Slepenā dziesma. Valentīna Nazarova

kriminālromāns, Latvijas Mediji, jauna grāmataLatvijas Mediji 2018. gads, 352 lpp.

Grāmatas nosaukums “Slepenā dziesma” vedina uz romantikas pusi, tomēr, lai gan netipisks, tas ir kriminālromāns. Sākumā tas vienkārši ir stāsts par Niku, kura ierodas māsas pēdējā dzīves vietā, lai censtos noskaidrot viņas pazušanas iemeslus. Vēlāk romāns pāraug stāstā par apsēstību ar mūziku.

Nikai pamazām iepazīstot cilvēkus, kas pazina viņas māsu, atklājas gan šo cilvēku iekšējās drāmas, gan abu māsu problēmas. Alkohols, narkotikas, kaislības, vardarbība, depresīvs noskaņojums, meli, neveselīgas attiecības, mīlestība un tās trūkums – tas viss šeit ir biezā slānī. Tam pa vidu krogā strādājoši dvīņubrāļi kā tādi eņģelīši. Tas tā drusku par daudz krita acīs.

Intriga savīta labi, man bija vairāki aizdomās turamie un beigās gaidīju kādu šokējošu pavērsienu. Neteikšu, vai manas cerības attaisnojās, tomēr šis nav klasisks kriminālromāns. “Izmeklēšanu” veic meitene, kura nespēj atgūties pēc māsas pazušanas un mātes nāves. Varbūt tāpēc viņa pieņem vairākus neapdomīgus lēmumus, kas ir klajā pretrunā ar visu, ko viņai vajadzētu zināt no krimiķiem, kurus tik cītīgi skatījusies vai lasījusi. Spēcīga naivuma piegarša.

Domāju, ka romāns patiks rokmūzikas faniem un grūpijām. Šeit ir ļoti daudz mūzikas: katras Nikas nosūtītās ziņas sākumā ir kāda dziesma, abas māsas ir kaislīgas melomānes, stāsta centrā ir slavu ieguvusi rokmūzikas grupa un pāris tās dalībnieki, kam šī slava gājusi secen, turklāt Nika dodas uz Glastonberijas festivālu, kur risinās izšķirošie notikumi. Es gan neklausījos grāmatā minētās dziesmas, bet domāju, ka šo dziesmu klausīšanās paralēli lasīšanai varētu dot papildus slāni tekstam. Valentīna Nazarova mīl rokmūziku un tas romānā ir jūtams

Lasot nepameta sajūta, ka “Slepenā dziesma” ir debijas romāns. Vēlāk pameklēju un noskaidroju, ka tā tiešām ir. Tas pats par sevi nav nekas slikts, bet skumji, ka autore vairākās vietās stumj klavieres no krūmiem un vēl citi sīkumi tā īsti neļauj noticēt uzrakstītajam. Noguru no garajiem Glastonberijas aprakstiem, tā šķita kā atrisinājuma pastiepšana garumā, jo autorei gribējās gari un plaši pa to festivālu padzīvoties. Lielāki mūzikas festivālu fani šo apstākli varētu novērtēt pozitīvi.

Vispār šo romānu sāku lasīt tāpēc, ka tas sarakstīts Facebook Messenger ziņu veidā, ko Nika sūta savai māsai Dženai (tas nekas, ka viņa jau 8 gadus pazudusi). Tas likās tā neparasti un atšķirīgi no ierastā. Šādu teksta pasniegšanu gribu uzteikt kā plusu, lai gan es neesmu pati objektīvākā vērtētāja, jo man patīk vēstuļromāni. Romāns lasās raiti, neskatoties uz sižetu un varoņu problēmām, nav pārāk nomācošs. Pie simtās lapas jau biju riktīgi uzķērusies uz āķa un gribējās zināt, kā viss beigsies. Ja gribas izklaidēties ar romānu, kas nav skandināvu drūmais krimiķis un nav par neuzticamu varoni, tad šo var lasīt.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. 

Advertisements

Ko es pašlaik lasu

Precīzāk gan būtu “ko es pašlaik varētu lasīt”, jo vairāk uz grāmatām skatos, nekā tās lasu. Dažas man stāv pie gultas, ik pa laikam notraušu putekļus. Nevarētu teikt, ka vispār nav laika lasīt, bet ir tāds stāvoklis, ka vienkārši domas klīst kur citur. Uzrakstīšu arī par to, bet tagad par tām grāmatām, kuras esmu iesākusi lasīt. Varbūt atcerēšanās arī pamudinās atsākt lasīšanu. Goodreads rāda, ka pašlaik man ir iesāktas 8 grāmatas. Tā vēl nekad ar mani nebija gadījies.

pašlaik lasu, ko lasīt  pašlaik lasu, ko lasīt

Pašlaik visaktīvāk lasu Valentīnas Nazarovas kriminālromānu “Slepenā dziesma”: meitene meklē savu pazudušo māsu un par visu piedzīvoto raksta tai māsai Facebook Messenger. Gaidu to aizraujošo brīdi, kad zem viņas nosūtītās ziņas parādīsies “ziņa ir izlasīta”. Protams, nezinu, vai tāds brīdis pienāks, bet, ja romānu rakstītu es, tad uztaisītu šādu sižeta pavērsienu. Lasās raiti, vietām naivi, vietām sižets izkārtojas pārāk ērti, bet gribas zināt kā viss beigsies.

