Elpa. Jaunā zinātne par zudušu mākslu. Džeimss Nestors

elpošana, joga, meditācijaHelios izdevniecība 2022. gads, 296 lpp.

Līdz šim es īsti nebiju domājusi par elpošanu. Kamēr vien varu normāli, netraucēti elpot, tas vienkārši notiek. Elpoju un viss. Ko vēl vairāk? Apmēram reizi gadā mēģinu meditēt, bet tas šķiet garlaicīgi un pat sarežģīti, domas aizklīst un nejūtu nekādu efektu. Bet tad nesen atradu īsu meditāciju virkni, kas pamazām audzē šo prasmi: noteiktā ritmā elpot, virzīt domas, un es pirmo reizi sajutu kā elpojot kaut kas manī mainās. Tieši noteikta veida elpošana bija tā, kas radīja labvēlīgu efektu. Šis brīdis bija iemesls, kāpēc pievērsu uzmanību Džeimsa Nestora “Elpai”.

Teikšu godīgi, ka sākumā uz “Elpu” raudzījos skeptiski. Tas apakšvirsraksts tāds savāds. Pat prasīju, vai tā nav kāda ezotēriska, new age figņa vai kas tamlīdzīgs. Tagad zinu atbildi – tā ir populārzinātniska grāmata, kuras autors 10 gadu garumā ir vācis informāciju un pētījis to, kā cilvēki elpo, kas ietekmē elpošanu, kā un kāpēc mūsu elpceļi ir tūkstošu gadu laikā mainījušies, kādas ir senās elpošanas tehnikas un ko tās var dot mūsdienu cilvēkam. Grāmatas beigās pievienotais atsauču un zemsvītras piezīmju daudzums ir iespaidīgs. Džeimss Nestors pats piedalījās elpošanas eksperimentā un secinājumi ir iespaidīgi – elpojot tikai caur muti daudzi ķermeņa fizioloģiskie procesi pasliktinās. Divi eksperimenta dalībnieki gan ir par maz, lai rezultātus varētu attiecināt uz visiem cilvēkiem.

Šajā samērā plānajā grāmatā ir negaidīti liels zināšanu daudzums. Reizēm šādas grāmatas nav viegli lasīt, bet “Elpa” lasās ļoti viegli. Domāju, ka sava nozīme te ir labam tulkojumam, bet autors ir spējis novienkāršot sarežģīto un pasniegt to aizraujošā veidā, sasienot kopā savu pieredzi, medicīnu, senos tekstus un antropoloģiju. Mani pārsteidza zobu, vai precīzāk teikt – košļāšanas, lielā nozīme elpošanas attīstībā. Pārsteidza tas, ka neelpojam ar abām nāsīm vienlaikus un kāda ir katras nāss nozīme. Vispār, ja sākšu uzskaitīt visu, kas mani pārsteidza, tad nāksies pārstāstīt grāmatas saturu. Būs labāk, ja paši izlasīsiet.

Biju pārliecināta, ka cilvēki pārsvarā elpo tikai caur degunu, bet Nestors apgalvo, ka daudzi elpo caur muti. Tas parasti tiek darīts kādu veselības problēmu dēļ un elpšana caur muti visu vērš vēl sliktāku. Sanāk tāds apburtais loks. Vispār iesaku šo grāmatu izlasīt, ja ir elpošanas problēmas, un pacietīgi izmēģināt grāmatas beigās ievietotās elpošanas tehnikas. Tās palīdzot. Elpošana, protams, nav burvju nūjiņa un ļoti labi, ka to arī autors skaidri norāda, tomēr tā var sniegt atbalstu arī citu saslimšanu gadījumā, mazināt trauksmi un citas psihiska rakstura problēmas. Te es sāku saprast meditāciju nozīmi.

Ļoti priecājos, ka paņēmu šo grāmatu izlasīt. “Elpa”, manuprāt, ir viena no labākajām populārzinātniskajām grāmatām, kuras man sanācis lasīt. Tomēr vienmēr jāatstāj vieta šaubām – varbūt neesmu pietiekoši daudz lasījusi. Iespējams, ka grāmatai vajadzēja būt mazliet vairāk “zinātniskai”, ar mazāku personīgās pieredzes devu. Tāpat iespējams,  ka autors ir piegājis faktiem selektīvi – izvēlējies tos, kas der viņam, lai gan tekstā manāmas arī viņa šaubas par uzzināto. Lai nu kā, es nezināju, ka par elpošanu nezinu gandrīz neko. Tagad zinu daudz vairāk un kopumā grāmata man ļoti patika.

