Īsās atsauksmes #17

Regulāras sazvanīšanās sapulces jaunajā darbā ir krietni uztrenējušas manu klausīšanās spēju, tāpēc šogad vairāk pievēršos audiogrāmatām. Vienīgi ievēroju, ka noklausītais man sliktāk paliek atmiņā nekā izlasītais, tāpēc jāsteidz pierakstīt.

35542133._SX318_Советский секс. Теория и практика. Денис Драгунский

Вимбо 2017. gads, 3h 38min. Lasa autors pats.

Šī noteikti nav kvalitatīva literatūra, bet izklaidei paklausīties var. Grāmatu klubā bija seksa tēma un iepazīties ar padomju gadu seksuālo dzīvi šķita intriģējoši. Kā zināms, tolaik “seksa nebija” un tad nu autors apspēlē, kas tur bija un kas nebija. Izsargāšanās līdzekļi bija, bet tos pirka maz, jo kauns prasīt aptiekā. Sekss arī bija, bet tam bieži traucēja sadzīviski apstākļi, īpaši komunālajos dzīvokļos. Piemēram, jauns pāris četros no rīta aizlavās uz virtuvi nodoties mīlas priekiem, bet tur jau priekšā pāra vecāki tieši ar tādu pašu mērķi. Diezgan praktiska un pragmatiska visa tā padarīšana, romantikas maz.

Pārsvarā viņš stāsta par 1970. gadiem un tad vēl arī ar higiēnu bija tā švakāk, jo dažkārt nebija kur nomazgāties. Turklāt presē rakstīja, ka dušā mazgāties vēlams ne biežāk kā reizi nedēļā, jo uzbudina nervu sistēmu. Var nojaust, ka daži “fakti” un piemēri ietiecas 1990. gados, bet vispār autors ar laiku operē brīvi un šī noteikti nav pat populārzinātniskā grāmata, drīzāk atmiņu un dzirdētu vai lasītu stāstiņu savārstījums. Grāmatas pirmā daļa veltīta “faktiem”, otrā daļa ir “stāsti iz dzīves”. Nesapratu – īsti vai izdomāti, bet vietām diezgan humorīgi.

Vērtējums: 2/5

Kilmeny of the Orchard. L.M. MontgomeryKilmeny of the Orchard. L.M. Montgomery

Klausījos LoyalBooks.com brīvprātīgo ierunātu versiju, apmēram 3,5h. Oriģinālais darbs pirmo reizi izdots 1910. gadā.

Man Montgomerijas darbi saistās ar siltumu, komfortu un labestību, un ļauj man justies labi. Pat traģiski notikumi nešķiet tik traģiski viņas izpildījumā, labais uzvar un visi dzīvo laimīgi. Tāds ir arī viņas mazāk zināmais romāns “Kilmeny of the Orchard”. Bezgala salds un nereāls pēc mūsdienu mērauklas, bet tik mīlīgs un patīkams. Cilvēki ir labi, mīlestība tīra un cēla, viss laimīgi atrisinās. Sižets pasakai līdzīgs: bagāta rūpnieka dēls atbrauc uz Prinča Edvarda salu aizstāt savu sasirgušo draugu skolotāja amatā, aizaugušā ābeļdārzā ierauga skaistu, mēmu sievieti un iemīlas. Tālāk, protams, neliela drāma, sens ģimenes noslēpums, bet īsta mīlestība vienmēr uzvar – kā mēs zinām. Atliek vien maigi nopūsties, ka tas bija cits gadsimts, citi tikumi un citi likumi.

Vērtējums: 3,5/5

The Colors of SpaceThe Colors of Space. Marion Zimmer Bradley

Klausījos LoyalBooks.com brīvprātīgo ierunātu versiju, apmēram 5,5h. Oriģinālais darbs pirmo reizi izdots 1963. gadā.

No romantikas devos dziļā kosmosa ceļojumā. Ļoti viegli klausāma grāmata, sižeta ziņā vienkārša, notikumi risinās strauji. Stāstam ir interesants vēstījums par to, kāpēc augsti attīstītā Lhari rase slēpj no cilvēkiem kosmosa ceļošanas tehnoloģiju. Sižets apmēram šāds: galvenais varonis Bārts iefiltrējas uz Lhari kuģa ar nolūku izzināt noslēpumu kā iespējams ceļot ātrāk par gaismas ātrumu. Viņš un citi cilvēki drusku tā kā ienīst Lhari un uzskata viņus par sliktajiem tieši tāpēc, ka viņi neatklāj savas zināšanas. Seko visādi piedzīvojumi un gan Bārtam, gan Lhari nākas pārvērtēt savus uzskatus vieniem par otru. Man patika šis pavērsiens un ētiskā dilemma. Patika arī tas, ka nebija tāds izteikts ļaunums, pārāk sakāpināta spriedze, kā tas ir mūsdienu romānos. Šī tomēr vairāk ir no tām grāmatām, kas ļauj izklaidēties un justies labi. Iespējams, ka var šķist naivs stāsts mūsdienu izpratnē, bet man ļoti patika stāstā iestrādātais morālais kompass un utopiskā cerība, ka visi var draudzīgi sadzīvot (arī cilvēki, ja pacenšas).

