The Grip of It. Jac Jemc

šausmu romānsFSG 2017, 276 lpp.

Viss ir sagriezies tā, ka gandrīz palaidu garām savu mīļo rudens grāmatu izaicinājumu R.eaders I.mbibing P.eril XIII. Tiem, kuri nezina, kas tas ir, pagājušā gada ierakstā visu pastāstīju. Iespējams, ka “The Grip of It” pamanīju kādā jaunāko grāmatu vai ieteicamo grāmatu par tēmu X sarakstā. Jebkurā gadījumā anotācija saintriģēja un lappušu skaits neliels, lai es paspētu to izlasīt R.I.P. izaicinājuma ietvaros.

Romāns konstruēts īsās nodaļās no mājas jauno īpašnieku – Džūlijas un Džeimsa – skatu punkta. Realitāte sāk izplūst, šķobīties un vairs nesaproti – tā tiešām bija, vai arī tās ir tikai iedomas. Grūti izskaidrojamas lietas notiek gan ar māju, gan tās iemītniekiem.

Apsēstas mājas ir klasiska, bet interesanta tēma, tāpat kā psiholoģiskas šausmas vai dīvainības ir interesantākas par prastu zarnu šķaidīšanu. Vismaz man. Šis romāns tomēr neaizrāva. Palika sajūta, ka autore pārāk centusies ar vārdiem uzburt vajadzīgo atmosfēru, pārāk samudrījusi psiholoģiski neskaidro galveno varoņu stāvokli. Neesmu arī stila “es eju”, “es lasu”, “es apguļos uz grīdas” piekritēja. Tomēr interesanti, ka stāstu var nolasīt vairākos līmeņos: gan kā apsēstu māju, gan kā slimību, gan kā alegoriju varoņu attiecībām. Tas man patika.

Ja runājam par šausmām, tad grāmatas sākums ir daudzsološs: veca māja ar dīvainu fona troksni un slepenām telpām, jocīgs kaimiņš, bērni, kuri mežā spēlē slepkavību spēli, un precēts pāris, kas cer sākt jaunu dzīvi. Ir visi priekšnoteikumi, lai lasītājs aizrautīgi pāršķirtu lapas un sajustos neomulīgi. Varbūt pie vainas brīnišķīgā “House of Leaves”, bet “The Grip of It” nebija ne tik šausminoša, ne noslēpumaina kā cerēju. Iespējams, ka audiogrāmatas variantā ar labiem ierunātājiem varētu noķert labu māņticīgu baiļu sajūtu devu.

Vērtējums: 3/5

Advertisements

Ko es skaidri zinu. Opra Vinfrija

Opra Vinfrija, pašpalīdzības grāmataZvaigzne ABC 2016. gads, 217 lpp.

No bibliotēkas līdzi dzejas krājumam paķērās šī grāmata. Opra Vinfrija ir viena no tām slavenībām, kuru kaut kad, kaut kur esmu redzējusi, ļoti virspusēji zinu, bet viņas gaitām līdzi nesekoju. Viņas grāmatu paņēmu ar cerību, ka šis būs spēcīgas sievietes skats uz dzīvi. It kā tā arī ir, tomēr man no tiem amerikāniski ūberoptimistiskajiem iedvesmas tekstiem drusku šķebina, un Opras pļāpāšana ir tieši tāda.

Grāmatā ir apkopoti mazliet koriģēti vairāku gadu garumā rakstīti iedvesmojoši viedokļraksti kādam žurnālam. Esejas sadalītas pa tēmām: prieks, dzīvesprieks, pateicība, iespēja u.c., kurās Opra dalās savās atziņās par to, kur slēpjas laime un apmierinātība ar dzīvi. Protams, tā slēpjas sīkumos un lielā mērā atkarīga no spējas sevi pieņemt un iemīlēt. Oprai tas ilgu laiku neizdodas.

“Ko es skaidri zinu” ir biogrāfisks stāsts, tomēr tas nav dzīves pārstāsts, jo lielākā teksta daļa ir optimistiskas un iedvesmojošas pamācības kā dzīvot un domāt. Opra daudz lasījusi un klausījusies dažādus guru un garīgos līderus, kas stipri atsaucas tajā, ko viņa sludina tālāk. Teksts atstāj arī tādu “redziet, cik es esmu gudra, redziet, cik es esmu laba” iespaidu, bet tā ir tikai mana problēma, ka šie teksta aspekti kaitina.