Vērtējums: 5/5

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

intīmi.. par grāmatām. Andrejs Panteļējevs

Andrejs Panteļējevs, esejas par grāmatāmZvaigzne ABC, 2021. gads, 176 lpp.

Šķiet, ka pirmo reizi Andreja Panteļējeva vārdu saistībā ar grāmatām pamanīju pēc viņa intervijas Jāņa Rozes “Ziņnesim”. Instagramā vai Tviterī bija izceltas dažas viņa domas par lasīšanu, kas mani uzrunāja. Vēlāk nāca paziņojums par viņa eseju krājumu. Viss tā likumsakarīgi salikās: ieraudzīju, nopirku, izlasīju.

Tikai lasot uzzināju, ka grāmatā apkopotas viņa pārdomas par 70 izlasītām grāmatām, kas iepriekš publicētas Facebook grupā “Izcilas grāmatas”. Sen tajā grupā vairs neesmu, tāpēc par šo niansi nezināju. Tas, ka tie ir Facebook posti, atstāj zināmu ietekmi. Būtu gribējies, lai redaktore vietām piekoriģē sakārtojumu, citādi sanāk savādi: Panteļējevs raksta, ka pēc vairākiem moderniem darbiem izlasījis klasiku, bet tas nesaskan ar to, ko lasītājs saņēmis iepriekšējās lappusēs viņa grāmatā. Nobrukusi hronoloģija, kas mani drusku kaitināja. Tāpat arī dažas citas piezīmes šķiet liekas, jo tām ir jēga tikai iepriekš minētās grupas ietvaros.

Atmetot malā šīs tehniskās nianses, visādi citādi “intīmi.. par grāmatām” ir jauks un interesants ieskats erudīta lasītāja pārdomās. Turklāt viņam ir plaša lasīšanas gaume. Latvieši, ārzemnieki, jaunas un vecas grāmatas, sieviešu literatūra, klasika, fantastika un tā tālāk. Dažkārt viņš par izlasīto grāmatu raksta plašāk, citreiz apcer tikai kādu faktu vai ideju, kas viņu aizķērusi. Pārsvarā viņš ir ļoti maigs savā vērtējumā un nekritizē, tikai dažviet tā caur puķēm izlaužas vāji nojaušama kritika. Grūti teikt, vai tas tā speciāli – neteikt neko sliktu, – vai arī viņam viss patīk un nav tendence kritizēt.

Ja patīk grāmatas par grāmatām, tad domāju, ka patiks arī “intīmi.. par grāmatām”. Ātri izlasāma vienā dienā vai pāris vakaros, tā man ļāva iepazīt diezgan daudzus literāros darbus, ko pati visdrīzāk nelasīšu, un atstāja mazuma piegaršu. Starp citu, grāmatai gaumīgs vizuālais noformējums.

Vērtējums: 3/5

Labāk pasniegt aukstu. Džo Aberkrombijs


Džo AberkrombijsPrometejs 2021. gads, 704 lpp., First Law World #4

Domāju, ka daudziem fantāzijas literatūras cienītājiem Aberkrombija vārds nav svešs. Viņš ir brutāls kā Džordžs R.R. Mārtins, bet ne tik traks grafomāns un ar labu melnā humora devu. Ja lasījāt “Pirmā likuma” trilogiju, tad jums ir skaidrs, ko sagaidīt no Aberkrombija šajā romānā.

Notikumi turpinās tajā pašā pasaulē, tikai citā pasaules daļā – Stīrijā – mazliet vēlāk un ar citiem varoņiem, lai gan tiek pieminēti daži triloģijas tēli un daži citi, piemēram, Vitari darbojas arī šajā romānā. Godīgi sakot, man pietrūka Deviņu Nāvju un Gloktas, bet tur nu neko. Lai gan nežēlīgi slepkavas, es viņiem pieķēros, iemīļoju, pat sapratu. Ar “Labāk pasniegt aukstu” galvenajiem tēliem Drebuli un Monzu man tas īsti nesanāca. It kā tēli labi izstrādāti, rīcība skaidra, bet līdzpārdzīvojums izpalika. Dažas tēlu atklāsmes beigās gan man patika. Interesantāki un savā ziņā dzīvāki šķita Koska (jā, tas pats trakulīgais dzērājs, ko Glokta nolīga pilsētas aizstāvībai) un nerunīgais Draudziņš, arī epizodiskais Šenkts (vispār mistisks un intriģējošs tēls, sagādāja vairākus pārsteigumus).

