Vienpadsmitā stacija. Emīlija Sentdžona Mandela

apokalipses romāns, Prometejs, jauna grāmataPrometejs 2019. gads, 352 lpp.

Šis nu reiz ir romāns, pēc kura izlasīšanas vēl brīdi gribas sēdēt un blenzt sienā. Ne tāpēc, ka būtu šokējošas beigas vai ārkārtīgi spraigs sižets, bet lai apdomātu izlasīto, nopriecātos, ka esi šeit, nevis viens no romāna tēliem, tad atcerēties par koronavīrusu…. Mjā. Tieši “īstajā” laikā man iekrita šīs grāmatas lasīšana. Negribu šeit vilkt paralēles vai iedziļināties tajā, kas pašlaik notiek pasaulē, bet iztēles zirgi auļo strauji.

Man ir zināma apokalipses/ pēcapokalipses romānu lasīšanas pieredze, bet “Vienpadsmitā stacija” ir kaut kas cits. Nav vampīru vai zombiju, nav arī tā nenormālā spriedze, kas valdīja “Vongezerā”. Ja atceraties, arī tur sākās nāvējoša pandēmija, cilvēki bēga, izdzīvojušo bija maz. Mandelas romāns ir krietni mierīgāks, liegas nostalģijas pārņemts, pat filozofisks. Stāsts ir vienlīdz lielā mērā par cilvēkiem pirms apokalipses kā cilvēkiem pēc apokalipses. Sižets balstās uz dažiem galvenajiem varoņiem, lēkājot laikā ar 20 gadu starpību, un sava noteikta loma ir arī “Vienpadsmitajai stacijai”. Kopumā šķiet, ka visi cilvēki jūtas kā apmaldījušies un viss, ko viņi vēlas, ir nokļūt mājās. Mājas šajā gadījumā ir plašs jēdziens un vairāk saistīts ar sajūtām, nevis fizisku vietu.

Pēcapokalipses pasaulē vēl spilgtāk iezīmējas mākslas un kultūras nozīme, tā ir kā gaisma tumsā. Bibliotēka kādā apmetnē, daži avīžu eksemplāri, ceļojošās teātra un orķestra trupas uzstāšanās, civilizācijas muzejs – tas viss ļauj cilvēkiem uz brīdi aizmirst sarežģīto ikdienu.

Ļoti patika, cik autore visu rūpīgi nostrādājusi. Katrai sīkajai detaļai ir sava jēga un vieta, pat stikla papīra presei. Es precīzi uzminēju, kas ir pravietis, un tas tā forši sasēja kopā sižeta pavedienus. Man patika arī tas, ka liela grāmatas daļa ir veltīta cilvēku attiecībām, kā viņi rīkojas noteiktos apstākļos, kādas izvēles izdara. Kā skumst pēc zudušā, nāk uz muzeju apskatīt motociklu vai datoru, kā bērniem ir grūti pieņemt un saprast, ka lidmašīnas lidoja pa gaisu un sekunžu laikā varēja sazināties ar cilvēku otrā pasaules malā. Kāds tēvs jautāja, vai ir jēga mācīt bērniem par bijušo. Vai ir labāk atcerēties vai aizmirst? Varbūt kļūdos, bet man šķiet, ka pāris varoņi 20 gadus pēc apokalipses savā ziņā pat ir laimīgāki kā pirms tās, jo viņu dzīvei ir lielāka jēga.

Manuprāt, sižeta atrisinājums ir labs un beigas cerīgas, tās šķita iederīgas un vienlaikus arī noslēdzošas. Turpinājums lai paliek lasītāja iztēlei. Vispār man šķiet, ka šo grāmatu ir grūti noraksturot. Anotācija ir pareiza, šeit rakstītais arī, un tomēr romānam piemīt kas netverams. Diez vai kaut kas no rakstītā spēs precīzi raksturot to, kā jūs jutīsieties romānu lasot. Starp citu, šogad angliski iznāks Mandelas “The Glass Hotel” par krimināliem notikumiem ap 2008. gadu un šajā grāmatā parādīsies daži tēli no “Vienpadsmitās stacijas”, bet grāmatas nav saistītas, jaunais romāns esot savādāks arī noskaņas ziņā.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

 

Pilsēta sapņo. Daniels Polaņskis

izdevniecība Prometejs, urbānā fantāzijaPrometejs 2019. gads, 332 lpp.

