājušās dažas grāmatas par kurām izteikties īsumā.

jauniešu romānsHere Lies Daniel Tate. Cristin Terrill

Simon & Schuster 2017, 400 lpp.

Lai gan par šo romānu man būtu ko teikt, izteikšos īsi, jo šī ir no tām grāmatām, par kuru sižetu nedrīkst pļāpāt. Visa sāls ir noslēpumainībā. Antivaroņi, respektīvi – autore, smuki čakarē lasītāju prātus. Īsumā: hronisks melis izliekas par pazudušu puisi, lai tiktu laukā no ķezas un iekuļas bagātā ģimenē, kura ir laimīga par pazudušā radinieka atrašanos. Krāpniekam iepatīkas jaunā dzīve, bet viss nav tik rožaini. Viss, vairāk neko neteikšu. Sen nebiju lasījusi jauniešu romānu un šis man tiešām patika, sižets spraigs, lasījās raiti. Labi izklaidējos, aizdomās turēju visus un priecājos kā mani apčakarēja. Vienīgi beigās atrisinājums šķita pienākam pārāk strauji.

Romāna ideja par puisi, kurš izliekas par pazudušu cilvēku, atsauca man atmiņā dokumentālo filmu “The Imposter” (2012), kas stāsta par puisi no Spānijas, kurš apgalvo, ka ir kādas amerikāņu ģimenes pirms 3 gadiem pazudušais 16 gadus vecais dēls. Filma laba, iesaku, ja interesē tāds stāsts.

Vērtējums: 4/5

romantiskais romānsOne Christmas Kiss in Notting Hill. Mandy Baggot

Ebury Digital 2017, 384 lpp.

Būtisks grāmatas izvēles faktors bija darbības vide – Notinghila, Londona. Nekādas īpašās Londonas sajūtas nenoķēru un būvfirmas jaunā amerikāņu izpilddirektora ambiciozā ideja nonest Notinghilu, lai uzbūvētu tur mega izklaides/viesnīcu kompleksu šķita vienkārši smieklīga ideja. Autore varēja izdomāt kādu reālāku drāmas iemeslu. Amerikānis – šķirtenis ar divām meitām, ātri samīlas būvfirmas darbiniecē, kura piekomandēta par viņa asistenti. Miniet trīs reizes, kur tā sieviete dzīvo? Pareizi. Viņa ļoti mīl to rajonu, tāpēc amerikānis ir sprukās – vai nu sieviete vai būvprojekts Notinghilā. Romāna pluss – galvenā varone nav nevarīga, elsojoša būtne.

Neesmu atmetusi cerības atrast to īsto, maģiski skaisto Ziemassvētku stāstu. Šis nebūs īstais, romāns ir klasiski, romantiski naivs un klišejisks, tomēr bez pārliekām muļķībām, ja vien neskaita neticamo būvniecības ideju. Tomēr kaut kādu Ziemassvētku pasaku vajag un romāna beigas ir tipiskas laimīgo pasaku vai romantisku Holivudas filmu beigas, kas silda sirdi par spīti visam. Romānu var izlasīt ātri, pa kādai lapai mierīgi izlaižot, jo nekas svarīgs netiek rakstīts. Kārtīga smadzeņu košļene.

Vērtējums: 3/5

Kā būt parīzieteiHow To Be Parisian: Wherever You Are. Anne Berest, Audrey Diwan, Caroline de Maigret, Sophie Mas

Ebury Press 2014, 255 lpp.

Izklaidējoša kafijas galdiņa grāmata, ko pašķirstīt un palasīt pie vīna glāzes. Domāju, ka autores ir mazliet pārspīlējušas ar to, kādas ir parīzietes un ko viņas dara vai nedara, bet teksts un bildes nenoliedzami uzbur Francijas sajūtu, ļauj kā sievietei mazliet pasmaidīt par sevi un citām. Šī grāmata atgādina par sievišķīgumu, šarmu, eleganci, ļaušanos kaprīzēm un savām vēlmēm, par būšanu pašai. Man gan ir aizdomas, ka par parīzieti, vai francūzieti vispār, nevar kļūt, par parīzieti ir jāpiedzimst, bet to vieglumu man gribētos iemācīties. Jā, man gribētos būt parīzietei un ir lietas, pie kurām varu pievilkt ķeksīti. Matu krāsošanā gan izgāžos ar skaļu blīkšķi, jo īsta parīziete matus nekrāso, viņa lepojas ar savu dabīgo matu krāsu. Viegla, forša lasāmviela. Dažs labs padoms liekams aiz auss un izmantojams, bet vispār šī ir iedvesmas, nevis pašpalīdzības grāmata. Noteikti vēl pāršķirstīšu. Ja ar angļu valodu esat uz jūs, grāmatnīcās noteikti vēl var atrast latvisko izdevumu “Kā būt parīzietei vienmēr un visur”.

