10 grāmatas, ko pusaudži ar prieku lasītu skolēnu brīvlaikā

Ar zināmām bažām pārķēru Baltā Runča pamesto stafeškociņu, jo man ir slikta izpratne par to, ko bērni tagad lasa, un ko ir pieņemami lasīt noteiktā vecuma kategorijā. Es agri pārmetos uz pieaugušo grāmatām. Tāpēc atļaušos drusku pārkāpt noteikumus un ieteikt grāmatas pusaudžiem (pamatskolēniem, kuri jūtas pieauguši un vidusskolēniem).

Ko mūsdienu pusaudži lasītu ar prieku? Varu tikai minēt, ka visdrīzāk jebkurā vecumā ar prieku lasa aizraujošas grāmatas un aizkustinošus stāstus. Varētu, protams, turēties pie obligātās literatūras, klasikas, Harija Potera, Vinnija Pūka un citām jau gadiem iemīļotām grāmatām, bet es gribu piedāvāt lasīšanai kaut ko svaigāku un/vai ne tik superpopulāru. Saites no grāmatu nosaukumiem ved uz manām atsauksmēm.

10 aizraujošas grāmatas pusaudžiem

Eleonora un Pārks. Reinbova Rouela

Divu gudru, izstumtu jauniešu pirmās mīlestības stāsts. Man šķita ļoti skaists stāsts, bez muļķībām, ar reālās dzīves skarbumu.

Sarkanās sacelšanās triloģija (Sarkanā sacelšanās. Zelta dēls. Rīta zvaigzne). Pīrss Brauns

Dumpīgi jaunieši izmaina pasauli. Brīdinu gan, ka te būs asinis un nāve, bet triloģija ir patiesi aizraujoša.

Mitago mežs. Roberts Holdstoks

Mīti, arhetipi un savāds mežs. Nav tas vienkāršākais teksts. Diez vai šī jebkad domāta kā grāmata pusaudžiem, bet es to izlasīju pamatskolas beigās un tā uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu.

Grāmatu zagle. Markuss Zusaks

Aizkustinošs un dzīvi apliecinošs stāsts par meiteni Vācijā 2. pasaules kara laikā. Apbrīnoju autora spēju smagu tēmu pasniegt gandrīz rotaļīgi viegli un tomēr tā, ka ir skaidri nošķirama laba rīcība no sliktas.

Jelgava 94. Jānis Joņevs

Jaunība, metāls, tusiņi, Jelgava. Vai tik Joņevs jau nav iekļauts obligātās literatūras sarakstā? Es ceru, ka nav, jo labprātīgi lasītas grāmatas tomēr ir mīļākas nekā obligāti lasītās.

Pieneņu vīns. Rejs Bredberijs

Vasara caur divpadsmitgadīga zēna romantisko skata prizmu. Grāmatas lapās iekapsulēta skaista vasara. Droši var lasīt arī krietni vecāki cilvēki.

Vārnu sešinieka dualoģija (Vārnu sešinieks. Blēžu karaļvalsts). Li Bardugo

Jauniešu grupa – profesionāli zagļi – paveic nepaveicamu zādzību un seko visādas trakas lietas. Ļoti grūti atrauties. Jau atkal brīdinu, ka būs arī asinis, tomēr šeit lielāks uzsvars uz piedzīvojumiem, prāta un roku veiklību.

* * *

Stafetes kociņu nododu Līvai Alksnei un Ivitai Pelnēnai. Viņas ir tuvāk bērniem un varētu caur savādāku pieredzi ieteikt lasāmvielu.

BALTĀ RUNČA STAFETES NOTEIKUMI:

Stafete pavisam vienkārša- ieteikt desmit grāmatas sākumskolēniem un pamatskolēniem. Katrai grāmatai klāt pievienot mazu ieteicošu teikumu. Vai dalīt ieteikumu uz pusēm (piecas sākumskolēniem un piecas pamatskolēniem), vai kā savādāk- tā ir katra brīva izvēle. Tāpat, ja ir vēlme, var pieplusot ieteikumu arī vidusskolēniem (viņiem ar ir skolēnu brīvlaiks). Man gan šķiet, ka viņu lasāmizvēle jau ir pieaugušo kategorijā , bet kāpēc gan ne.

 

Advertisements

Gogoļa disko. Paša Matsinovs

igauņu literatūraJāņa Rozes apgāds 2019. gads, 144 lpp.