Vērtējums: 4/5

autGreenlights. Matthew McConaughey

Random House Audio 2020, 6h, 46min. Ierunājis autors pats.

Alright, alright, alright. Nav tā, ka es būtu baigā Metjū fane, patiesībā neesmu redzējusi lielāko daļu viņa filmu, bet es nenormāli raudāju pēc “Interstellar” un domāju, ka tas ir pilnīgi legāls iemesls, kāpēc man viņa autobiogrāfija bija jānoklausās. Teikšu uzreiz, ka kopumā man ļoti patika. Ļoti iesaku klausīties, jo Metjū ir fantastiski labi ierunājis (būtu brīnums, ja tā nebūtu). Vienīgi, manuprāt, audio veidā slikti nolasās tie “bumperstickers”, “prescription time” un kas nu tur vēl viņam bija kā gudrās dzīves atziņas. Tās es patiesībā lielu daļu nesapratu un laidu gar ausīm, jo tomēr es un Metjū – mēs esam no dažādām pasaulēm. Viss pārējais – lieliski! Viņš ir ļoti labs stāstnieks ar interesantu dzīves pieredzi.

Man patika tā doma par zaļo un sarkano gaismu dzīvē un, ja no Metjū var kaut ko mācīties, tad tas ir kā neatlaidīgi iet uz savu mērķi un izmantot iespējas, nekad nepadoties. Reiz viņš vairāk nekā gadu (piedošanu, ja te mani atmiņa pieviļ par laika periodu) bija bez darba, jo kategoriski atteica visiem projektiem. Viņš gribēja no romantiskām komēdijām pāriet uz citu lomu spēlēšanu, bet viņam piedāvāja tikai tādas. Viņš spītīgi turējās pie sava mērķa un panāca savu – principā salauza Holivudu. Vispār daudz interesanta, klausīties šo grāmatu bija kā tikties ar asprātīgu, gudru draugu, kuru slava un panākumi nav padarījuši iedomīgu.

Vērtējums: 4/5

The Phoenix Project: A Novel About IT, DevOps, and Helping Your Business Win. Gene Kim, Kevin Behr, George Spafford

Audible Audio 2015, 345 pages, 14h 46min

Kā jau rāda garais grāmatas nosaukums – šis ir diezgan šauras un specifiskas tēmas darbs. Diez vai to var nojaust, bet ļoti interesants romāns, kas vienlaicīgi māca, cik svarīgi ir sadarboties dažādiem IT departamentiem, cik nozīmīga loma un cik ļoti IT ir iesaistīts visos uzņēmuma procesos, ja uzņēmums vēlas biznesa izaugsmi. Lai šo informāciju pasniegtu, autori izdomājuši uzņēmumu, kurš tirgo auto detaļas un smagi atpaliek no konkurentiem, jo nespēj laicīgi palaist nozīmīgu IT projektu. Uzņēmumam ir strauji jāmaina tas, kā strādā IT, kā uzprogrammētais nonāk no programmētājiem līdz gala lietotājam, un vispār jāmaina domāšana par procesu. Ļoti aizraujoši, bet ja neesat jomai tuvu stāvošs cilvēks, tad gan diez vai jēga lasīt.

Vērtējums: 5/5

Rīga – Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts. Sabīne Košeļeva

Rīga - Maskava. Sabīne KošeļevaZvaigzne ABC 2015. gads, 112 lpp.

Nacionālais teātris “Soundcloud” aplikācijā piedāvāja noklausīties vairākus ierunātus latviešu autoru darbus, un es izvēlējos Sabīnes Košeļevas pirmo prozas grāmatu – romānu, vai drīzāk garstāstu. par latvietes un Maskavā dzīvojoša krieva attiecībām. Tur, protams, ir visas attiecību-no-attāluma sāpes un problēmas. un paralēli iet tāds kā latviešu un krievu salīdzinājums. Viņa tā kā cenšas uzsvērt atšķirīgo, bet beigās jau mēs visi esam tikai cilvēki, domājam un jūtam līdzīgi.