Tātad, kas notiek? Notiek slepkavošana lielos apjomos. Turklāt Stīrijā sākas pavasaris un tas nozīmē karošanu starp hercogistēm. Sižetu veido bijušās Tūkstoš zobenu ģenerālkapteines Monzas Murkato (tautā “mīļi” sauktas par Kaprīles miesnieci) atriebība 7 cilvēkiem, kuri nogalināja viņas brāli un gandrīz arī viņu pašu. Uzdevums nav viegls un viņa sev palīgos salasa spilgtu slepkavu kompāniju. Man personīgi šķiet, ka ļoti izdevies bija indētāja tēls ar ekselentu notikumu pavērsienu grāmatas beigās.

Atriebības sakarā “Labāk pasniegt aukstu” tika salīdzināts ar “Grāfu Monte Kristo”. Kā liela šī A. Dimā romāna cienītāja es tomēr saku, ka tie ir dažādi. Jā, abos romānos ir iespaidīgs atriebības stāsts, tomēr Edmunds Dantess atriebību paveic daudz izsmalcinātāk un “cilvēciskāk”, beigās šķiet, ka atriebībai bija jēga. Monzas un viņas palīgu slaktiņš tomēr ir kaut kas cits. Par beigu atziņām nerunāšu, jo tad sanāks atklāt pārāk daudz.

Pieļauju, ka kādu var nobiedēt grāmatas apjoms, bet patiesībā, ja ir laiks lasīt, tad izlasīt var ātri, jo Aberkrombijs šeit nevelk laiku garumā ar aprakstiem, viss rit strauji, līķis pēc līķa un tik uz priekšu. Uz grāmatas beigām temps palēninās, bet būtiski notikumi neļauj atslābt. Lai gan šoreiz tik emocionāli nesaslēdzos ar tēliem, šis bija lielisks piedzīvojums, kas beigās liek prasīt vēl. Pasaule asiņaina, tēli brutāli, bet no grāmatas lapām negribējās “izkāpt”.

Vērtējums: 4,5/5

Par 2021. gadu

2021_readingMīļie lasītāji, esmu dzīva. Vienkārši dzīvē notiek tik daudz, ka līdz garākam rakstīšanas formātam netieku. Pilna laika darbs plus intensīvas universitātes studijas nav tā veselīgākā kombinācija. 2021. gads, vai tas biji tu, kas pazibēja gar acīm?

Parunāsim labāk par grāmatām. Par spīti apstākļiem, jūtos atguvusi lasītprieku. Lēnā tempā paspēju pagājušajā gadā izlasīt 26 grāmatas, 8160 lapas. Nav liels cipars, bet pašreizējos apstākļos ar to lepojos. Ļāvos kaprīzēm un mirkļa noskaņojumam lasīt tikai to, ko tajā brīdī sirds prasa. Šis arī bija gads, kad sāku pa kādai grāmatai atkal pirkt un nopirkto arī izlasīt, kas ir diezgan pārsteidzoši.

Gadu iesāku ar vairākām audiogrāmatām, kas atkal ir pārsteidzoši, jo parasti turos pie lasāma nevis klausāma teksta. Starp noklausītajām grāmatām pieminēšanas vērta ir Metjū Makonahija “Greenlights”, ko rudenī izdeva arī pie mums. Paša Metjū lasījumā tā bija brīnišķīga izklaide un mazliet arī raisīja pārdomas, cik daudz ir iespējams ar mērķtiecību un ticību sev.

Starp drukātajiem darbiem noteikti jāpiemin Džo Aberkrombija “Pirmā likuma” triloģijas noslēdzošā daļa “Karaļu pēdējais arguments”. Pilnīga sajūsma, ko tur gari izteikties. Aberkrombijs man tagad ir starp autoriem, kuri noteikti jālasa. Savādāks, bet intelektuāli aizraujošs bija Klēras Nortas “The First Fifteen Lives of Harry August” (ir arī latviski) par atkārtotām dzīvēm. Manu grāmatmīļa sirdi ļoti sasildīja “Books for Living”, kurā Vils Švalbe dalās pārdomās par grāmatām, kas iespaidojušas vai palīdzējušas tikt galā kādos dzīves brīžos.

Kārtējais pārsteidzošais pavērsiens: izlasīju vairākus dāmu romānus. Sagribējās tādu pavieglāku literatūru, kas lieliski atpūtināja smadzenes. Neviens romāns nebija tik izcils, lai tagad to pieminētu. Toties pieminu un iesaku divas psiholoģijas grāmatas: Lorijas Gotlības “Varbūt tu vēlies ar kādu par to parunāt?” (domāju, daudzi šo ir lasījuši) un Gwendoline Smith “The Book of Overthinking”. Šo otro iesaku tiem, kuri vienmēr raizējas par daudz, maļ uz riņķi vienas un tās pašas neveselīgās domas.