Tagad skaidri zinu: daļa no šīs grāmatas ir pašapmierināts bla bla bla, daļa garīgi filozofisks bla bla bla, bet ir arī vietas, kas aizķēra un sniedza apdomāšanās vērtas atziņas tieši uz tiem jautājumiem, kas mani pašlaik nomoka. Opra ir ļoti daudz sasniegusi un daudz devusi citiem (pēc viņas vārdiem spriežot), tādā ziņā cepuri nost viņas priekšā. Tomēr viņas skolmeistares stils nešķita simpātisks.

Vērtējums: 2/5

Dzeja un dzeja

Nolēmu sevi kulturāli izglītot, tāpēc devos paklausīties dzeju. Šogad Dzejas dienu noslēdzošais pasākums Valmieras integrētajā bibliotēkā pulcēja gan jaunos, gan vecos dzejniekus. Pasākumu vadīja Andris Akmentiņš un tas izvērtās negaidīti jautrs. Humors dzirkstīja Akmentiņa un Vika dzejā. Pārējie bija nopietnāki, viens pat komiski nopietns. Man ļoti patika jaunās dzejnieces ar savu sniegumu: Inga Pizāne un Agnese Rutkēviča. Diemžēl mana spēja atcerēties sarežģītus vārdus un uzvārdus ar pirmo reizi ir katastrofāla, tāpēc nepateikšu kā sauca vēl vienu no jaunajām, bet viņai bija ļoti labi dzejoļi: tādi skarbi un drusku nikni savā precīzajā dzīves attēlojumā, bet ne pārāk depresīvi.

Dzejas klausīšanās uzvedināja uz dzejas lasīšanu. Pasākumā piedalījās arī Daina Sirmā, viņas pirmais dzejoļu krājums “Kailsals” bija labi nostrādāts un interesants, tāpēc paņēmu “Dievaines”. Pēc tam sagribējās ko vieglāku, ātrā izvēle plauktā bija švaka un starp diviem aktieriem – Vari Vētru un Raimondu Vazdiku – izvēlējos Vētru. Īsumā – sūdīga izvēle.

dzeja, dzejas krājumsDievaines. Daina Sirmā

Pētergailis 2017. gads, 79 lpp.

Dainas Sirmās trešais dzejoļu krājums veltīts veļu laikam. Dzimtas saknes, vēsture, mirušie, pamestas mājas, aizauguši ceļi, atmiņās saglabātie radi, draugi, kaimiņi un svešinieki. Tik daudzi, cik spēka atcerēties. Dažos dzejoļos arī mītiskie, fantāziju radītie tēli pie Nāves jūras un Jūdejas tuksnesī.  Vairāki dzejoļi veltīti Valmieras dedzināšanai 1944. gada septembrī.

Šo dzejas krājumu sāku lasīt rīta krēslā un pie rīta kafijas pabeidzu. “Dievaines” piestāv rudenim. Ne tam košajam rudens sākumam, bet lietum, vējam, miglai un tumsai, jo krājuma vienojošais temats ir aizgājušo atcere. Jau otro reizi pārliecinos, ka Daina Sirmā ir ļoti latviska dzejniece, kuras dzejā cieši saaužas latviski pagāniskais ar kristīgām notīm, viss, kas bijis pagātnē un veido tagadni.

Personīgi man viņas pirmais dzejas krājums patika labāk, šis ir smagāks, turklāt jūtams arī kas grūtāk atkožams, eksperimentāls, tas savādais virziens, kurā viņa izteikti iet ar dzejas ciklu par skolotāju Eiženiju, kura iemīlas savā skolniekā (vēl nepublicēti, šos dzejoļus varēja dzirdēt dzejnieces izpildījumā Dzejas dienu pasākumā).

Vērtējums: 3/5

Varis VētraTu esi skaista visos niekos, sīkumos! Varis Vētra

Bilžu birojs 2013. gads, 95 lpp.

Kaut kā iedomājos, ka šī varētu būt skaista dzeja par mīlestību. Krājumā apkopotie 86 dzejoļi esot ar prozas un dramaturģijas elementiem. Piekrītu, tā tiešām ir. Un te man nākas domāt, vai jebkuru tekstu, kas sakārtots īsās rindās, var saukt par dzeju?

Liela daļa krājuma ir kā saruna starp vīrieti un sievieti. Tēmas: attiecību līkloči, mīlestība, savstarpējā cieņa, sarunāšanās. Būtu jābūt skaisti un dvēseles stīgas aizķeroši, bet nekā.