Sākums ātri ievilināja sižetā, man patika izvēlētais vēstījuma veids – kā jaunas sievietes atmiņas par postpadomju bērnību un iemīlēšanos no Krievijas atbraukušā puisī. Vēlāk noskaidrojas, ka viņš ir pa pusei baltkrievs, bet aizbraucis no dzimtenes, jo tur nav nākotnes, ja vēlies kaut ko dzīvē sasniegt. Viņa daudz laika pavada vilcienos un autobusos, un tur ir gan kolorīta atmosfēra, gan laiks domāt. Šīs domas ir tiešas un neizskaistinātas, pat dumpinieciskas – tāds iekšējs protests pret pasauli.

Tekstam cauri plūstošās skumjas, nepiederības sajūta iegūst jēgu, kad sižetā nonākam līdz traģēdijai, bet šajā brīdī arī stāsts manās acīs sabojājās. “Angelīnas” nodaļa, lai gan interesanta un traģiska, šķita neiederīga un pēc tās viss teksts vienkārši nenovēršami gāzās no kalna lejā. Tas mani kaitināja un beigās sadusmoja. Radās sajūta, ka autore rakstītu bakalaura darbu, kuram ir noteikts obligātais lappušu skaits. un tad nu viņa maļ domas un fantazē kā nu prot, lai tikai to apjomu savāktu. Žēl, ļoti žēl, jo sākums bija tiešām cerīgs un talants arī ir. Domāju, ka būtu bijis labāk, ja paliktu pie stāsta formāta, nemēģinot izstiept garāku.

Īsti nespēju noticēt tam mīlasstāstam, bet varbūt tas tāpēc, ka varone nebija nekāda romantiskā dvēsele. Uzkrītoši šķita visu laiku tas “krievs”, “krievs”, “krievs”, priekšā un pakaļā tā tautība. Vai tad tiešām sievietes savus mīļotos uzrunā tautībā, nevis kādā mīļvārdiņā vai vārdā? Es saprotu, ka viņa ļoti gribēja uzsvērt to tautības jautājumu, bet tas vienā brīdī sāka likties jocīgi, gandrīz vai kā necieņa pret to vīrieti. Bet nu labi, tas varbūt tikai man šķiet dīvaini.

Vērtējums: 2,5/5

Kalendārs mani sauc. Andris Kalnozols

Oskars KalendārsOrbīta 2020. gads, 336 lpp.

Jau labu brīdi sēžu un domāju, ko lai raksta par “Kalendārs mani sauc”. Tik daudz laba jau ir pateikts un uzrakstīts par šo grāmatu. Daudzi jau lasījuši. Metieni vairākas reizes izpirkti, grāmata gandrīz vai jāmedī – šķiet tāda reta parādība Latvijas grāmatniecībā. Ko gan es vēl varu tādu pateikt kā tikai to, ka man ļoti patika? Bet, protams, man ir savs sakāmais.

Es ārkārtīgi priecājos, ka atkal ir pienākusi tā retā reize, kad uzrakstīta grāmata tā pa īstam, nevis, lai pierādītu spēju veidot sarežģītus teikumus vai atpelnītu kādu stipendiju, nopelnītu kādu balvu, pierādītu savu augsto intelekta līmeni. Intelekta līmeņa sakarā redzēju vienu komentāru ar domu, ka tautai patīk primitīvi teksti. Tur bija aizvainojums un skaudība, ka Kalnozolu lasa tik daudzi, bet viņus mazāk. Tā, it kā tikai gari, paplašināti teikumi ar daudziem īpašvārdiem spētu ietvert sevī dziļas domas. Tie, kuri ir lasījuši “Kalendāru”, zina, ka dziļums tur ir pamatīgs, ja vien esi spējīgs to saskatīt. Ar intelektu vien nepietiek, vajag arī empātiju.

Varbūt “Kalendārs” ir tik izdevies, jo autors neielika sevi rāmjos, nedomāja par to, ko domās lasītāji, kritiķi un citi rakstnieki. Nezinu, protams, vai tā bija, bet man šķiet, ka viņš rakstot bija brīvs no tā visa, un tāpēc Oskars Kalendārs un viņa dienasgrāmata sanākusi tik īsta un patiesa. Protams, sava loma varētu būt arī tam, ka viņš pazīst Oskara prototipu (kā uzzināju no vienas intervijas). Es biju stāvā sajūsmā pēc Jāņa Joņeva “Jelgava 94”, ka latvieši var rakstīt arī tā, un esmu sajūsmā atkal – šoreiz par “Kalendārs mani sauc”. Pa vidu ir bijuši arī citi baudāmi un kvalitatīvi latviešu literārie darbi, bet ne tādi tīrradņi.