Starp 26 grāmatām bija arī 3 latviešu darbi. Interesanta pieredze, bet sajūsmā krēslu laužu tikai par Andra Kalnozola “Kalendārs mani sauc”. Ļoti priecājos, ka noticēju citu sajūsmai un šo grāmatu nopirku. Vienkārši brīnišķīgs stāsts, beidzot kaut kas svaigs un patiess.

Pašās beigās jāpiemin Mišelas Obamas “Izaugt”, ko lasīju ilgi, bet ar prieku. Šis bija interesants ieskats ASV politikā. Mišela kā personība ļoti iedvesmoja.

Ar šo noslēdzu atskatīšanos uz 2021. gadu. Visdrīzāk tieši tikpat impulsīvi turpināšu lasīt arī šogad. Uz galda jau gaida krietna kaudzīte ar grāmatām. Mēģināšu arī dažas atsauksmes uzrakstīt, bet ja te atkal ilgi klusums, tad nebrīnieties – tas ir normāli, jo man priekšā otrais mācību semestris. Viss, čau!

Varbūt tu vēlies ar kādu par to parunāt. Lorija Gotlība

Lorija GotlībaIzdevniecība Helios 2021. gads, 484 lpp.

Man šogad tuvas tēmas, kas saistītas ar mentālo veselību, tāpēc teicu “jā”, kad man piedāvāja šo grāmatu izlasīt. Domāju, ka vasarā šo grāmatu izlasīja daudzi, mana atsauksme vienkārši ir stipri aizkavējusies. Autore Lorija Gotlība ir psihoterapeite ar pieredzi rakstīšanā, savukārt tulkotāja Agnese Orupe ir KBT speciāliste. Šāds salikums man solīja kvalitāti, kurā nevīlos.

Daļēji autobiogrāfija, daļēji dokumentāls un izglītojošs ieskats psihoterapeita praksē un pacientu problēmās. Ļoti iespējams, ka Lorijas un viņas pacientu dzīves grūtībās daudzi saskatīs arī savu problēmu iezīmes un varbūt kādu skaidrojumu vai ideju, kāpēc tā un kā risināt to, kas jūs nomāc.

Liela šīs grāmatas vērtība, manuprāt, ir ieskats tajā, kas notiek aiz psihoterapeita kabineta durvīm, ko dara terapeits, ko dara pacients, kā notiek šādas tikšanās. Galu galā – kas vispār ir psihoterapija. Man līdz šim par to bija tikai aptuvena nojausma, tāpēc grāmatu lasīju ar lielu interesi un ļoti patika, kā, stāstot savu un pacientu stāstus, autore iekļauj arī teoriju viegli uztveramā veidā, lai paskaidrotu, kāpēc mēs darām vai domājam to vai ko citu.

Aprakstītie pacientu stāsti ir dažādi. Lecīgais Džons, kurš tik ļoti noslēdzies sevī, uzvilcis aizņemtības masku, psihoterapeitei tikai pēc ilga laika izdodas uztaustīt īsto sāpju pavedienu. Džūlija, kura mirst no vēža un grib atlikušo laiku izbaudīt un sagatavoties aiziešanai. Vientuļniece Rita, kura dzīvē pieļāvusi nopietnas kļūdas un uzskata, ka nekas labs viņai nepienākas. Ir vēl citi un tad ir Lorija pati, kuru pamet mīļotais vīrietis, viņa nespēj atgūties (jā, arī psihoterapeiti ir tikai cilvēki, bet pacientiem to labāk nezināt) un viņa sāk iet pie mazliet ekscentriska psihoterapeita Vendela, lai atšķetinātu samilzušo problēmu.

Esmu grāmatā atzīmējusi daudzas pārdomu vērtas vietas. Piemēram, par to, ka “mūs visus visvairāk nomoka tieši neziņa”, vai par to, kāpēc par otrajām pusēm mēdzam izvēlēties cilvēkus, kuri raksturā līdzīgi mūsu vecākiem, vai to, ka izeja no kāda stāvokļa vai problēmas parasti ir, bet mēs ne vienmēr spējam to saskatīt. Tiešām daudz vērtīga, bet galvenais: “jābūt godīgam pret sevi un savu psihoterapeitu, ja ejat uz terapiju”. Citādi speciālists nespēj palīdzēt un arī cilvēks pats nespēj sev palīdzēt.

Kopumā grāmata bija ļoti cilvēcīga, izglītojoša un pat izklaidējoša.

Vērtējums: 5/5

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.