Varis Vētra manā atmiņā paliks kā dziedošais aktieris. Otrā zvaigzne vērtējumā vienkārši aiz cieņas par centību un sirsnību. Var just, ka viņš mīl sievieti.

Vērtējums: 2/5

*****

Iesakiet vēl dzejas krājumus, esmu atpalikusi Goodreads izaicinājumā. 😀

Slepenā dziesma. Valentīna Nazarova

kriminālromāns, Latvijas Mediji, jauna grāmataLatvijas Mediji 2018. gads, 352 lpp.

Grāmatas nosaukums “Slepenā dziesma” vedina uz romantikas pusi, tomēr, lai gan netipisks, tas ir kriminālromāns. Sākumā tas vienkārši ir stāsts par Niku, kura ierodas māsas pēdējā dzīves vietā, lai censtos noskaidrot viņas pazušanas iemeslus. Vēlāk romāns pāraug stāstā par apsēstību ar mūziku.

Nikai pamazām iepazīstot cilvēkus, kas pazina viņas māsu, atklājas gan šo cilvēku iekšējās drāmas, gan abu māsu problēmas. Alkohols, narkotikas, kaislības, vardarbība, depresīvs noskaņojums, meli, neveselīgas attiecības, mīlestība un tās trūkums – tas viss šeit ir biezā slānī. Tam pa vidu krogā strādājoši dvīņubrāļi kā tādi eņģelīši. Tas tā drusku par daudz krita acīs.

Intriga savīta labi, man bija vairāki aizdomās turamie un beigās gaidīju kādu šokējošu pavērsienu. Neteikšu, vai manas cerības attaisnojās, tomēr šis nav klasisks kriminālromāns. “Izmeklēšanu” veic meitene, kura nespēj atgūties pēc māsas pazušanas un mātes nāves. Varbūt tāpēc viņa pieņem vairākus neapdomīgus lēmumus, kas ir klajā pretrunā ar visu, ko viņai vajadzētu zināt no krimiķiem, kurus tik cītīgi skatījusies vai lasījusi. Spēcīga naivuma piegarša.

Domāju, ka romāns patiks rokmūzikas faniem un grūpijām. Šeit ir ļoti daudz mūzikas: katras Nikas nosūtītās ziņas sākumā ir kāda dziesma, abas māsas ir kaislīgas melomānes, stāsta centrā ir slavu ieguvusi rokmūzikas grupa un pāris tās dalībnieki, kam šī slava gājusi secen, turklāt Nika dodas uz Glastonberijas festivālu, kur risinās izšķirošie notikumi. Es gan neklausījos grāmatā minētās dziesmas, bet domāju, ka šo dziesmu klausīšanās paralēli lasīšanai varētu dot papildus slāni tekstam. Valentīna Nazarova mīl rokmūziku un tas romānā ir jūtams

Lasot nepameta sajūta, ka “Slepenā dziesma” ir debijas romāns. Vēlāk pameklēju un noskaidroju, ka tā tiešām ir. Tas pats par sevi nav nekas slikts, bet skumji, ka autore vairākās vietās stumj klavieres no krūmiem un vēl citi sīkumi tā īsti neļauj noticēt uzrakstītajam. Noguru no garajiem Glastonberijas aprakstiem, tā šķita kā atrisinājuma pastiepšana garumā, jo autorei gribējās gari un plaši pa to festivālu padzīvoties. Lielāki mūzikas festivālu fani šo apstākli varētu novērtēt pozitīvi.

Vispār šo romānu sāku lasīt tāpēc, ka tas sarakstīts Facebook Messenger ziņu veidā, ko Nika sūta savai māsai Dženai (tas nekas, ka viņa jau 8 gadus pazudusi). Tas likās tā neparasti un atšķirīgi no ierastā. Šādu teksta pasniegšanu gribu uzteikt kā plusu, lai gan es neesmu pati objektīvākā vērtētāja, jo man patīk vēstuļromāni. Romāns lasās raiti, neskatoties uz sižetu un varoņu problēmām, nav pārāk nomācošs. Pie simtās lapas jau biju riktīgi uzķērusies uz āķa un gribējās zināt, kā viss beigsies. Ja gribas izklaidēties ar romānu, kas nav skandināvu drūmais krimiķis un nav par neuzticamu varoni, tad šo var lasīt.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. 

