Melnspārnis. Eds Makdonalds

Prometejs 2022. gads, 350 lpp. Raven’s Mark #1, Kraukļa zīme #1

Visi runā par “Kāpu”, bet īsi pirms tās, decembra sākumā, “Prometejs” izdeva vēl vienu grāmatu – Eda Makdonalda “Melnspārni”. Kāpas ēnā (speciāla vārdu spēle) šī ziņa varētu būt nepelnīti paslīdējusi garām lasītāju prātiem. Būtu žēl, jo romāns ir labs, izklaidējošs.

Jau pēc pirmajām rindkopām iesaucos “Aberkrombij, tas tu?!”, jo jutu lielu līdzību ar šī autora stilu. Manās acīs tas šoreiz ir pluss, uzreiz “jutos kā mājās”. “Melnspārnis” varētu būt Aberkrombija romāns, ja viņš nerakstītu tik daudz (ja atceraties, tad Aberkrombija grāmatas ir diezgan biezas). Makdonalds ar daudz mazāku teksta apjomu pamanās uzburt ļoti interesantu pasauli un satraucošus notikumus, kuros tiek iemesti kolorīti tēli.

Drūma pasaule, naidīga maģija, slepkavnieciski noskaņoti cilvēki un burvji, salauztas dzīves, bet kādam šī pasaule ir jāglābj. Šī ir viena no grāmatām, ko es vairāk “skatījos” nekā lasīju. Bija ļoti viegli spilgti iztēloties Postažu, tur mītošās briesmas (gilingi vien ir ko vērti), mūždien dzerošo Raihaltu, nikno Nennu bez deguna, briesmīgo Dārgumiņu (te spilgti parādās autora melnā humora izjūta) un visu pārējo. Reiz iztēlojos, ka varētu būt burvji, kas spēku savām spējām iegūst no mēnesgaismas un te viņi ir. Man patika, ka ir dažāda veida maģija, dažāda veida spējas.

Galvenais varonis Raihalts Galherovs ir drīzāk antivaronis, kurš tikai meklē kā nopelnīt, lai varētu nomaksāt parādus un piedzerties krogā. Vai vismaz tā sākumā izskatās. Patīkami, ka autors viņa pagātni atklāj pakāpeniski, pamazām audzējot tēla dziļumu, citādi būtu diezgan neticami, ka Raihalts kādam palīdz, cenšas kaut ko sargāt un glābt. Ar pārējiem tēliem gan viņš īpaši nenopūlas. Nevaru teikt, ka Raihalts (vai citi tēli) raisa īpašas simpātijas, bet man simpatizēja tas, ka Raihalts ļoti labi apzinās, ka pats ir sačakarējis savu dzīvi un pats pie visa vainīgs. Tas, ka brīžos, kad viņam svilst pakaļa, viņš dienām dzer krogā, šķiet pilnīgi neloģiski, bet, ja tā padomā, viņš ir alkoholiķis un kā alkoholiķi realitātē rīkojas? Varētu būt, ka tieši tā – aiziet piedzerties, lai kādu brīdi nebūtu jādomā par visiem sūdiem savā dzīvē.

Domāju, ka tikai sērijas turpinājumā labāk izpratīsim apmērus dzelmes karaļu un bezvāržu cīņai. Kurš būs spēcīgāks un viltīgāks, kurš uzvarēs? Cilvēki šajā cīņā ir tikai skudras, smilšu graudiņi. Viņi ir bezvērtīgi, ja vien nevar kaut kā noderēt vienai vai otrai pusei. Kā jau rakstīju – drūma, interesanta pasaule.

“Melnspārnis” lasās ļoti ātri, notikumi risinās strauji un visu laiku gribas zināt – kas tālāk? Man tagad gribas kraukļa tetovējumu, bet, protams, ne tādu kā grāmatā. Vēl man gribas zināt kas notiks, kā viss beigsies. Jāgaida, kad izdos turpinājumu. Īsumā – es labi izklaidējos. Šis būs gards kumosiņš tumšās fantāzijas cienītājiem.

Vērtējums: 4,5/5

Pastkastīte nenosūtītām vēstulēm. Sandra Ratniece

Jāņa Rozes apgāds 2022. gads, 96 lpp.

Ar Sandras Ratnieces dzeju nebija sanācis iepriekš iepazīties, tāpēc ar prieku paņēmu lasīt viņas otro dzejas krājumu. Diemžēl manās sajūtās saturs palika tikpat neizteiksmīgs kā grāmatas vāks.