Lai nu nebūtu tā, ka es tikai slavēju, tagad ir īstais brīdis pateikt nelielu kritiku. Vietām man šķita, ka Oskara teksts izkrīt no ritma, kļūst pārāk gudrs un cauri izspraucas autora domas kā tāda velna āža kāja. Ne tā, ka tas stipri traucētu, bet varēja tomēr no tā izvairīties. Anotācijā teikts, ka Oskara “prāts strādā kā bērnam, citkārt – ka labāk nekā vairumam pieaugušo”, bet tik un tā vietām tie gudrie teikumi nešķita Oskaram piederīgi. Nevaru arī piekrist šim anotācijas teikumam “Kalnozola rakstības stilā apvienota dzejai radniecīga poētiskā pasaules uztvere, kas izpaužas spilgtā tēlainībā, un maģiskajam reālismam radniecīga atmosfēra”. Nevar “Kalendāra” tekstu salīdzināt ar dzeju vai daudzajiem pārcakinātajiem romāniem, kur visādi dīvaini salīdzinājumi birst kā no pārpilnības raga. Arī maģisko reālismu nesaskatīju. Te ir kas cits. Oskara teksts ir lakonisks, bieži rakstīts īsiem teikumiem, reizēm izdomā savu vārdu kārtību, īpatnējas domas, bet tur nav nekā nereāla vai uz sapņu robežas. Bija arī pāris rindkopas, kas šķita drusku neiederīgas kopainā, atkal saistībā ar pašu Oskara tēlu. Bet visādi citādi – bravo un bravissimo. Mēs (vienkāršā tauta, hahaha) sen jau bijām pelnījuši šādu grāmatu. Bet tas nekas, ja jums nepatiks. Visiem jau nav jāpatīk.

Lasot es smējos un skumu un atkal smējos. Tā kā daudzi jau ir lasījuši, domāju, ka nebūs dižs maiteklis, ja teikšu, ka man viena no skumjākajām vietām šķita brīdis, kad Oskara mamma uzlika elektrisko tējkannu uz gāzes plīts un Oskars saprata to, ko saprata. Tāda sīka, it kā ikdienišķa epizode, bet tik daudz izsakoša. Bija ļoti interesanti sekot līdzi viņa izaugsmei un tam kā viņš atvērās pasaulei un ieguva draugus.

Vēl man Oskara Kalendāra sakarā jādomā par to, cik ļoti mēs izvēlamies šādus cilvēkus neredzēt. Un kas ar viņiem notiek pēc tam, kad nomirst tie, kas par viņiem rūpējās? Es domāju, kādas sāpes bija jāiznes viņa mātei, kādas bailes jāpārdzīvo. Oskara diezgan lielā patstāvība un jaunie draugi (lai gan daudzi gadu ziņā veci), noteikti viņai bija zināms mierinājums. Un vēl es domāju par tām viņa atmiņām no klīnikas. Vai tā vieta viņu nepadarīja tikai slimāku? Jā, jā, tas ir izdomāts stāsts, bet tas tā smagi sasaucas ar stāstiem par reālu cilvēku piedzīvoto RPNC.

Vai es ieteiktu šo grāmatu izlasīt? Simtreiz jā.

Vērtējums: 5/5

Karaļu pēdējais arguments. Džo Aberkrombijs

Džo Aberkrombijs, IzdevniecīvaPrometejs 2020. gads, 688 lpp. Pirmais likums #3, The First Law #3

Ar grāmatu sērijām ir viena bēda: ir grūti uzrakstīt par sērijas otro grāmatu, bet par trešo bieži vien tā ir gandrīz neiespējamā misija. Tomēr, kā zināms, Tomam Krūzam tādas misijas izdodas, tāpēc mēģināšu arī es. Ja vēl neesat lasījuši “Pats asmens” un “Pirms tie pakārti“, tad jāsāk ar tām. Ja esat lasījuši, tad, protams, jālasa arī “Karaļu pēdējais arguments”, lai uzzinātu, kāds bija otrs iemesls mūsu drosmīgo varoņu ceļojumam uz Pasaules malu, kā veicas vecākajam inkvizitoram Gloktam un, galu galā, kā vispār viss beidzas.