Kurš gan ticēs, ka šo trakulīgo literāro darbu sarakstījis lēnīgs igaunis Pāvo Matsins. Autors ir riktīgs blatnoj-stiļaga, kurš palaidis savu iztēli iztrakoties, paturot to tomēr mistiskos krievu klasikas rāmjos. Kā pavēru vākus, tā nevarēju vairs apstāties. Pilnīgi nenormāls gabals. Tādu varētu redzēt sapņos, kad par daudz lasīti krievu klasiķi, skatītas filmas par Gogoli un miegā prāts piemet klāt vēl visādas figņas. Autors ļoti eleganti paspēlējies.

Sākumā šķita, ka lasu Čehovu vai Dostojevski (diemžēl Gogoļa darbus vēl nav sanācis lasīt) un darbība risinās vēsturiskajā Vīlandē. Kad pieminēja kases aparātu un datoru, sapratu, ka manā spriedumā ir pamatīga kļūda. Un tas bija tikai sākums, disko dancis uzņem tempu, kad karmaņņiks Konstantīns Opiatovičs atved uz naktslokālu “Romāns” Nikolaju Gogoli, kas kādā nesaprotamā veidā ir augšāmcēlies no miroņiem. Pamazām viss aiziet pa pieskari un noved līdz ellīgai kulminācijai un epilogam, kas ir kā mierīga ballītes atvadu dziesma, kad viesi pamazām atjēdzas un dodas mājās. Romāna beigas atstāja dziļi ironisku iespaidu. Jāsaka arī, ka lasot vispār nespēju iedomāties, kā tāds ķīselis varētu atrisināties.

Pats augšāmcēlies Gogolis ir diezgan pasīvs tēls, kas vairāk kalpo kā katalizators notikumiem. Biju gaidījusi, ka viņš spēlēs aktīvāku lomu. Toties aktīvi darbojas jau pieminētais godīgais zaglis Opiatovičs, bukinists-zamokinists-ezoteriķis Lasvaldis Pavasars, nelegālo mūzikas ierakstu veidotājs un tirgonis Ādolfs Izrailovičs Šefters ar savu draugu dziedātāju Arkašu un pāris citi kolorīti tipāži. Tieši šo neveiksminieku mēģinājumi noturēties virs ūdens šķita visinteresantākie.

Manuprāt, šoreiz autora stils ir svarīgāks par sižetu. Teksts ir rūpīgi pārdomāts, lietoti vārdi, kas piešķir īsto noskaņu. Autors ir ļoti centies radīt krievu klasikas stilu, papildinot to ar sulīgiem vārdu savirknējumiem, kas raksturo kādu personu vai notikumu. Klāt vēl piemet pa žargonvārdam, priekšmetam vai informācijas druskai, kam tur it kā attiecīgajos apstākļos nemaz nevajadzētu būt. Lasītājam vien atliek izbrīnā ieplest acis un mēģināt šo visu sagremot. Jāpiemin arī Maimas Grīnbergas ekselento tulkojumu, tas ir pelnījis atsevišķu zvaigzni. Savukārt grāmatas vāks ir kā ķirsītis uz putukrējuma.

Man patika šis literārais piedzīvojums un varu “Gogoļa disko” ieteikt tiem, kuri vēlas intelektuālu literatūru, bet visa nopietnā un “pareizā” ir apnikusi.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Ogriņš un Vērdiņš

Vienu pēc otra izlasīju divus dzejas krājumus. Par vienu nezināju neko, par otru nez kāpēc biju iedomājusies, ka tā ir dzeja bērniem. Jā, manas “zināšanas” mēdz būt paviršas, kļūdainas un dīvainas. Tas noved pie interesantiem pārsteigumiem.

dzeja, dzejas krājums, andra ogriņa dzejaPlaukstu šķērsielas. Andris Ogriņš

Mansards 2015. gads, 96 lpp.

Šoreiz man ir neiespējami paskaidrot dzejas krājuma tēmu vai motīvus, iespējams, ka tā ir kustība telpā un laikā, iespējams, ka tie ir mīlas dzejoļi. Dzejoļu teksts ir kā mēģinājumi pierakstīt redzētos sapņus, sirreālas gleznas, scrabble dzejā. Citur man nav gadījies lasīt tik spilgtus un reizē ļoti dīvainus vārdu salikumus: “logu papīrgrozi”, “tumsas klaips”, “lipīgi teikumu purvi”. Neparasts iztēles lidojums, turklāt dzejniekam ir superspēja nekaitināt ar māksliniecisko izteiksmes līdzekļu bagātīgo lietojumu. Piemēram, šīs rindas:

kaiju naglas no krēslas gatavo kastes
kurās apglabāt gaišos mākoņus
šis rudens visticamāk arī uz tumsu

Skaisti, bet saprast pa lielam neko nevarēju. Lasot Ogriņu, apmēram pirmajā trešdaļā atmetu mēģinājumus saprast jēgu un vienkārši baudīju tekstu, šos neparastos vārdu vijumus. Teksts plūda caur mani un uzreiz pagaisa, tomēr pēcsajūtas ir patīkamas. Ieliku 3, bet varētu likt arī 5 zvaigznes.

