Līču-Laņģu klintis

Līdz ar normālas piekļuves takas izveidi, Līču-Laņģu klintis šogad kļuvušas populāras. Un tur tiešām ir iespaidīgi un smuki. Tāda pērle paslēpusies mežā. Šoruden vēl var paspēt apskatīt.

Mēs tur bijām divreiz. Pirmo reizi 2015. gada rudenī, kad pie klintīm varēja nokļūt ejot caur Lodes ķieģeļu rūpnīcas teritoriju. It kā to drīkstēja, it kā ne visai, bet brīvdienā tur neviena nebija un mēs gājām. Otro reizi šogad augustā, civilizēti pa taku, kas sākas netālu no Lodes autobusu pieturas.

Taka vijas caur krūmāju un mežu gar Lodes ķieģeļu rūpnīcas māla karjera malu. Starp citu, tikai no šī karjera tiek ņemti māli Vaidavas keramikas traukiem. Vēl viens fun fact – atceros milzīgos sarkanā ķieģeļa un dakstiņu krāvumus rūpnīcas teritorijā 1980. gadu beigās. Man kā mazam bērnam tas šķita varen skaisti un iespaidīgi.

Skats uz Lodes ķieģeļu fabriku

Caur lekni saaugušajam mežam nonākam līdz stāvai nokāpšanai klinšu pakājē. Tad seko pats iespaidīgākais – alas, avoti un augstā klinšu siena (līdz pat 30 m). Domāju, ka šeit ir skaisti visos gadalaikos.

Līču-Lanģu klintis, dabas taka

Līču-Lanģu klintis, dabas taka

Līču-Lanģu klintis, dabas taka

Kad šķiet, ka taka beigusies, tā nemaz nav. Atliek apiet klinšu izliekumu un paveras jauni brīnumi. Tā mēs pirmajā reizē nemaz visu neizgājām, jo sķita, ka tālāk ceļa nav. Aiz viena no līkumiem pārsteigums – gandrīz mazā Gūtmaņala.

Līču-Lanģu klintis, dabas taka

Līču=Lanģu klintis

Kad paliks slapjāks un arī ziemā šī vieta varētu nebūt piemērota pastaigām, jo takai pārvarā ir zemes segums, tikai vietām izveidotas kāpnes un laipas, var slīdēt, īpaši stāvās vietās. Taka ir apļveida un beidzas turpat, kur sākusies (kopā ~5 – 6 km). Jārēķinās, ka pa ceļam nav kur piesēst, tikai baļķis pie lielās alas. Taka arī grūti/nav pieejama cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Pastaigu var pagarināt, ejot līdz Grīviņiem un izbaudot mežu. Ar atpakaļnākšanu tas jau kopā ir pamatīgs gabals (ap 15 – 17 km varētu sanākt).

Lūdzu, ejiet saudzīgi, uzmanīgi un aiznesiet līdzi visu, ko atnesāt, lai arī citiem ir patīkami uzkavēties Līču-Laņģu klinšu apkārtnē.

Advertisements

Klejojumi Igaunijas rietumkrastā. 2. daļa

igaunijas rietumkrasts

Pirmās dienas iespaidi šeit.

Otrās dienas rīts pienāca saulains, ar kūpošu miglu. Piestātnē viss bija klusu, izņemot to pašu večuku, kas sarkanā žigulī atkal atbrauca un aizīrās līcī.

piestatne

Osterby piestātnes mols, pāri - Hāpsalu

Tur pāri ir Hāpsalu.

Pabrokastojām un devāmies uz Saare, kur kartē tika solīta dabas taka, muiža un putnu vērošanas torņi. Taka Silmas dabas rezervātā pie Sāres ir īsa, ar diviem skatu torņiem (skats uz niedrāju un ūdeņiem), bet putnu migrēšanas laikā noteikti ārkārtīgi aizraujoša vieta.

sares torni

Vispār, cik sapratu, Igaunijas piekrastē ir daudz putnu vērošanas vietu – piekraste pārsvarā zema, līdzena, daudz purvainu vietu. Savukārt Sāres muiža ir smuka un sakopta. Ja mēs jau nebūtu pabrokastojuši, tad muižas kafijas istabā iedzertu kafiju.