Ko es pašlaik lasu

Precīzāk gan būtu “ko es pašlaik varētu lasīt”, jo vairāk uz grāmatām skatos, nekā tās lasu. Dažas man stāv pie gultas, ik pa laikam notraušu putekļus. Nevarētu teikt, ka vispār nav laika lasīt, bet ir tāds stāvoklis, ka vienkārši domas klīst kur citur. Uzrakstīšu arī par to, bet tagad par tām grāmatām, kuras esmu iesākusi lasīt. Varbūt atcerēšanās arī pamudinās atsākt lasīšanu. Goodreads rāda, ka pašlaik man ir iesāktas 8 grāmatas. Tā vēl nekad ar mani nebija gadījies.

pašlaik lasu, ko lasīt  pašlaik lasu, ko lasīt

Pašlaik visaktīvāk lasu Valentīnas Nazarovas kriminālromānu “Slepenā dziesma”: meitene meklē savu pazudušo māsu un par visu piedzīvoto raksta tai māsai Facebook Messenger. Gaidu to aizraujošo brīdi, kad zem viņas nosūtītās ziņas parādīsies “ziņa ir izlasīta”. Protams, nezinu, vai tāds brīdis pienāks, bet, ja romānu rakstītu es, tad uztaisītu šādu sižeta pavērsienu. Lasās raiti, vietām naivi, vietām sižets izkārtojas pārāk ērti, bet gribas zināt kā viss beigsies.

Lēnām lasu Maikla Bērda “Stāsti par mākslas vēsturi”. Ļoti patīk gan teksts, gan ilustrācijas. It kā vienkārši stāsti, bet izglītojoši un veidojas laba kopaina par to kā vizuālā māksla attīstījusies no alu zīmējumiem līdz mūsdienām.

Šausmīgi patīk Susannas Klārkas “Džonatans Streindžs un Misters Norels”, bet lasu jau mēnešiem ilgi un visu laiku ar atvainošanos pagarinu bibliotēkā termiņu. Neticami reālistisks teksts par Anglijas burvjiem ar fantastiskām zemsvītras piezīmēm.

Arī Antona Čehova “Sakhalin Island” ir ļoti interesanta grāmata. Čehovs vispār raksta labi, ir ļoti vērīgs un interesants stāstnieks. Apbrīnojama uzņēmība pa drausmīgiem Sibīrijas ceļiem doties tik tālu uz Austrumiem. Ar šo grāmatu nekāda steiga, jo tā ir mana.

Gregorija Deivida Robertsa “Šāntarāms” pagaidām stāv pusklausīts, jo vasara mums beidzot ir īsta vasara un tad jau zeķes neadās. Arī neko lielāku nezīmēju vai negleznoju, kas man ļautu klausīties audiogrāmatu. Vispār romāns man patīk, ļoti kolorīti aprakstīta Indija un indieši.

Ada Palmer “Too Like the Lightning” ir uz pilnīgas pauzes jau ilgi. Pusi izlasīju ar lielu aizrautību: neparasta pasaule, interesanti tēli, grūti atkožama intriga.

Karl Ove Knausgard “My Struggle: Book One” tieši tāpat jau ilgi ir uz pauzes. Pārgāja lēno un pamatīgo autobiogrāfiju noskaņojums.

Vai es kādreiz vispār izlasīšu George R.R. Martin apjomīgo sāgu? “A Clash of Kings” mani gaida jau ļoti sen. Zinu, ka traucē manā īpašumā esošā izdevuma sīkā druka, toties grāmata nav smaga un krietni samazinās traumu risks. Kā sāku lasīt tā “jā, mega aizraujoši”. Kā nolieku malā, tā nevaru atsākt.

Vēl man ļoti vajadzētu izlasīt un uzrakstīt par Sūzenas Vudfordas “Kā aplūkot mākslas darbus”. Braucienā uz Stokholmu drusku iesāku lasīt un sapratu, ka šī būs interesanta un vērtīga lasāmviela. Vēl – Santas Montefjores “Mīlas un kara dziesmas” un “Deverilu pils meitas”. Gribējās kaut ko vēsturiski romantisku, bet tā kā pašlaik ar lasīšanu iet švaki, tad Montefjore skumji stāv plauktā. Man žēl, ka izdevniecībai tik ilgi jāgaida, kamēr saņemšos izlasīt šos romānus.

Tas tad viss. Šī ir pēdējā atvaļinājuma diena un mans skaistais plāns “nu tik lasīšu” ir skaisti izkūpējis gaisā.