Wintering. Katherine May

Wintering by Katherine MayRider 2020, 276 lpp. Grāmatas pilnais nosaukums: “Wintering: The Power of Rest and Retreat in Difficult Times”

Ziemas daudziem no mums ir grūtas dažādu iemeslu dēļ. Man ir grūti samierināties ar tumsu, slapjdraņķi un slidenām virsmām. Tas viss ierobežo pārvietošanos un nenāk par labu mentālai veselībai. Tāpēc diezgan likumsakarīgi izvēlējos šo grāmatu par ziemošanu – kā pārdzīvot šo laiku. Pati lasīju ziemā smagā periodā, kad ļoti vēlējos atpūtu, bet tā nebija iespējama. Grāmata sniedza daļēju mierinājumu, ka arī citiem ir grūti ziemā un ir tikai normāli vēlēties ieziemoties un to arī vajag darīt, ja ir tāda iespēja. Nav jākaunas par to, ka ļauj sev atpūsties, apstādini trako skrējienu, atsakies no kādām iespējām un pavadi dienas klusām mājās. Ziema ir laiks klusumam un mieram.

Autore caur savu pieredzi raksta gan par ziemas norisēm, gan par cilvēku fizisku un emocionālu ziemošanu. Viņa cenšas saprast ziemu sarunājoties ar tiem cilvēkiem, kuri ar to ir daudz ciešākā saskarē: somiem, norvēģiem un citiem, jo Anglijā tomēr ziemas nav tik skarbas, aukstas un garas. Caur šīm sarunām un ceļojumu uz ziemeļiem viņa cenšas saprast kā ziemeļu tautas gatavojas ziemai un sadzīvo ar to, tomēr tas viss ir diezgan virspusēji. Beigās viņa nonāk pie secinājuma, ka ziemu var iemīlēt un iemācīties to izbaudīt vai vismaz izdzīvot pēc iespējas patīkamāk. Ziemošana ir prasme, ko var iemācīties, tikai recepte katram var būt sava. Ziemošana var būt arī par emocionāli grūta dzīves brīža pārlaišanu un arī tas ir jāmāk, jāļauj sev atgūties mierīgākā ritmā, saudzīgi. Autore diezgan daudz runā par šo ziemošanas veidu balstoties savā pieredzē. Kā ziemeļvalsts iedzīvotāja es labi zinu ziemu, zinu, ko nozīmē šie tumšie, aukstie mēneši, bet par grūtsirdīgu dvēseles stāvokli, emocionālu vai fizisku “izkrišanu” no straujā dzīves ritmā, kur tev jābūt darbīgam, priecīgam un veiksmīgam, līdz šim nebiju domājusi kā par ziemošanu, bet tieši tā sanāk.

Grāmata ir sadalīta pa mēnešiem. Sākas ar oktobri un beidzas ar martu. Caur šo laika ritējumu autore domā par savām sajūtām, norisēm dabā un arī tradīcijām. Reizēm gribējās viņai teikt “nu ko tu čīksti, tu nemaz neesi īstu ziemu piedzīvojusi”, bet tas tomēr nav godīgi. Nav tā, ka viņas pieredze un grūtības ar šo gadalaiku būtu mazāk īstas par manām ciešanām no oktobra beigām līdz aprīlim. (Starp citu, šīs ziemas sākums bija vieglāks, jo veselu mēnesi turējās sniegs, kas nozīmēja gaišumu. Es arī mācos to ziemošanas prasmi.) Bija mierinoši lasīt daudzas domas, kur mūsu uzskati un rīcība saskanēja. Piemēram, tas, cik ļoti pietrūkst gaisma, vai kā mainās miega daudzums.

Šī nav tieša recepte kā pārdzīvot emocionāli grūtus laikus vai ziemu kā gadalaiku (un ko gan angliete mums par to var iemācīt?!), tomēr šī grāmata savā ziņā ir dziedinoša, mierpilna lasīšanas pieredze. Ziema reiz beidzas un arī grūti laiki reiz beidzas. “Wintering” lasīju pagājušajā ziemā, bet arī šoziem pārlasu pa kādai lapai.

Vērtējums: 4/5

Melnspārnis. Eds Makdonalds

fantāzijas romāns, PrometejsPrometejs 2022. gads, 350 lpp. Raven’s Mark #1, Kraukļa zīme #1

Visi runā par “Kāpu”, bet īsi pirms tās, decembra sākumā, “Prometejs” izdeva vēl vienu grāmatu – Eda Makdonalda “Melnspārni”. Kāpas ēnā (speciāla vārdu spēle) šī ziņa varētu būt nepelnīti paslīdējusi garām lasītāju prātiem. Būtu žēl, jo romāns ir labs, izklaidējošs.

Jau pēc pirmajām rindkopām iesaucos “Aberkrombij, tas tu?!”, jo jutu lielu līdzību ar šī autora stilu. Manās acīs tas šoreiz ir pluss, uzreiz “jutos kā mājās”. “Melnspārnis” varētu būt Aberkrombija romāns, ja viņš nerakstītu tik daudz (ja atceraties, tad Aberkrombija grāmatas ir diezgan biezas). Makdonalds ar daudz mazāku teksta apjomu pamanās uzburt ļoti interesantu pasauli un satraucošus notikumus, kuros tiek iemesti kolorīti tēli.