Sāres muiža

Pēc Sāres aizbraucām uz Puise ragu (Matsalu nacionālajā parkā) pa rallija cienīgiem ceļiem. Vietas tur ainaviski skaistas.

Puise rags

Kīdeva muiža

Kīdevas muiža. Pašreizējā muižas ēka celta 19. gs. beigās no koka. Unikāla ar to, ka sienas izliktas ar zivju zvīņu veidā sakārtotām lubiņām.

Kiideva nespējām atrast kārtējo apskates torni jūras krastā – visur “ķieģeļi” un laikam tikai vietējie zina ceļu. Noskumuši nolēmām doties mājās. Pērnavā piestājām Subway iestiprināties un pēc Pērnavas izlocījām kājās pie Rannametsa-Tolkuse dabas takas. Izrādās, ka, piestājot ceļa pusē virzienā uz Rīgu un uzkāpjot pa taku uzkalnā aiz pieminekļa, ir piknika vietas, labierīcības un var uzkāpt augstā kāpā no kuras caur priedēm redzama jūra.

Tootusemae takas atpūtas vieta

Tipiska Igaunijas atpūtas vieta.

Tootusemae takas atpūtas vieta

Viss tā klusi noslēpies, bez norādēm. Rannametsa-Tolkuse taku (2,2 km gara) bijām staigājuši divreiz, bet par ceļa otru pusi līdz šim neinteresējāmies. Taku, starp citu, iesaku. Pēcpusdienā saguruši, bet apmierināti atgriezāmies mājās.

Ko ņēmām līdzi road-trip diviem cilvēkiem ar suni:

– pases (arī sunim), nauda
– maiņas veļa, zeķes
– vējjakas
– pārtika un ūdens (nopirkām pa ceļam)
– aptieciņa (citramons, plāksteri, ogle)
– nazis, krūzes, tējkarote
– elektriskā tējkanna (domāta mašīnai, tehnikas brīnums, ko mums uzdāvināja)
– sausā barība un bļoda sunim
– mīksta sega uz kuras gulēt mašīnā
– 2 guļammaisi
– telefoni, planšete ar navigāciju HERE, vads lādēšanai
– papīra salvetes
– pretkukaiņu līdzeklis
– neliels dvielis, higiēnas līdzekļi (ķemme, zobubirstes utml)

Esam sapratuši, ka mums pilnīgi pietiek ar minimumu. Noteikti šādi brauksim vēl. Ja varat ieteikt interesantas apskates vietas Igaunijā, labprāt par tām uzzinātu.

Šis nebija iespaidīgu tūrisma objektu brauciens, tomēr mums patika. Kadiķu audzēs, akmeņainajā jūrmalā un sarkanajās koka mājās ir patiess un kluss ziemeļniecisks šarms, ko mēs pratām novērtēt. Mums jau ir plāns citai reizei – apskatīt Hāpsalu, aizbraukt līdz Paldisku klinšainajam krastam un sameklēt kādu garāku dabas taku.

Klejojumi Igaunijas rietumkrastā. 1. daļa

igaunijas rietumkrasts

Ja tikai nosprauž virzienu un par mērķi izvēlas Hāpsalu, neko vairāk nepētot, tad sanāk tā, ka pilsētā ierodies tieši uz džeza festivālu. Tieši tā mums gadījās divu dienu klejojumā pa Igaunijas rietumu piekrasti ar moto “braucam, kur acis rāda”. Igaunijas akmeņainajam rietumkrastam ar kadiķu audzēm un diezgan regulāri sastopamo tradicionālo apbūvi piemīt īpatnējs, neuzbāzīgs šarms.

Mums vispār Igaunija ļoti patīk. Ceļi tik labi, ka taisni riebjas, tualetes tīras, satiksme mierīga, iepirkties nav problēmu. Arī dažus vārdus zinām, lai gan būs jāpamācās vēl, jo noteikti vairākām interesantām vietām pabraucām garām, tāpēc ka nebijām pirms tam internetā izpētījuši potenciālās apskates vietas un nezinājām, ko nozīmē tas vai cits vārds uz brūnās norādes plāksnes. Ar kirik (baznīca) un mōis (muiža) ir par maz. Bija arī apskates vietas, ko redzējām Hāpsalu dabūtajā tūristu kartē, bet dabā nevarējām atrast – vai nu trūka norāžu, vai taciņa uz objektu sen aizaugusi. Tā nu mēs apskatījām, ko pa ceļam spējām atrast un kas ieinteresēja. Savā ziņā tas sniedza lielu brīvības sajūtu, bet nākamreiz pirms braukšanas drusku tomēr papētīsim visitestonia.com.

kafijas pauze pie Pērnavas

Rīta kafija un maizītes. Lēti un gardi.