Vērtējums: 3/5

dzeja, dzejas krājums, Kārļa Vērdiņa dzejaPieaugušie. Kārlis Vērdiņš

Neputns 2015. gads, 88 lpp.

Krājumā ir gan dzeja, gan dzejproza un tematiski tas ir vēstījums par to, kā pieaugušos redz bērni, un kā pieaugušie redz paši sevi un citus ciklā no dzimšanas līdz nāvei un arī pēc tās. Vietām pavīd humors, arī ironija un sarkasms.

Nez, kā tas ir – divdesmit gadus gulēt vienā kapā
ar sievasmāti? Vai tāds ir tas mūžīgais miers?
Pēdējos gados tava cienīgā arī pašvaka,
varbūt drīz tev būs kompānija. Tad tu redzēsi vellu!

Vairāk lasot dzeju, acīs iekritis pieturzīmju trūkums pēdējo gadu dzejā, tāpēc ir zināms pārsteigums tās šajā krājumā sastapt. Dzejolī “Telegramma” Vērdiņš pauž emocionālu atbalstu pieturzīmju lietošanai dzejā. Vai tā būtu pasmaidīšana par tiem dzejniekiem, kuri no pieturzīmēm atteikušies?

Mani pārsteidza, ka daži dzejas un dzejprozas gabali atstāja šausmu stāstu iespaidu. Piemēram, “Kartupeļi”, “Dežūrgaisma”, “Katastrofa” – lieliski, īsi koncentrēti stāsti, ar negaidītu beigu pavērsienu. Ļoti patika. Tomēr pārsvarā dzejoļi ne visai uzrunāja (varbūt nevajadzēja lasīt pēc “Plaukstu šķērsielām”), dzejproza šķita interesantāka. Salīdzinot ar Ogriņu, Vērdiņš ir krietni vieglāk uztverams un tiešāks.

Vērtējums: 3/5

 

Mākslinieki, dzīves ceļā satiktie. Uldis Zemzaris

latviešu mākslinieki, atmiņas par māksliniekiemVESTA-LK 2017. gads, 296 lpp.

Var tikai apbrīnot, kā gadās trāpīt uz īsto grāmatu īstajā brīdī. Tā es bibliotēkā “satiku” Ulda Zemzara atmiņas par savām un citu mākslinieku, ar kuriem viņš kopā mācījies, strādājis vai kā citādi bijis pazīstams, gaitām. Ja interesē māksla un mākslinieki, tad šī grāmata būs interesanta lasāmviela, jo autors raksta raiti, bet taktiski.

Uldis Zemzaris zināms kā produktīvs gleznotājs, kurš kopš 1957. gada arī šo to rakstījis – pārsvarā presei par māksliniekiem jubilāriem. Grāmatā viņš atceras savus mācību gadus J. Rozentāla mākslas skolā un Mākslas akadēmijā, to mācībspēkus un dažus kursabiedrus, vēlāk vairāk pievēršas citiem māksliniekiem. Grāmatas beigās ir daži jubileju raksti: par Ģedertu Eliasu, Jūliju Viļumaini un citiem.

Mācības J. Rozentāla mākslas skolā Zemzaris sāk pēc 2. pasaules kara. Tā ir steigā pārtaisīta daiļkrāsotāju skola, kur vēl pretīgi ož pēc līmes. Mācībspēki pārsvarā tādi, kas kaut kāda iemesla dēļ netiek mācīt Mākslas akadēmijā, vai kur citur. Arī Mākslas akadēmijā iet diezgan raibi, jo kādā brīdī nomaina gandrīz visus profesorus kā pastāvošās varas domāšanai neatbilstošus, piemēram, atbalstošus formālismu mākslā. Tas nekur nederēja, jo vienīgā īstā māksla bija sociālais reālisms, figurālisms. Jaunajiem māksliniekiem bija jāpakļaujas diktātam, ja gribēja pabeigt akadēmiju un vēlāk dabūt valsts pasūtījumus. Avangards, abstraktā māksla tika klusi čubināta pa pažobelēm, ne izstādīta. Interesanti, kā vieni diplomdarbos gleznoja cīņas, padomju varas uzvaras ainas, kamēr citi izvēlējās izlavierēt, gleznojot parastas darba ainas, piemēram, zvejniekus pie tīklu vilkšanas. Pielika gleznai “pareizo” nosaukumu un aiziet.