Lēnām lasu Maikla Bērda “Stāsti par mākslas vēsturi”. Ļoti patīk gan teksts, gan ilustrācijas. It kā vienkārši stāsti, bet izglītojoši un veidojas laba kopaina par to kā vizuālā māksla attīstījusies no alu zīmējumiem līdz mūsdienām.

Šausmīgi patīk Susannas Klārkas “Džonatans Streindžs un Misters Norels”, bet lasu jau mēnešiem ilgi un visu laiku ar atvainošanos pagarinu bibliotēkā termiņu. Neticami reālistisks teksts par Anglijas burvjiem ar fantastiskām zemsvītras piezīmēm.

Arī Antona Čehova “Sakhalin Island” ir ļoti interesanta grāmata. Čehovs vispār raksta labi, ir ļoti vērīgs un interesants stāstnieks. Apbrīnojama uzņēmība pa drausmīgiem Sibīrijas ceļiem doties tik tālu uz Austrumiem. Ar šo grāmatu nekāda steiga, jo tā ir mana.

Gregorija Deivida Robertsa “Šāntarāms” pagaidām stāv pusklausīts, jo vasara mums beidzot ir īsta vasara un tad jau zeķes neadās. Arī neko lielāku nezīmēju vai negleznoju, kas man ļautu klausīties audiogrāmatu. Vispār romāns man patīk, ļoti kolorīti aprakstīta Indija un indieši.

Ada Palmer “Too Like the Lightning” ir uz pilnīgas pauzes jau ilgi. Pusi izlasīju ar lielu aizrautību: neparasta pasaule, interesanti tēli, grūti atkožama intriga.

Karl Ove Knausgard “My Struggle: Book One” tieši tāpat jau ilgi ir uz pauzes. Pārgāja lēno un pamatīgo autobiogrāfiju noskaņojums.

Vai es kādreiz vispār izlasīšu George R.R. Martin apjomīgo sāgu? “A Clash of Kings” mani gaida jau ļoti sen. Zinu, ka traucē manā īpašumā esošā izdevuma sīkā druka, toties grāmata nav smaga un krietni samazinās traumu risks. Kā sāku lasīt tā “jā, mega aizraujoši”. Kā nolieku malā, tā nevaru atsākt.

Vēl man ļoti vajadzētu izlasīt un uzrakstīt par Sūzenas Vudfordas “Kā aplūkot mākslas darbus”. Braucienā uz Stokholmu drusku iesāku lasīt un sapratu, ka šī būs interesanta un vērtīga lasāmviela. Vēl – Santas Montefjores “Mīlas un kara dziesmas” un “Deverilu pils meitas”. Gribējās kaut ko vēsturiski romantisku, bet tā kā pašlaik ar lasīšanu iet švaki, tad Montefjore skumji stāv plauktā. Man žēl, ka izdevniecībai tik ilgi jāgaida, kamēr saņemšos izlasīt šos romānus.

Tas tad viss. Šī ir pēdējā atvaļinājuma diena un mans skaistais plāns “nu tik lasīšu” ir skaisti izkūpējis gaisā.

Burvja zeme. Levs Grosmans

Burvji, izdevniecība PrometejsPrometejs 2018. gads, 446 lpp. Burvji #3, The Magicians #3

“Burvju” fani ir sagaidījuši triloģijas noslēdzošo daļu un var sajūsmā lauzt krēslus (ir tā vērts). Pārējiem ieinteresētajiem jāsāk ar sākumu un uzreiz nomierinu, ka visas trīs daļas ir vienlīdz kvalitatīvas un interesantas. Gadās, ka man jautā: “vai tas ir tas pats, kas seriāls?” Nē, atšķirības ir lielas, iesaku drukāto versiju. Kaut vai tāpēc, ka Grosmans ir gudrs rakstnieks, bet šī gudrība uz seriālu nav pārceļojusi.