Vērtējums: 3,5/5

Maņuņa. Narinē Abgarjana

bērnības atmiņas, ArmēnijaJumava 2017. gads, 360 lpp., Манюня #1

“Maņuņa” ir Armēnijā dzimušas krievu rakstnieces autobiogrāfiskas atmiņas par bērnību provinces pilsētiņā Berdā padomju gados. Dzīve šeit lielā mērā rit pa savam, jo vietējie iedzīvotāji ir spītīgi un ietiepīgi, bet  vietējais stukačs visiem zināms. Deficīts šeit valda tāpat kā citur, tomēr vietējie ļoti daudz gatavo paši (gan ievārījumus, gan segas) un no autores atmiņām nemaz tā nedveš veikalu tukšie plaukti, kādi bija manāmi pie mums.

Autores atmiņu galvenie tēli ir viņa pati – Narinē, viņas temperamentīgā draudzene Maņuņa, šerpā Maņuņas vecmāmiņa Roza jeb Ba, Narinē māsa – kauslīgā Karīna, un meiteņu vecāki. Domāju, ka vecākiem no šitiem skuķiem bija sirmi mati. Gandrīz visa grāmata ir viens par otru trakāki nedarbu stāsti. Ieslēdzot karstā ūdens boileri (tas strādā uz gāzes), gandrīz uzspridzina Ba dzīvokli; ar tēva bisi no balkona šauj uz nīstamo skolotāju; Maņuņa samīlas pieaugušā vīrietī un nes viņam visādus štruntus; Ba izmazgā un noliek žāvēties aitas vilnu, meitenes pa vilnu izspēlējas kā pa mākoņiem un vēl piekaisa ar smiltīm. Pārsvarā jau, protams, viss sākas nevainīgi, ar labiem nodomiem, bet beidzas traki. Narinē un Maņuņai grāmatā ir 8 – 12 gadi, bet autore laika plūdumu neievēro konsekventi, un ap grāmatas vidu pie kārtējā nedarba nākas brīnīties, vai tiešām tajā vecumā viņas bija tik dumjas, jo iepriekšējā nodaļā viņām bija 11 gadu.

Starp palaidnībām pavīd Armēnijas sadzīves ainas un tas bija interesanti. Universālveikala rindu šturmēšana, milzumgarš saraksts ciemiņam no galvaspilsētas ar atvedamām mantām, skolēnu kora vešana uz koncertu ar kravas auto, jo nebraukt nedrīkst, bet autobuss saplīsis, vietējās tradīcijas un tādā garā. Šādi reālu atmiņu uzzibsnījumi vismaz man šķiet krietni interesantāki par oficiāliem vēstures rakstiem.

Grāmatai nebūtu nācis par sliktu nesaudzīgāks redaktors, kurš izgrieztu laukā soctīklu pļāpu stila rindkopas. Piemirsu kur, bet lasīju, ka šīs atmiņas autore sākotnēji publicējusi blogā. Tas izskaidro stilu.  Vispār jau “Maņuņa” ir sirsnīgs un jautrs atmiņu stāsts par saulainu bērnību, bet es esmu īgņa. Sākumā es smējos, bet uz beigām sāka apnikt nebeidzamā palaidnību straume.

Vērtējums: 3/5

 

Mazā hygge grāmata. Meiks Vikings

Mazā hygge grāmataZvaigzne ABC 2017. gads, 288 lpp.

Šķiet, ka šī mīlīgā grāmata tagad ir daudziem. Es uz šo grāmatu metu acis kopš 2017. gada grāmatu izstādes. Likās tāda ārkārtīgi mājīga un skaista. Tagad varu teikt, ka “Mazā hygge grāmata” tāda tiešām ir. No grāmatas lapām strāvo siltums un labsajūta, jo dāņi omulības un laimes sajūtas pilnas atmosfēras radīšanu ir pacēluši kulta statusā.

Man šī grāmata šķita ideāla lasāmviela gada tumšākajās dienās.  Paši dāņi par omulīgāko laiku uzskata tieši rudeni un ziemu, jo vēl lielāku labsajūtu par sēdēšanu ar draugiem pie kamīna, rada tikai sēdēšana ar draugiem pie kamīna, kad ārā plosās sniega vētra.

Meiks Vikings (tas tiešām ir īsts dāņu uzvārds?) strādā Kopenhāgenas Laimes pētniecības institūtā. Tā kā Dānija regulāri ir laimīgāko valstu topa augšgalā un dāņi gandrīz katrā teikumā iepin kaut ko ar hygge saistītu, tad viņš ņēmās izpētīt, ko īsti hygge nozīmē un kā savu dzīvi laimīgāku var padarīt arī citi. Protams, nebūs tā, ka kļūstot par kaislīgiem hygge principu īstenotājiem savā dzīvē, jūs viennozīmīgi būsiet laimīgi, tomēr sevis lutināšana un tikšanās ar draugiem noteikti nāks par labu emocionālajai veselībai.