Drūma pasaule, naidīga maģija, slepkavnieciski noskaņoti cilvēki un burvji, salauztas dzīves, bet kādam šī pasaule ir jāglābj. Šī ir viena no grāmatām, ko es vairāk “skatījos” nekā lasīju. Bija ļoti viegli spilgti iztēloties Postažu, tur mītošās briesmas (gilingi vien ir ko vērti), mūždien dzerošo Raihaltu, nikno Nennu bez deguna, briesmīgo Dārgumiņu (te spilgti parādās autora melnā humora izjūta) un visu pārējo. Reiz iztēlojos, ka varētu būt burvji, kas spēku savām spējām iegūst no mēnesgaismas un te viņi ir. Man patika, ka ir dažāda veida maģija, dažāda veida spējas.

Galvenais varonis Raihalts Galherovs ir drīzāk antivaronis, kurš tikai meklē kā nopelnīt, lai varētu nomaksāt parādus un piedzerties krogā. Vai vismaz tā sākumā izskatās. Patīkami, ka autors viņa pagātni atklāj pakāpeniski, pamazām audzējot tēla dziļumu, citādi būtu diezgan neticami, ka Raihalts kādam palīdz, cenšas kaut ko sargāt un glābt. Ar pārējiem tēliem gan viņš īpaši nenopūlas. Nevaru teikt, ka Raihalts (vai citi tēli) raisa īpašas simpātijas, bet man simpatizēja tas, ka Raihalts ļoti labi apzinās, ka pats ir sačakarējis savu dzīvi un pats pie visa vainīgs. Tas, ka brīžos, kad viņam svilst pakaļa, viņš dienām dzer krogā, šķiet pilnīgi neloģiski, bet, ja tā padomā, viņš ir alkoholiķis un kā alkoholiķi realitātē rīkojas? Varētu būt, ka tieši tā – aiziet piedzerties, lai kādu brīdi nebūtu jādomā par visiem sūdiem savā dzīvē.

Domāju, ka tikai sērijas turpinājumā labāk izpratīsim apmērus dzelmes karaļu un bezvāržu cīņai. Kurš būs spēcīgāks un viltīgāks, kurš uzvarēs? Cilvēki šajā cīņā ir tikai skudras, smilšu graudiņi. Viņi ir bezvērtīgi, ja vien nevar kaut kā noderēt vienai vai otrai pusei. Kā jau rakstīju – drūma, interesanta pasaule.

“Melnspārnis” lasās ļoti ātri, notikumi risinās strauji un visu laiku gribas zināt – kas tālāk? Man tagad gribas kraukļa tetovējumu, bet, protams, ne tādu kā grāmatā. Vēl man gribas zināt kas notiks, kā viss beigsies. Jāgaida, kad izdos turpinājumu. Īsumā – es labi izklaidējos. Šis būs gards kumosiņš tumšās fantāzijas cienītājiem.

Vērtējums: 4,5/5

Pastkastīte nenosūtītām vēstulēm. Sandra Ratniece

dzeja, Sandra Ratniece, dzejas krājumsJāņa Rozes apgāds 2022. gads, 96 lpp.

Ar Sandras Ratnieces dzeju nebija sanācis iepriekš iepazīties, tāpēc ar prieku paņēmu lasīt viņas otro dzejas krājumu. Diemžēl manās sajūtās saturs palika tikpat neizteiksmīgs kā grāmatas vāks.

Krājums tematiski sadalīts 4 daļās un atšķirībā no citiem dzejas krājumiem, ko esmu lasījusi, šeit ir daudz dzejas ciklu. Šķistu, ka tas varētu veicināt krājuma viengabalainību, tomēr man tas šķita tematiski saraustīts: paklanīšanās trubadūrēm un jūgendstilam, dabas motīvi, personīgas atmiņu ainas un tad nodaļa, kur dzejoļus veido teksts no Otrā pasaules kara laika vēstulēm. Visam cauri vijas dramatisma nots. Var just, ka šīs tēmas ir dzejniecei personīgi nozīmīgas, bet mani atstāja diezgan vienaldzīgu. Tomēr ļoti patika daži dzejoļi ar niansētu dabas tēlojumu, skaudri precīzs bija 1970. gadu komunālā dzīvokļa dzejolis.

Trešo zvaigzni ar prātu ielieku par maz zināmu vārdu plašo lietojumu šajos dzejoļos, par īpatno tēlainību, ko rada šo vārdu krelles un cakas. “Mākulis”, “lodenās krūtis”, “lankainā pļavā”, “pelēksnās sienas”, “grumslas acīs” – tie ir tikai daži piemēri. Ar tiem vārdiem arī tā – sākumā patika, ka tie atrasti un lietoti, varbūt pat darināti jauni, bet vēlāk vienkārši noguru no sasprindzinājuma saprast jēgu. Dzeju jau tā ne vienmēr ir viegli uztvert un, ja vēl jālaužas cauri nemitīgai bezkomatu mazpazīstamu vārdu straumei, tad viss prieks pazūd. Iespējams, ka šis krājums vairāk priecēs literatūrzinātnē profesionāli darbojošos lasītājus, kā to var nojaust pēc grāmatas aizmugurē pievienotajām recenzijām.

“Pastkastīte nenosūtītām vēstulēm” var būt intelektuāli interesants izaicinājums, bet emocionāli – vismaz man – ne visai. Kvalitātes un ideju ziņā Sandras Ratnieces dzeja noteikti nav slikta un savu lasītāju atradīs.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.