Godīgi sakot, pagāja neierasti daudz lapu, līdz beidzot ielasījos šajā grāmatā. Vai nu tas bija autora stils, nodaļu uzbūve, vai arī noslēpumainais M un nesaprotamie notikumi, bet sāku jau bažīties, ka šī būs pirmā grāmata no “Prometeja”, kas man ne visai patiks. Tad pēkšņi atradu īsto lasīšanas ritmu un tiku iekšā šajā īpatnējā stāstā. Beigās jau tā aizrāvos, ka tagad kreņķis par grāmatas īsumu un kaifā varbūt esmu iedevusi vienu zvaigzni par daudz, bet lai jau. Pieļauju gan, ka “Pilsēta sapņo” būs na ļubiteļa.

Nevaru drošu sirdi apgalvot, ka sapratu, kas īsti ir M: samērā veiksmīgs mags-pofigists bez ambīcijām, vai tomēr kas vairāk. Visa tā paralēlā Ņujorkas realitāte brīžiem ir tik dīvaina, ka M uz tās fona šķiet visparastākais cilvēks līdz kārtējais notikums šo iespaidu apgāž. Iespējams, ka pārsteidzošākais ir autora izvairīšanās galveno tēlu padarīt par simpātisku klišejisko varoni, kas glābj pasauli, vai vispār kaut ko diži paskaidrot. Cienu autorus, kas nepasniedz visu uz paplātes, vienlaicīgi spējot saintriģēt, aizraut un iekustināt iztēli.

“Pilsēta sapņo” ir vēl viena īpašība, kas vienmēr no manis izpelnās papildus punktus: Polaņskis neskopojas ar sarkasmu un ironiju. Es pat teiktu, ka M ir sarkasma karalis. Brīnišķīgi! Ļoti izbaudīju viņa trāpīgos tekstus. Autora iztēle, kas ģenerējusi uz papīra trakus stāstus ir vēl viens grāmatas pluss. Lasīt “Pilsēta sapņo” ir kā lasīt sapņus. Kā jau sapņos – viss ir neiespējams un vienlaikus iespējams un loģisks. Zem virsējā dīvainību slāņa ir stāsts par dzīvi pilsētā, draudzību, dzīves apnikumu, asu izjūtu meklējumiem un daudz ko citu.

Kas vispār notiek? Fig viņu zina. Tā pa lielam dažkārt nenotiek nekas. M vienkārši ļauj, lai dzīve plūst. Viņš mēdz sēdēt kafejnīcā, dzert kafiju, vai ko stiprāku, un lasīt, līdz uzrodas kārtējais draugs, kam noderētu viņa palīdzība. Seko samērā nekaitīgi notikumi, lai gan gadās arī pa skarbākam brīdim, bet autors nenolaižas līdz to sīkākai aprakstīšanai un tāpēc stāsts kopumā paliek uz pozitīvas nots, spriedzes tikpat kā nav. Tas mani pamatīgi pārsteidza un iepriecināja. Iedomājieties tikai, romāns bez drāmas, iznīcinoša naida un pasaules glābšanas. Nu labi, drusku glābt sanāk, bet tas nav nekāds episkais kvests, kurā varoņi dodas nāvē. Kaut kur bija rakstīts, ka cīņa starp divām Ņujorkas karalienēm draud visu iznīcināt, bet tas ir pārspīlējums. Katrā ziņā tas nav tā kā esam raduši lasīt citās grāmatās un redzēt kino.

Vēl daži “tehniskāki” sīkumi. Katra nodaļa ir atsevišķs notikums, mirklis no M dzīves Ņujorkā noteiktā laika nogrieznī, un to īsto ritmu uzķēru tad, kad vienā piegājienā sāku lasīt pa 1 – 2 nodaļām, pārstājot gaidīt ierasto sižeta attīstību. Tajā brīdī šos notikumus sāku izbaudīt. Iepriekš nebiju saskārusies ar Ulda Šēna tulkojumu, bet šķita iztulkots tā kā tiešām runā, nevis literāri pielaizīti un tas man patika. Redaktore gan šoreiz bijusi neuzmanīga un daži burti pasprukuši nevietā.