Kā dāņi panāk labsajūtu? Īsumā: ļoti daudz sveču un saldumu; kopīga ēst gatavošana; mazas draugu kopas; viss, kas rada komfortu; klusinātas gaismas pārdomātās vietās. Paši par sevi šie elementi nav nekas jauns, nezināms vai unikāls tikai dāņiem. Toties dāņi ir tie, kas no šiem elementiem ir radījuši labsajūtas formulu, dzīvesstilu, ko viņi apzināti piekopj ikdienā.

Būtu maldinoši iedomāties, ka tikai hygge spēj padarīt kādu valsti vai tautu laimīgu. Ļoti svarīgas ir valsts rūpes par labklājības līmeņa celšanu, un Dānijā šajā sakarā tiek darīts ļoti daudz. Arī pārējās skandināvu valstīs ir līdzīgs labklājības līmenis, tomēr tieši hygge ļauj Dānijai atrasties priekšgalā. Tā uzskata Laimes pētniecības institūta darbinieki.

Grāmatā izmantotie zinātniskā pētījuma rezultāti un viegla humora caurstrāvoti padomi labsajūtas radīšanā rada vienlaikus izglītojošu un izklaidējošu saturu, ko papildina fotogrāfijas un ilustrācijas. Šo grāmatu var droši pāršķirstīt kopā ar draugiem pie kafijas krūzes. Varēsiet kopīgi pabrīnīties, cik kg sveču dāņi nodedzina gada laikā. Man patika “Mazā hygge grāmata”, jo tā mudina apzināti radīt ap sevi patīkamus apstākļus un atgādina, cik viegli to var izdarīt. Un galu galā – grāmata ir vienkārši skaista.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Lielā Burvība. Elizabete Gilberta

elizabete gilbertaZvaigzne ABC 2017. gads, 304 lpp.

Domāju, daudziem Elizabetes Gilbertas vārds saistās ar “Ēd, lūdzies, mīli”, kas kādai daļai izrādījās īstā grāmata īstajā brīdī. Man tāda ir viņas jaunākā latviski tulkotā “Lielā Burvība”, kas cilvēkam bez akadēmiskas izglītības kādā radošā jomā atsien rokas un iedrošina darboties.

Gilberta caur savu pieredzi, ko veido viņas nepiekāpīgā vēlme būt rakstniecei, sniedz padomus un dalās atklāsmēs par to, kas ir radošums, kā tam ļauties, kur smelties drosmi un kāpēc katram ir tiesības būt radošam. Īsumā – ja gribi rakstīt, raksti, ja gribi gleznot, glezno, ja gribi veidot māla sniegpārsliņas, veido māla sniegpārsliņas un nedomā daudz, ko par to saka citi. Kādam vienmēr būs, ko teikt, kāds vienmēr gribēs nosodīt. Ļauties radošām izpausmēm nozīmē dzīvot laimīgāku, apmierinātāku dzīvi. Viņa uzsver, ka akadēmiskās zināšanas, protams, ir labi, bet to neesamība nekādā gadījumā nav šķērslis, ja kaut ko vēlies darīt. Svarīga ir prakse un aizrautība. Nekad arī nav par vēlu.

Šīs grāmatas padomus uztveru tik personīgi, jo jau gandrīz gadu ļaujos savai vēlmei zīmēt. Pie daļas no Gilbertas atziņām jau biju pati nonākusi, tomēr vienmēr ir patīkami atrast kādu, kurš domā līdzīgi. Otra daļa man bija kā draudzīgs uzsitiens uz pleca, labvēlīgs galvas mājiens: “jā, ej un dari”.  Grāmatā atzīmēju daudzas vietas un tās pārlasīšu šaubu brīžos.

Man nav sanācis autori iepazīt citos viņas tekstos, bet šajā viņai patīk lietot skaļus vārdus un reizēm balansēt uz bērnišķīgas mistikas robežas, bet viņai tāda domāšana palīdz, lasītājam atliek vien pieņemt vai pieciest. Manā prātā latviskoti uzmundrinoši pašpalīdzības teksti dažkārt skan samāksloti, bet tam es “Lielajā Burvībā” ātri tiku pāri, jo šoreiz man saturs bija krietni būtiskāks par pārējo.

Kopumā man grāmata patika, šķita vērtīga pašreizējā dzīves situācijā. Ja arī jūs meklējat uzmundrinājumu  un pamudinājumu darboties radoši, tad šī grāmata ir domāta jums.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.