No atmiņām radās iespaids, – ja biji “pareizs”, kārtīgs mākslinieks, tad varēji labi dzīvot: Mākslinieku savienība piešķīra darbnīcu, varēja pildīt valsts pasūtījumus (labi maksāja) vai strādāt kombinātā “Māksla” (šito man grūti iedomāties – štancēja svarīgu personu portretus kā konservus?). Daudzi strādāja skolās, bet virsotne, protams, bija amats Mākslas akadēmijā, vai Mākslas savienības vadīšana. Ne visi spēja iekļauties. Bruno Celmiņš tika atstumts, Jānim Pauļukam arī negāja viegli. Ne visi gribēja palikt šaurajos padomju mākslas rāmjos.

Tajos gados dūšīgākie gleznotāji brīvdomātāji bija atklājuši, ka māksliniecisku atraisīšanos vislabāk var panākt akvarelējot, jo ūdenskrāsu tehnikai krāsu izplūšanas dēļ būtu visai neprātīgi izvirzīt tās pašas smagās tematiskās prasības, ko eļļas bildēm. Tādēļ akvarelistiem nepārmeta lielo tēmu trūkumu un figurālās nepilnības. Ūdenskrāsu iztecēšana izrādījās drošs alibi, lai iegūtu ideoloģiskās atlaides. Akvarelisti sasparojušies organizēja kopīgās republikāniskās izstādes un guva ar tām plašu popularitāti tautā.

Pats Zemzaris vairāk izvēlējās gleznot portretus, jo tad nebija tik daudz jādomā par sižeta atbilstību ideoloģijai. Tomēr ik pa laikam uztaisīja arī kādu valsts pasūtījumu. Māksliniekam ir jāēd. Gleznas pirka vai pasūtīja tie, kas varēja atļauties. Tās bieži vien tika dāvinātas, jo ko citu dāvināsi, kad veikalos plaukti tukši.

Gan jau autors šo un to noklusējis, bet es guvu labu ieskatu latviešu mākslā un nozīmīgos māksliniekos. Kā pazibēja jauns vārds, uzreiz internetā meklēju šī mākslinieka darbus. Tā ieguvu tekstam papildus informatīvo slāni.  Viss labi, tikai beigās pietrūka nobeiguma rindkopas, un daži pievienotie raksti par māksliniekiem ar nepatīkamu padomju patosa piegaršu, jo rakstīti tajā laikā. Tas tik tāds sīks darvas piliens un priecājos, ka šo grāmatu pamanīju.

Vērtējums: 4/5

 

Laika bērni. Adrians Čajkovskis

Adrians Čajkovskis, izdevniecība Prometejs, fantastikaPrometejs 2018. gads, 496 lpp. Children of Time #1

Kādu brīdi man bija traka doma nerakstīt neko, tikai sajūsmas kliedzienu, tomēr mēģināšu izteikties sakarīgāk un tas būs gari. Īsumā – “Laika bērni” ir lieliski, ņemiet un lasiet.

Romāns sākas ar to, ka pēdējie Zemes iedzīvotāji kosmosa kuģī pamet mirstošo planētu, lai dotos izmisīgā, tūkstošiem gadu ilgā ceļojumā ar cerību atrast apdzīvojamu planētu, ko teraformējuši Vecās Impērijas augsti attīstītie prāti. Tādu planētu viņi atrod, tikai tā ir aizņemta un tās apdzīvotāju attīstības līmenis ir kaut kas tāds, ko parastam cilvēkam grūti aptvert un “sagremot”.

“Laika bērni” uzspridzināja manas smadzenes, pārrakstīja sapratni, izglītoja un aizveda fantastiskā ceļojumā cauri zvaigznēm. Lasīju mēnesi, jo man bija daudz jādomā un nevēlējos steigties. Parasti izlasīju vienu vai divas cilvēku nodaļas, tikpat zirnekļu nodaļu un liku nost līdz nākamai reizei.

Manuprāt, Adrians Čajkovskis ir ļoti gudrs autors. Var, protams, konsultēties ar dažādu jomu speciālistiem, bet, ja nesaproti, ko fiziķis vai biologs saka, tad izdomātais stāsts tāpat sanāks nepārliecinošs. Čajkovskis (starp citu, zoologs pēc izglītības) saprot, ko raksta, un visi attīstības procesi, notiekošais šķiet loģisks un iespējams. Varbūt, ka tādu iespaidu rada pašas ierobežotais zināšanu apjoms un kāds zinātnieks par šo romānu varētu iesmiet, bet tā ir zinātniskā fantastika, tai nav jābūt reālai, tomēr tai nekaitē radīt ticamības efektu un tas šeit ir panākts.