Krājums tematiski sadalīts 4 daļās un atšķirībā no citiem dzejas krājumiem, ko esmu lasījusi, šeit ir daudz dzejas ciklu. Šķistu, ka tas varētu veicināt krājuma viengabalainību, tomēr man tas šķita tematiski saraustīts: paklanīšanās trubadūrēm un jūgendstilam, dabas motīvi, personīgas atmiņu ainas un tad nodaļa, kur dzejoļus veido teksts no Otrā pasaules kara laika vēstulēm. Visam cauri vijas dramatisma nots. Var just, ka šīs tēmas ir dzejniecei personīgi nozīmīgas, bet mani atstāja diezgan vienaldzīgu. Tomēr ļoti patika daži dzejoļi ar niansētu dabas tēlojumu, skaudri precīzs bija 1970. gadu komunālā dzīvokļa dzejolis.

Trešo zvaigzni ar prātu ielieku par maz zināmu vārdu plašo lietojumu šajos dzejoļos, par īpatno tēlainību, ko rada šo vārdu krelles un cakas. “Mākulis”, “lodenās krūtis”, “lankainā pļavā”, “pelēksnās sienas”, “grumslas acīs” – tie ir tikai daži piemēri. Ar tiem vārdiem arī tā – sākumā patika, ka tie atrasti un lietoti, varbūt pat darināti jauni, bet vēlāk vienkārši noguru no sasprindzinājuma saprast jēgu. Dzeju jau tā ne vienmēr ir viegli uztvert un, ja vēl jālaužas cauri nemitīgai bezkomatu mazpazīstamu vārdu straumei, tad viss prieks pazūd. Iespējams, ka šis krājums vairāk priecēs literatūrzinātnē profesionāli darbojošos lasītājus, kā to var nojaust pēc grāmatas aizmugurē pievienotajām recenzijām.

“Pastkastīte nenosūtītām vēstulēm” var būt intelektuāli interesants izaicinājums, bet emocionāli – vismaz man – ne visai. Kvalitātes un ideju ziņā Sandras Ratnieces dzeja noteikti nav slikta un savu lasītāju atradīs.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Aptiekārs Melhiors un bendes meita. Indreks Hargla

Zvaigzne ABC 2022. gads, 380 lpp. Apteeker Melchior #3

Vēl nesen kaut kur izteicos, ka gribētos sagaidīt kārtējo aptiekāra Melhiora tulkojumu. Mans pārsteigums bija liels, kad novembra beigās ieraudzīju – ir iztulkots un jau pārdošanā. Skrēju pakaļ un ķēros pie lasīšanas. Šī bija patīkama atkaltikšanās ar apķērīgo aptiekāru, dažiem viņa draugiem un kolorīto viduslaiku Tallinas vidi. Rudens Tallinā iesākas nelāgi: gadatirgus laikā notiek slepkavības mēģinājums. Upuris izdzīvo, bet neko neatceras. Visi nesapratnē kasa galvas, arī Melhiors apjucis.

Apmēram līdz grāmatas vidum sižets virzās ļoti lēni. Tiek spriests, ko par atmiņas zudumiem raksta dominikāņiem pieejamās grāmatās, tiek iztaujāts nelaimīgais puisis un bendes meita, kura redzēja uzbrukumu, bet šķiet, ka autors vairāk aizrāvies ar vēlmi padalīties ar visiem faktiem, ko uzzinājis par to laiku politisko saspīlējumu, naudas maiņu, teoloģiskiem disputiem un tādā garā. Gandrīz sāku garlaikoties, jo vienīgā izklaide bija viduslaiku ārstniecības metodes. Toties ap grāmatas vidu sākas strauja darbība, kas neatlaiž lasītāju līdz pat pēdējai lapai un noved pie asprātīga atrisinājuma. Te beidzot ir mans mīļais Melhiors visā savā varenībā un traģiskumā.

Lai gan sākumā drusku piktojos par autora vēlmi tik pamatīgi stāstīt par to seno laiku dzīvi, tomēr tieši daudzās detaļas, ko uzzinu no šīs detektīvsērijas, man patīk un vilina. Kur gan vēl es tik viegli uzzinātu par pilsētnieku pirts paražām un noteikumiem, par pusaizliegtām kauliņu un kāršu spēlēm, bendes darbu, siļķu tirgu un daudz ko citu? “Man kā vēsturniecei” ļoti patīk. Protams, man patīk arī Melhiors un viņa godīguma un taisnīguma izjūta, kas gan netraucē būt viltīgam, kad tas vajadzīgs. Viņa dzimtas lāsts šķiet diezgan traks autora fantāzijas auglis. Interesanti, vai Harglam ir padomā tam kāds atrisinājums.

Starp visiem brutālajiem un vardarbīgajiem skandināvu detektīviem sērija par Melhioru ir patīkams izņēmums. Protams, slepkavo un diezgan brutāli, bet noskaņa ir savādāka. Gaidu un ceru, ka iztulkos un izdos arī ceturto daļu.

Vērtējums: 3,5/5