Piektdienas vakarā nolēmām, ka brauksim par spīti tam, kādus laika apstākļus sola un katram gadījumam paredzējām, ka varētu gulēt mašīnā. Tas bija ļoti pareizs lēmums, bet par to vēlāk. Kā navigāciju izvēlējāmies HERE, kuru planšetē var lietot bez interneta. Salikām somā visu nepieciešamo un sestdien pēc pieciem startējām Ainažu virzienā un tad pa veco šoseju caur Iklu Igaunijā. Pa ceļam var apskatīt fifīgas mājiņas un burinieku. Braucot no Valmieras tik agri, pirmo kafiju atradām pirms pašas iebraukšanas Pērnavā nelielā mājiņā, kas strādā 24h režīmā. Turpat arī tikām pie siļķmaizītēm brokastīs. Tā neierasti, bet patiesībā gardi.

Iestiprinājušies, apbraucām Pērnavu pa apvedceļu. Pērnavas centrs ir smuks, vietām atgādina Vecrīgas un Jūrmalas sajaukumu, bet esam tur jau bijuši. Tālāk sākās klejojumi pa piekrastes mazajiem ceļiem un ciematiem. Pie Lindi purva uzkāpām skatu tornī.

lindi purva kolāža
Lindi purvs

Nobraucām lejā aiz Lao līdz zemesraga galam, tad uz Tōstamaa un tālāk pa piekrasti.

Selistes baznīca

Selistes baznīca. Rīts patumšs un vēl līst, bet ēkas kā sarkanas ogas spīd.

Ārkārtīgi skaistā piekrastē starp kadiķiem atradām skatu torni un Sōmeri bāku.

Someri skatu tornis
kadiķos
bāka

Pēc tam braucām gar Komsi augšā uz Saastna. Pēc norādēm šķita, ka tur kaut kam ir jābūt, beigās atradām tikai muižas drupas. Krastā bija jābūt milzu akmeņiem Näärikivid, bet aizaugušai takai, kas pāri pļavai, iespējams, veda uz akmeni, priekšā bija elektriskais “gans”. Nolēmām necīnīties ar govju ganībām. Aiz Lihulas nogriezāmies uz 31. šoseju un devāmies uz Hāpsalu.

Hāpsalu izrādījās aizslēgta. Nu labi, ne aizslēgta, bet pārpildīta. Centrs ciet, visur mašīnas un cilvēki. Atradām Jahtas hosteli un tur mums pastāstīja, ka pilsētā notiek slavenais džeza festivāls un nekur vietu nav. Hosteli paturēsim prātā citai reizei, jo vieta izskatījās laba. Nolēmām pa pilsētu nebakstīties, jo ne mašīnu kur nolikt, ne mierīgi pastaigāt. Kur tālāk? Laika vēl daudz, diena tikai pusē, braucam vēl pa piekrasti uz augšu. Pēc lielveikala apmeklējuma, aizbraucām līdz Österby, konstatējām, ka tur ir laba piestātne ar stāvlaukumu, kur varētu arī nakšņot. Aizbraucām augšā uz Ramsi ragu un Telise ragu un beigās līdz Dirhami, bet, jo tuvāk Tallinai, jo vairāk “ķieģeļu” uz mazajiem ceļiem, kas aizved līdz jūrai.

Ramsi rags
Ramsi rags

Izpriecējuši acis pie sakoptajiem privātīpašumiem ar mājām kā izkāpušām no pagājušiem gadsimtiem (igauņiem acīmredzot tik ļoti nevelk uz moderno arhitektūru kā mūsu bagātniekiem) un viegliem koka žogiem, atgriezāmies Österby piestātnē uz nakšņošanu.