Romāna sižets risinās tūkstošiem gadu un tādu laika apjomu autors ir veiksmīgi atrisinājis, lasītājiem pastāstot galvenos notikumus, svarīgākos pagriezienus gan kosmosa kuģī, gan zirnekļu civilizācijā. Cilvēku pasauli skatām ar klasicista Holsteina acīm, kurš ik pa laikam tiek izrauts no sasaldēšanas kameras, lai kaut ko patulkotu. Bieži viņa pirmais jautājums ir “kas, pie velna, te notiek?” un tieši tāpat var jautāt lasītājs, jo nezina vairāk par Holsteinu.

Cilvēki kā jau cilvēki – kosmosa kuģis “Gilgamešs” ir viņu vienīgās mājas, tomēr viņi pamanās kašķēties, šķelties un ņemties kā jau parasti cilvēki to dara. Mani pārsteidza divas lietas. Pirmkārt, kuģa spēja funkcionēt un nodrošināt cilvēkiem dzīvību tūkstošiem un tūkstošiem gadu ilgi. Otrkārt, cilvēku sasaldēšana un atsaldēšana, kas izklausās tikpat vienkārši kā, kad es iemetu gaļu saldētavā un pēc kāda laika izvelku atsaldēt. Ir daži galvenie varoņi, kas atkal un atkal pamostas, lai savestu kārtībā kuģi, vai piedzīvotu kādus vairāk vai mazāk nervus kutinošus notikumus, bet lielākā daļa guļ sasaldēti kā krava. Viens no nozīmīgajiem tēliem ir Vecās Impērijas zinātniece, kura man uzreiz nepatika un es par viņu domāju tikai kā par zirnekļu prātu čakarētāju, tomēr autors beigās pamanījās pārsteigt.

Notikumus zirnekļu pasaulē pārsvarā stāsta Poršija, Bianka un Fabians (pareizāk sakot, tik lielā laika nogrieznī tās ir vairākas Poršijas, Biankas un Fabiani). Tie ir gudri zirnekļi, kas katrs savā veidā sniedz milzu ieguldījumu zirnekļu attīstībā. Es tagad varētu izplūst garum garā stāstījumā par zirnekļu pasauli, jo tā ir tik pārsteidzoša, bet nedrīkstu, jo laupīšu jums prieku iepazīt šo pasauli pašiem. Man ļoti, ļoti patika kā autors visu to zirnekļu padarīšanu un civilizācijas attīstību bija izdomājis, bet beigas vispār norāva jumtu.

Mēģinu atcerēties, vai esmu lasījusi jebkādu citu romānu par notikumiem kosmosā (ja neskaita A. Orlova humorīgos gabalus) un nevaru, tomēr bija radies priekšstats, ka šādi romāni ir vairāk kā bojeviki. Droši vien vainīga Holivuda. “Laika bērnos” pārsvarā viss rit mierīgi (dažas kaujas ir un tās ir prātā paliekošas), tomēr ir tik interesanti, ka grūti atrauties.

Lai cik neparasta būtu zirnekļu civilizācija un viss pārējais, pārsteidzošākais romānā ir cilvēcība. Nespēju beigt domāt, ka tikpat labi mēs varētu būt zirnekļi, ja nebūtu tik savtīgi. Pret smadzenēm skrāpējas cilvēciskās īpašības, kas piemīt zirnekļiem šajā romānā un tas, cik daudz labāk viņi saprot empātijas un “cilvēcīguma” nozīmi. Ar cilvēkiem ir sarežģītāk. Var teikt, ka savā īpatnā veidā tūkstošu gadu laikā kuģī attīstās jauna civilizācija, bet pavisam gluds tas process nav.

Vai es jau teicu, ka “Laika bērni” ir lieliski? Tieši tā – l i e l i s k i. Bet neticiet man, citādi vēl iestāsies tas skumjais “gaidīju pārāk daudz” efekts. Piebildīšu vien to, ka romāns noslēdzas tik labi, ka turpinājumu var arī nelasīt, jo sākotnēji tāds nemaz nebija plānots. Lasiet “Laika bērnus” un ļaujiet, lai Čajkovskis jūs pārsteidz.

Vērtējums: 5/5

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.