Šī bija brīnišķīga atkal satikšanās ar iemīļotajiem varoņiem un dažu jaunu iepazīšana. Joprojām priecājos, cik dzīvi un patiesi ir izdomātie galvenie tēli. Varētu gan padomāt, ka autoram ir zobs uz sievietēm, jo viņu ir maz un tās pašas ne tās jaukākās, bet neviena cēla daiļava neiederētos tajā pasaulē, turklāt Ferro ir iespaidīgs un nozīmīgs tēls, vairāku dāmu vērts. Jāpiezīmē arī, ka sižeta pavedieni raiti satek kopā un nekas no iepriekš notikušā nav bijis lieks. Interesanti, vai jūs spēsiet uzminēt visu par Bajazu pirms paša atrisinājuma. Man nesanāca, lai gan šo to nojautu, un par to man prieks, jo tas bija tāds jauks pārsteigums. Ja jautāsiet man par beigās, tad teikšu, ka tās bija atbilstošas – gan notikumus noslēdzošas, gan cerīgas.

Kad lasu grāmatu sērijas, man parasti ir bail, ka nākamās daļas būs vājākas un nereti tā arī gadās, bet Aberkrombija “Pirmais likums” patiesi pārsteidz ar kvalitāti. Ja vien tas vispār ir iespējams pēc jau tā lieliskās pirmās daļas, nākamās ir tikpat labas, ja ne vēl labākas. Šajā triloģijā ir viss, ko vien varētu vēlēties (vismaz es) no episka fantāzijas darba: ir teicami izstrādāti varoņi, ir labi uzbūvēta pasaule, ir mazliet maģijas, ir aizraujoši notikumi, ir diezgan melns humors, un ir kaut kas netverams, kas raisa sajūsmu par visu kopumā. Ir viegli noticēt. Pāršķīru “Karaļu pēdējā argumenta” pēdējo lapu un vēl pāris dienas staigāju ar sajūtu, ka viss, principā fantāzijas romānus par pasaules glābšanas tēmu varētu arī vairāk nelasīt, jo nekas labāks par šo triloģiju nav un nebūs. Protams, ka es turpināšu lasīt, bet “Pirmā likuma” triloģija stabili ievietojas starp vislabāk uzrakstītajiem un interesantākajiem sava žanra darbiem.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Dinosaurium. Kriss Vormels, Lilija Marija

Laipni lūgtiJāņa Rozes apgāds 2020. gads, 96 lpp.

Ļaujiet man pastāstīt par vēl vienu “Laipni lūgti muzejā” sērijas grāmatu. Jāatzīst, ka es neko daudz par dinozauriem nezināju. Protams, zināju to, ka dinozauri bijuši dažādi, ka kaut kāda iemesla dēļ izmira, ka no dinozauriem attīstījušies putni. Tādas vispārīgas zināšanas, tāpēc “Dinosaurium” mani pārsteidza ar lielo dinozauru dažādību un tajā pašā laikā tie visi ir tik līdzīgi. Vēl tāds neliels, pārsteidzošs fakts: dinozauru laikmetā jau bija pirmie sienāži. Vai esat kādreiz domājuši, cik seni ir sienāži?

Grāmatas nodaļas ir sadalītas pa dinozauru grupām, kas apkopo līdzīgu sugu dinozaurus. Piemēram, ir teropodu grupa, kurā ietilpst teropodi, allozauri, spinozauri, troodonti un citi dinozauri. Īsumā tiek pastāstīts par katras grupas īpatnībām. Tiek stāstīts arī par to, kāda dzīve bija uz Zemes mezozoja ērā, kad valdīja šie lielie un mazie rāpuļi. Dinozauri gan nebija vienīgie dzīvnieki tolaik un jauki, ka ir mazliet pieminēti arī citi, lai dotu plašāku ieskatu “rāpuļu laikmetā”. Tekstu, kā jau ierasts šīs sērijas grāmatām, papildina lielas un krāšņas ilustrācijas.

Ilustrācijas man patika un ļāva labāk iztēloties dzīvnieku aprakstus, tomēr teksts šoreiz neaizrāva. Varbūt tāpēc, ka to daudzo dinozauru apzīmējumi savā ziņā ir tik vienādi, ka grūti atšķirt un atcerēties. Grāmatā varēja arī iekļaut nodaļu par to, kā notiek arheoloģiskie izrakumi un dinozauru pētīšana, kaulu saglabāšana. Man prasījās šo papildus informāciju. Lai nu kā, dabas vēstures interesentiem šī grāmata noteikti varētu patikt, bet dinozauru fani būs sajūsmā, un “Dinosaurium” būs labs izpētes materiāls mazam dinozauru pētniekam vecāku pavadībā.

Vērtējums: 3,5/5.

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.