Osterby piestātne

Šī piestātne ar bezmaksas stāvlaukumu ir labiekārtota – soli ar galdiem, ūdens krāns un pāris elektrības kontakti, tīra WC, atkritumu konteineri. Pāris vietējie makšķerēja, vakarā večuks laivā aizīrās līcī pārbaudīt tīklus, no mola redzama Hāpsalu un pat varējām mazliet paklausīties džezu. Bez mums šeit kemperī nakšņoja zviedru ģimene. Tējkannā uzvārījām ūdeni, paēdām vakariņas un iekārtojāmies mašīnā gulēt. Jāsaka, ka suns bija traki apmierināts par iespēju uzņemt mūs savos “apartamentos” mašīnas aizmugurē. Naktī mūs divas reizes pamodināja spēcīgs lietus gāziens un nopriecājos, ka neguļam teltī.

Turpinājums sekos.

Dauģēnu dabas taka

Dauģēnu dabas taka
Dauģēnu dabas taku mēģinājām iziet jau maijā. Gājiens beidzās īsti nesācies – izrādījās, ka tiltu pār Ramatu upe nojaukusi un aiznesusi. Pavasarī ūdens vēl bija par augstu un aukstu, lai gribētos brist pāri. Protams, taku var sākt no Skaņākalna puses, bet tad ir vai nu jābrauc iekšā parkā vai jāiet vēl krietns gabals ar kājām, kas kopsummā būtu par daudz vienas dienas lēnai pastaigai, ņemot vērā, ka tāds pats gabals jāiet atpakaļ (taka nav apļveida).

Pagājušajā svētdienā spītīgi mēģinājām vēlreiz no Ramatas puses. Tilta joprojām nav, bet tagad Ramatā ūdens līmenis zems (drusku pāri potītēm) un mierīgi var pārbrist.

pieramatas

Bet vispār rīts sākās neparasti agri – 3:30. Ap šo laiku pagalmā izmisīgi sāka riet suns. Izrādās – kāds “varonis” atstājis to tur piesietu. Atsējām suni, nomierinājām. Blakus mājas iedzīvotāji izsauca pašvaldības policiju. Ielīdām atpakaļ gultā, bet miegs vairs nenāca, sagribējās ēst. Pēc paēšanas nolēmām, ka nav ko niekoties, jābrauc to taku skatīties. Tā nu mēs ap septiņiem jau bridām pāri Ramatai.

Gājām lēni, pētot augus un kukaiņus, mētājot sunim kociņu. Nekādas steigas, kad visa diena vēl priekšā. Turpceļā saēdāmies pilnus vēderus mellenes, avenes, korintes un zemenes, atpakaļceļā pielasījām pilnu somu ar gailenēm. Suns samācījās pats lasīt ogas. Skats kā K. piemiegtām acīm apmierināts plūc no zara korintes – es to varētu skatīties visu dienu.

mezs
Dauģēnu dabas taka
Dauģēnu dabas taka

Dauģēnu dabas taka vijas caur neskartu mežu gar Salacas labo krastu no Ramatas upes pie Puņmutēm līdz Skaņajamkalnam. Mazsalacas mājas lapā pieejama informācija par taku, apskates vietām un karte. Taka ir labiekārtota, visām slapjajām vietām (ja neskaita Ramatu) pāri pārliktas kārtīgas laipas un tiltiņi, arī kāpnes pamatīgas, tikai “šķidriem” pakāpieniem, mazliet jāskatās zem kājām lai nesanāk trāpīt spraugā. Labiekārtotāji vai nu taupījuši materiālus, vai neko daudz nejēdz no drošiem pakāpieniem. Mums galvenais uztraukums bija, lai sunim tur neiekrīt ķepas, jo viņš ne vienmēr skatās, kur nesās. Nomaldīties nevar, norādes ir skaidras, ir arī zaļi balts marķējums uz kokiem.

infrastruktura
Dauģēnu dabas taka

Mēs nogājām 7 km līdz atpūtas vietai, kas atrodas 800 m no Dauģēnu klintīm un griezāmies atpakaļ. Dauģēnu klintis apskatījām jau piektdien, kad airējām garām un spēcīgā lietusgāzē slēpāmies klinšu alas mutē, kas varbūt nav pati drošākā vieta, bet tas nu tā. Posms, ko nogājām, mums ļoti patika – mežs, miers, klusums. Salaca bija redzama vien dažās vietās, bet daba ir tik skaista, ka plaši skati tālumā nemaz neprasījās.