Šī ir pozitīva grāmata un tāpēc nobeigšu pozitīvi. Domāju, ka mana mīļākā nodaļa bija par bibliotēku, kas, protams, ir diezgan loģiski, bet tā bibliotēka ir īpaša un tur notikušais bija lielisks melnā humora gabals. Man patika, gribētu lasīt vēl par M piedzīvojumiem.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Sievietes mākslinieces. Flāvija Fridžeri

mākslas grāmata, mākslas pamatiJāņa Rozes apgāds 2019. gads, 176 lpp.

2019. gads man pagāja diezgan izteiktā mākslas zīmē, tāpēc gribu gadu pabeigt ar interesantu mākslas grāmatu. Esmu iecienījusi konspektīvo un izglītojošo grāmatu sēriju “Mākslas pamati”, tāpēc ļoti sapriecājos par trim šīs sērijas jaunumiem. Par vienu no tiem – “Sievietes mākslinieces” – tūlīt pastāstīšu, pārējie vēl gaida lasīšanas rindā.

Teikšu godīgi, ka agrāk nebiju pievērsusi īpašu uzmanību tam, cik maz vēstures rakstos, izstādēs un grāmatās pieminētas sievietes mākslinieces. Es pievērsu uzmanību pašiem darbiem, mākslinieka rokrakstam. Tikai pēc “Stāsti par mākslas vēsturi” un pāris citu “Mākslas pamatu” izdevumu izlasīšanas, es sāku domāt: “hmm, kāpēc es par šādu mākslinieci lasu pirmo reizi, viņas darbi ir lieliski” un “bet kur ir citas mākslinieces, vai tad tiešām bija tikai trīs”. Trīs ir iedomāts skaitlis, bet, jā, tajās grāmatās viņu bija ļoti maz, vien dažas.

“Sievietes mākslinieces” ir vajadzīga un nozīmīga grāmata, jo aizpilda balto caurumu manās un daudzu citu cilvēku zināšanās par mākslas pasaules mazāk zināmo pusi. Protams, šī nav visaptveroša enciklopēdija (tādam statusam labāk der “Great Women Artists” – vairāk kā 400 mākslinieču 500 gadu laikā). Ir pieminētas tikai tās mākslinieces, kas ar saviem darbiem un uzskatiem sniegušas ievērojamu ieguldījumu tēlotājmākslas attīstībā, vai pat mainījušas mākslas uztveri. Likumsakarīgi, ka vizuālā māksla tiek izmantota kā feminisma rupors. Īpaši 20. un 21. gs. mākslinieču galvenā tēma ir feminisms, sievietes ķermeņa uztvere un personīgie pārdzīvojumi. Te gan man gribētos pačīkstēt, ka atlasītās mākslinieces un viņu darbi ir grāmatas autores izvēle un man tā avangarda un performanču bija par daudz. Iespējams, ka “aiz borta” palikušas talantīgas mākslinieces, kuras strādāja/strādā ne tik kliedzoši, ar mazāk aktuālām tēmām, bet vai tāpēc viņu pienesums ir maznozīmīgāks? Tomēr ir saprotama vēlme šokēt publiku, jo tikai tā bieži izdodas likt ieklausīties, domāt un ierosināt pārmaiņas kā to, piemēram, izdarīja “Guerrilla girls” vai Karolī Šnēmane.

Ja man ir jānosauc kādas savas favorītes, tad tās, protams, ir gleznotājas Rozalba Karjēra, Berta Morizo, Alise Nīla, Linete Jadoma-Boakje. Iespaidīgi darbi ir fotogrāfēm Džūlijai Mārgaretai Kameronai (19. gs.) un Grasjelai Iturbidei (mūslaiki). Domāju, ka arī jūs atradīsiet savai iecienītajai tēlotājmākslas jomai pārsteidzošu papildinājumu.