Tad nu tā. “Burvja zeme” ir ievērojama ar trim lietām:

  1. Kventins pieaug
  2. Spilgti uznācieni atvēlēti vairākiem sieviešu dzimtes personāžiem
  3. Iespaidīgi maģijas apraksti

Tā kā es Kventinu tik labi sapratu, tad man īpašs prieks vērot viņa izaugsmi un briedumu, jo viņš pieaug gan kā cilvēks, gan kā burvis. No “dāmu uznācieniem” īpaši gribas pieminēt Džanetes stāstu par tuksnesi. Iespaidīgi un skaisti. Vispār “Burvja zemē” ir daudz pieminēšanas vērtu epizožu. Tāpat ir feini citāti par grāmatām un iespējams papriecāties par Nevienzemes bibliotēku ar tās unikālo grāmatu krātuvi.

Maģija visu laiku bijusi klātesoša, bet šoreiz tas bija īpaši izteikti, jo Kventinam un citiem jāveic dažas trakoti sarežģītas burvestības. Grosmana burvis ir lingvists, ķīmiķis, fiziķis, matemātiķis, inženieris un pirkstu akrobāts. Man patīk, ka maģija nav tikai vienkārši kaut kāds mistisks spēks, bet daudzām burvestībām varoņiem ir reāli fiziski jāsagatavojas vai gadiem jāmācās īpatnējas valodas.

Dažās epizodēs šķita, ka lietas uzrodas no zila gaisa un pārlieku viegli, bet varbūt tas tāpēc, ka Grosmana varoņi visu laiku rosās un ne vienmēr lasītājam katrs sīkums tiek aprakstīts, atļaujot “ieraudzīt pašam”. Man negribās domāt, ka autors ir drusku sasteidzis darbu, saguris, vai nav gribējis padarīt trešo daļu pārāk apjomīgu. Kā jau iepriekš, Grosmans stāstā iepin smagākas tēmas par savu vietu pasaulē, naidu un mīlestību, vientuļiem bērniem un kurp tas var novest.

Visi pavedieni satek kopā grandiozā noslēgumā un nobeigums atstāj saldsērīgu noskaņu, jo viss tik superīgi beidzas, bet, sasodīts, viss beidzas. Stāstam beigas. Kad durvis uz Filoriju aizvērtas, atliek vien cieņā paklanīties autora priekšā par asprātīgu zināmu fantāzijas literatūras elementu izmantošanu, lai radītu iztēlē dzirkstošu, pārsteidzošu stāstu.  “Burvju” triloģija vislielākā mērā ir portāls uz citu pasauli. Man ir skumji no tās šķirties, bet zinu, ka atgriezīšos.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas atsauksme no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Mājās pārnāca basa. Andra Manfelde

andra manfelde, atmiņu stāstiLatvijas Mediji 2018. gads, 208 lpp.

Šādu stāstu ir tūkstošiem. Citi izstāstīti un pierakstīti, citi nē, varbūt arī neizstāstāmi. Tās ir sāpīgas atmiņas, tik dažādas un reizē tik vienādas. “Mājās pārnāca basa” Andra Manfelde ir iemūžinājusi astoņpadsmit sāpju mirkļus un gadus, ko viņai uzticējuši izsūtītie vai to tuvinieki. Pārsvarā stāsti tapuši no klātienes sarunām, daži no tuvinieku atmiņām, dienasgrāmatām un vēstulēm. Priekšvārdā autore nosauc šo stāstu krājumu par veltījumu, cieņas apliecinājumu un piemiņu tiem cilvēkiem, kuri izturēja Sibīrijā par spīti visam un vēl centās palīdzēt citiem. Man kamols savilkās kaklā jau ar šīm pirmajām rindām un neatlaidās vēl brīdi pēc grāmatas pabeigšanas.

Teikšu godīgi, ka nebūtu ņēmusi šo grāmatu lasīt, ja man neatsūtītu drukai sagatavoto failu “iemest acis”. Iemetu un tā arī paliku. Kāpēc nebūtu ņēmusi? Jo negribas tādas sāpes caur sevi laist. Kāpēc tomēr lasīju? Jo ar pirmajām rindām man iepatikās kā Manfelde raksta, viņa mani emocionāli savalgoja ar savu stilu: mazliet lirisks, mazliet skarbs, bez pārspīlētiem epitetiem un salīdzinājumiem. Viņa pati saka, ka rakstījusi nevis “fotogrāfiski dokumentāli, bet gleznieciski brīvi”. Rezultāts ir vairāki stāsti, kuros aprakstīta vien kāda īsa izsūtījuma  epizode, kas iesit pakrūtē sāpīgāk par garu sāpju ceļa atstāstu un koncentrētā veidā izsaka visas ilgas, pārestības un šausmas, kas bija jāpiedzīvo. Rakstniece radījusi noskaņu un daudz ko pateikusi neuzrakstot.