Dauģēnu dabas taka

Top 10 Otrdiena: interneta vietnes atpūtai dabā

Nesen redzēju rakstu, kur starp dažādiem labumiem, ko sniedz grāmatu lasīšana, minēts, ka grāmatu lasītāji ir fiziski aktīvāki par nelasītājiem. Būtu interesanti uzzināt uz kādiem pamatojumiem balstīts šāds secinājums. Lai kā tur būtu, es esmu grāmatu lasītāja un man tiešām patīk kustēties un pavadīt laiku svaigā gaisā.

Viss ievads tāpēc, ka šīs Top 10 Otrdienas tēma ir [manis] iecienīti interneta resursi, kas nav saistīti ar grāmatām. Nolēmu fokusēties uz to, ko izmantoju ikdienā pastaigu un braucienu organizēšanai. Mani orientieri – maz cilvēku, pārsvarā Vidzeme un Igaunija, var paņemt līdzi suni.

Top 5 noderīgas interneta vietnes atpūtai dabā

1. balticmaps.eu

balticmaps
Jāņa Sētas karte ir noderīga sīko celiņu un apdzīvoto vietu atrašanai, attālumu mērīšanai, kad plāno velomaršrutu vai pārgājienu. Karte ir krietni detalizētāka par Google Maps. Īpaši man patīk, ka iezīmēti arī meža ceļi, kas dzīvē var gadīties arī grūti izbraucami un nozīmē piedzīvojumu. Uz kartes izvietotas daudzas apskates vietas, tomēr ne 100%, dabā vienmēr var atrast ko jaunu. Neizmantoju visas BalticMaps iespējas, bet manām vajadzībām pietiek. Apsveru iespēju vasarā abonēt mobilo versiju.

2. dodies.lv

dodieslv
Iespējams, vislabākais avots, lai atrastu dabas taku/atpūtas vietu Latvijas teritorijā. Normunds, Nora un Olivers paši vietas izstaigā un apskata dabā. Karte ir ērti izmantojama, atliek vien sagaidīt Android versiju un laime būs pilnīga.

Šajā brīdī ir svarīgi piebilst, ka papildus reizēm ieskatos daba.gov.lv tūristiem veltītajā sadaļā, vai kāda taka nav slēgta remontam un mammadaba.lv, kur rodama informācija par LVM pārvaldītajiem dabas objektiem. Diemžēl ne vienmēr informācija ir aktuāla. Dodoties uz attālāku dabas objektu ir vērts arī painteresēties vietējā TIC, vai pameklēt informāciju konkrētās pašvaldības mājas lapā.

3. Santas fotostāsti | santapaegle.wordpress.com

santas fotostasti
Santa (ja nekļūdos, tad valmieriete) aktīvi min pedāļus pa Vidzemi un reizēm arī kur tālāk, fotografē un savus braucienus dokumentē blogā. Šo blogu īpaši cītīgi lasu pavasarī un vasarā, kad meklēju jaunas idejas velobraucieniem, jo mums sakrīt “apgūstamā” teritorija. Vienmēr krietni interesantāka šķiet insider pieredze, nevis pašvaldības veidots tūrisma maršruta apraksts. Piemēram, kur nav norāžu, kur sanāk braukt cauri privātīpašumam utml.

4. outdoorgearlab.com

outdoor
Pieredzējuši kalnos kāpēji, slēpotāji, pārgājienu spečuki, velobraucēji un citi aktīvas dzīves piekopēji apvienojušies, lai Amerikas kalnos testētu āra aktivitātēm nepieciešamo inventāru un sniegtu padomus gan profesionāļiem, gan iesācējiem. Man kā pilnīgam amatierim visinteresantākie ir tieši How to choose raksti. Piemēram, kā izvēlēties pārgājienu apavus.

5. orient.lv

orientlv
Atrodami velo maršruti un cita noderīga informācija. Izmantoju diezgan reti, lai palasītu reālu velobraucienu un pārgājienu iespaidus un smeltos idejas.

Labprāt no jums uzzināšu par citiem noderīgiem interneta resursiem atpūtai dabā.