Flāvija Fridžeri grāmatā iekļāvusi vairāk nekā 50 mākslinieces, kas no 16. gs. līdz mūsu dienām darbojušās dažādos mākslas veidos sākot no glezniecības un beidzot ar performancēm. Katrai māksliniecei sniegts īss ieskats viņas dzīvē un daiļradē, minēti svarīgākie notikumi un pievienots nozīmīgākā mākslas darba attēls. Kā ķirsis uz tortes ir laika skala grāmatas beigās ar būtiskākajiem sieviešu sasniegumiem mākslā, zinātnē, politikā un sabiedrībā. Es nespēju beigt domāt, cik agrāk drosmīgām, neatlaidīgām, veiksmīgām un talantīgām bija jābūt šīm sievietēm, lai viņas nespētu ignorēt un ierobežot.

Vēl 1980. gados mākslinieces bija sašutušas, ka viņu darbi netiek pienācīgi atzīti. Runā, ka joprojām mākslinieku vīriešu darbi tiek pārdoti dārgāk, ir prestižāki. Kopš 2018. gada Nacionālajā galerijā Londonā pastāvīgajā ekspozīcijā ir 21 sievietes mākslinieces darbs. Nezinu, vai tas ir daudz, vai maz, bet tiek pieminēts kā nozīmīgs fakts. “The Art Newspaper” 2019. gada sākumā runāja (podkāstā) par pieaugošu tendenci atzīt un izgaismot pagājušo gadsimtu sievietes mākslinieces. Ledus ir salauzts.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

 

Pats asmens. Džo Aberkrombijs

fantāzijas romāns, Aberkrombija triloģija, grāmatu jaunumiPrometejs 2019.  gads, 568 lpp. The First Law #1

Ir tādas grāmatas, par kurām lasītas un dzirdētas daudzas labas atsauksmes, tās pilnībā sakrīt ar manu lasīšanas gaumi, bet izlasīt nesanāk. Tagad no šī saraksta varu izsvītrot Aberkrombija triloģijas pirmo grāmatu “Pats asmens” un teikt, ka visas tās slavinošās atsauksmes ir pamatotas.

Kas par gabalu! Kas par asiņaini asprātīgu un brutālu gabalu! Džordžs R.R. Mārtins var nervozi smēķēt stūrītī. Ja jau sāku par Mārtinu, ar kura “Troņu spēlēm” šo Aberkrombija tiloģiju salīdzina, tad gribu pateikt – es nedomāju,  ka Mārtins ir labāks, vai, ka Aberkrombijs ir labāks. Tomēr ir nianses. Salīdzinot, Mārtins šķiet pamatīgs grafomāns. Viņš vairāk laika velta pasaulei, aprakstiem. Aberkrombijs īpaši nelutina lasītāju ar aprakstiem, es pat teiktu, ka pēc grāmatas izlasīšanas man joprojām ir diezgan miglains priekšstats par pasauli, tehniskajiem sasniegumiem, maģiju, visiem tiem sūdabrāļiem un tā tālāk. Bet man tas patīk, man nevajag, lai visu ar karoti salej mutē.

Vēl – Aberkrombijam nav izteiktu labo un ļauno varoņu. Visi ir cilvēki ar labajām un sliktajām īpašībām, savu motivāciju un sāpēm. Nu labi, arhidiakons Salts izskatās kā ļaunuma iemiesojums, bet man ir nelabas aizdomas, ka viss nav tik vienkārši. Lotārs var šķist iedomīgs un patmīlīgs stulbenis, tomēr viņā iekšā ir kaut kas labs. Abas puses spilgti sadzīvo Deviņpirkstī, kura prātā autors ļauj vairāk ieskatīties. Īpašs tēls ir inkvizitors Sands dan Glokta, pret kuru vienā teikumā var rasties riebums, nākamajā jāsmejas par viņa cinisko humoru, bet trešajā jau žēlums kņudina pakrūtē. Mārtina grāmatās tomēr vairāk šķiet, ka labie varoņi ir labi un sliktie ir ļauni, bet neesmu izlasījusi visu, tāpēc varbūt kļūdos. Starp citu, “Pats asmens” anotācijā ir ļoti precīzi pateikts: “robeža starp varoni un ļaundari ir tik smalka, ka uz tās var sagriezties”.