Stāstītāju pieredze ir līdzīga, tomēr nianses atšķiras un tie nesaplūst vienā masā. Vai tas tā nejauši, vai varbūt autore speciāli atlasījusi – nezinu. Izsūtīto atmiņas vieno bads, trūkums, taiga un stepe, tad lēna iekārtošanās un lielākas vai mazākas rocības iegūšana. Tas – kā paveicas, bet nozīme arī Latvijā palikušo radu sūtītajām paciņām un pašu apķērībai, izturībai un darba spējām. Bērnu sapņi par āboliem, mātes vai tēva mājās nestās maizes druskas. Nāve. Arī citu skaudība un stukačošana. Pat tur, tajos nežēlīgajos plašumos.

Es nevaru saprast un atsakos saprast to alkatību un naidu, kas lika nodot kaimiņu, aizvest no mājām, nodzīt darbā, nomērdēt badā, nošaut tūkstošus. Kas tā ir par bezsirdību? Šajā tumsā kā mazas zvaigznītes iemirdzas tie cilvēki, kuri klusām un cik nu varēdami palīdzēja izsūtītajiem. “Mājās pārnāca basa” ir sāpīgi lasīt, bet stāstos ir arī mazliet gaismas un cerības.

Priecājos, ka varēju stāstus izlasīt. Pamanīju dažas drukas kļūdas, bet varbūt tās būs izķertas nodrukātajā versijā. Klusām cerēju, ka varbūt būs arī kāds “otrās puses” stāsts – no tiem, kuri palīdzēja izsūtīt, bet nav. Ja ir vēlme lasīt izsūtīto atmiņu stāstus, tad šo grāmatu varu ieteikt. Nebūs simtprocentīgi dokumentāls vēstures vēstījums, jo cauri stāstītāju balsīm jūtamas arī Manfeldes literārās izpausmes, bet domāju, ka tam šoreiz nav nozīmes. Atmiņu vērtība nemazinās, lai gan tās ir subjektīvas tāpat kā pierakstīto stāstu izvēle.

Vērtējums: 5/5 (lai gan šādiem stāstiem diez vai vajag vērtējumu un komentārus).

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā. Kriss Stjuarts

Spānija, Andalūzija, ceļojumu atmiņasBaibaBooks 2013. gads, 271 lpp. Driving Over Lemons Trilogy #1

Manā sirdī ir īpaša vieta ceļojumu/ekspatu atmiņu grāmatām, tāpēc jau sen gribēju izlasīt Krisa Stjuarta “Pāri citroniem”. Ja pati nepārceļos audzēt aitas Spānijas kalnos, tad vismaz varu palasīt kā tas izdodas citiem.

Jāsaka, ka Kriss atstāj vieglprātīga un dulla cilvēka iespaidu, bet diez vai kāds apdomīgais un piesardzīgais būtu savā dzīvē pieedzējis to, ko viņš: no “Genesis” grupas dibināšanas līdz aitu cirpšanai dažādās valstīs. Tāpat ir jāpiemīt krietnai dulluma devai, lai nopirktu nolaistu saimniecību Andalūzijā. Lai būtu vēl aizraujošāk, saimniecība ir nepareizajā upes krastā un tilts pār upi ir visai nosacīts. Iespējams, ka pat pašiem par lielu pārsteigumu, Krisam un Annai izdodas iekārtoties un pat attīstīt aitu audzēšanu un viesu uzņemšanu brīvdienu mājā. Domāju, ka lielu lomu spēlē Krisa pozitīvisms un pāris lielisku kaimiņu, kuri viņiem daudz palīdz.

Kriss daudz un ļoti kolorīti apraksta vietējos iedzīvotājus un sadzīvi. Zemnieki šajā Spānijas daļā dzīvo tik vienkārši, ka reizēm pat brīnījos. Dažkārt šķita, ka daži cilvēki ir mazliet kariķēti, lai paspilgtinātu notikumus, bet varbūt viņam vienkārši veicās. Protams, daudz tiek rakstīts par saimniekošanu. Pilsētā dzimušajiem un augušajiem šajā ziņā “Pāri citroniem” varētu nešķist pievilcīga, bet man bija ļoti interesanti lasīt.

Uz beigām gan drusku apnika, dažas epizodes šķita izstieptas un neesmu pārliecināta, vai tik gari vajadzēja rakstīt par meitas piedzimšanu, bet skaidrs, ka jaunais tēvs ir pilnīgā sajūsmā un bērna dzimšana iespiedusi pamatīgu rievu viņa smadzenēs (varbūt arī burtiski – no ģībšanas dzemdību zālē).

Patīkami, ka autors nekautrējas pasmieties par sevi un ir ironisks. Man šāds humors patīk, bet kopējo sajūtu ziņā Pītera Meila atmiņas “Gads Provansā” šķiet veiksmīgākas. Tomēr, ja dabūšu rokā Andalūzijas piedzīvojumu turpinājumu, ar prieku lasīšu.

Vērtējums: 3,5/5