Grāmatā ir daudz vardarbības, lai gan sākums ir samērā mierīgs. Ar vājiem nerviem lasot, varbūt nevajadzētu vienlaicīgi arī ēst, jo var gadīties, ka kāds tieši tajā brīdī izdomā kādam citam kaut ko nocirst vai uzšķērst. Esmu vairākkārt bijusi neapmierināta ar rakstnieku paštīksmināšanos vardarbības ainās, bet Aberkrombijs ir smalki pastrādājis – nekādas tīksmes nav, grāmatas tēli vienkārši dara to, ko apstākļi prasa. Tomēr man šķiet, ka viņi vairāk nosaka romāna gaitu, nekā reaģē uz notikumiem un tas ir forši. Domāju, ka psiholoģijas studijas un pieredze televīzijā un filmu veidošanā ir ietekmējusi rakstnieku Aberkrombiju.

Lasītājs notikumiem seko no vairāku varoņu skatu punkta. Tas ļauj aptvert plašāku “lauku”. Spriedze tiek vienmērīgi kāpināta, līdz rodas sajūta, ka šis romāns ir kā ūdens katls, ko pamazām uzkarsē līdz verdošai temperatūrai. Grāmata beidzas brīdī, kad ūdens sāk vārīties. Ja man būtu otrā daļa, es būtu automātiski pasniegusies pēc tās un turpinājusi lasīt. Domāju, ja man būtu vairāk laika lasīt, būtu “Pats asmens”izrāvusi cauri dažās dienās, tik aizraujošs tas ir un lasās ļoti raiti. Protams, Aberkrombijs mani “nopirka” arī ar tumšo humoru. Vienīgi pietrūka pasaules kartes, jo gribējās vizualizēt varoņu gaitas, bet tas tikai tāds subjektīvs iebildums. “Pats asmens” man ļoti patika un tikpat ļoti gribētos izlasīt turpinājumu, bet uz to būs jāpagaida.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Slepkabota dienasgrāmatas. 2. grāmata. Marta Velsa

47949438._SX318_Prometejs 2019. gads, 240 lpp., Slepkabota dienasgrāmatas #3 – 4

Jau pēc pirmās grāmatas man bija sajūta, kas tagad apstiprinājās – Slepkabots pievienojas maniem mīļākajiem grāmatu tēliem. Ļoti iespējams arī, ka šī divu grāmatu sērija ir labākais, ko šogad esmu lasījusi vai līdz gada beigām izlasīšu.

Arī otrajā grāmatā Slepkabotam jāglābj cilvēki. Lai gan viņš vislabprātāk skatītos seriālus, visu laiku sanāk tā, ka jāpalīdz tiem stulbajiem cilvēkiem nenomirt. Nav jau tā, ka viņam diži rūpētu, bet, ja vienreiz sākts, grūti apstāties. Kas vēl trakāk – viņam jāizskatās pēc cilvēka un daži cilvēki arī iedomājas, ka viņš par to varētu gribēt kļūt. Te nu parādās viela pārdomām par mūsu iedomību, – ka būt par cilvēku ir labākais, kas var būt.

No manis līdz Slepkabotam ir vēl tālāk kā no Zemes līdz galaktikas tālākajam punktam, bet tā vien gribas teikt “kā es tevi saprotu, vecīt!”. Marta Velsa ir paveikusi brīnišķīgu darbu, uzrakstot fantastiku par kosmosu, robotiem, botiem un tādā garā, kas vienlaikus šķiet cilvēciskāka un reālāka par daudz ko citu. Pieļauju, ka man tagad būtu grūti lasīt kādu citu kosmosa romānu, jo es visur meklētu cilvēcīgo Slepkabotu, viņa ironiju un aizraujošo sižetu, kas pasniegts kā spēlējoties. Te ļoti jāuzteic Ievas Melgalves tulkojums. Tas ir brīnišķīgs.

Nav nekā daudz cita ko teikt, lai pārāk nesaslavētu vai nesāktu runāt par sižetu. Sērija ir lieliska, lasiet. Mans vienīgais mierinājums pašlaik ir tāds, ka 2020. gadā plāno izdot turpinājumu.

Vērtējums: 5/5

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.