Karaļu pēdējais arguments. Džo Aberkrombijs

Džo Aberkrombijs, IzdevniecīvaPrometejs 2020. gads, 688 lpp. Pirmais likums #3, The First Law #3

Ar grāmatu sērijām ir viena bēda: ir grūti uzrakstīt par sērijas otro grāmatu, bet par trešo bieži vien tā ir gandrīz neiespējamā misija. Tomēr, kā zināms, Tomam Krūzam tādas misijas izdodas, tāpēc mēģināšu arī es. Ja vēl neesat lasījuši “Pats asmens” un “Pirms tie pakārti“, tad jāsāk ar tām. Ja esat lasījuši, tad, protams, jālasa arī “Karaļu pēdējais arguments”, lai uzzinātu, kāds bija otrs iemesls mūsu drosmīgo varoņu ceļojumam uz Pasaules malu, kā veicas vecākajam inkvizitoram Gloktam un, galu galā, kā vispār viss beidzas.

Šī bija brīnišķīga atkal satikšanās ar iemīļotajiem varoņiem un dažu jaunu iepazīšana. Joprojām priecājos, cik dzīvi un patiesi ir izdomātie galvenie tēli. Varētu gan padomāt, ka autoram ir zobs uz sievietēm, jo viņu ir maz un tās pašas ne tās jaukākās, bet neviena cēla daiļava neiederētos tajā pasaulē, turklāt Ferro ir iespaidīgs un nozīmīgs tēls, vairāku dāmu vērts. Jāpiezīmē arī, ka sižeta pavedieni raiti satek kopā un nekas no iepriekš notikušā nav bijis lieks. Interesanti, vai jūs spēsiet uzminēt visu par Bajazu pirms paša atrisinājuma. Man nesanāca, lai gan šo to nojautu, un par to man prieks, jo tas bija tāds jauks pārsteigums. Ja jautāsiet man par beigās, tad teikšu, ka tās bija atbilstošas – gan notikumus noslēdzošas, gan cerīgas.

Kad lasu grāmatu sērijas, man parasti ir bail, ka nākamās daļas būs vājākas un nereti tā arī gadās, bet Aberkrombija “Pirmais likums” patiesi pārsteidz ar kvalitāti. Ja vien tas vispār ir iespējams pēc jau tā lieliskās pirmās daļas, nākamās ir tikpat labas, ja ne vēl labākas. Šajā triloģijā ir viss, ko vien varētu vēlēties (vismaz es) no episka fantāzijas darba: ir teicami izstrādāti varoņi, ir labi uzbūvēta pasaule, ir mazliet maģijas, ir aizraujoši notikumi, ir diezgan melns humors, un ir kaut kas netverams, kas raisa sajūsmu par visu kopumā. Ir viegli noticēt. Pāršķīru “Karaļu pēdējā argumenta” pēdējo lapu un vēl pāris dienas staigāju ar sajūtu, ka viss, principā fantāzijas romānus par pasaules glābšanas tēmu varētu arī vairāk nelasīt, jo nekas labāks par šo triloģiju nav un nebūs. Protams, ka es turpināšu lasīt, bet “Pirmā likuma” triloģija stabili ievietojas starp vislabāk uzrakstītajiem un interesantākajiem sava žanra darbiem.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Dinosaurium. Kriss Vormels, Lilija Marija

Laipni lūgtiJāņa Rozes apgāds 2020. gads, 96 lpp.

Ļaujiet man pastāstīt par vēl vienu “Laipni lūgti muzejā” sērijas grāmatu. Jāatzīst, ka es neko daudz par dinozauriem nezināju. Protams, zināju to, ka dinozauri bijuši dažādi, ka kaut kāda iemesla dēļ izmira, ka no dinozauriem attīstījušies putni. Tādas vispārīgas zināšanas, tāpēc “Dinosaurium” mani pārsteidza ar lielo dinozauru dažādību un tajā pašā laikā tie visi ir tik līdzīgi. Vēl tāds neliels, pārsteidzošs fakts: dinozauru laikmetā jau bija pirmie sienāži. Vai esat kādreiz domājuši, cik seni ir sienāži?

Grāmatas nodaļas ir sadalītas pa dinozauru grupām, kas apkopo līdzīgu sugu dinozaurus. Piemēram, ir teropodu grupa, kurā ietilpst teropodi, allozauri, spinozauri, troodonti un citi dinozauri. Īsumā tiek pastāstīts par katras grupas īpatnībām. Tiek stāstīts arī par to, kāda dzīve bija uz Zemes mezozoja ērā, kad valdīja šie lielie un mazie rāpuļi. Dinozauri gan nebija vienīgie dzīvnieki tolaik un jauki, ka ir mazliet pieminēti arī citi, lai dotu plašāku ieskatu “rāpuļu laikmetā”. Tekstu, kā jau ierasts šīs sērijas grāmatām, papildina lielas un krāšņas ilustrācijas.

Ilustrācijas man patika un ļāva labāk iztēloties dzīvnieku aprakstus, tomēr teksts šoreiz neaizrāva. Varbūt tāpēc, ka to daudzo dinozauru apzīmējumi savā ziņā ir tik vienādi, ka grūti atšķirt un atcerēties. Grāmatā varēja arī iekļaut nodaļu par to, kā notiek arheoloģiskie izrakumi un dinozauru pētīšana, kaulu saglabāšana. Man prasījās šo papildus informāciju. Lai nu kā, dabas vēstures interesentiem šī grāmata noteikti varētu patikt, bet dinozauru fani būs sajūsmā, un “Dinosaurium” būs labs izpētes materiāls mazam dinozauru pētniekam vecāku pavadībā.

Vērtējums: 3,5/5.

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Botanicum. Keitija Skota, Ketija Vilisa

Laipni lūgti muzejā, grāmata par botāniku Jāņa Rozes apgāds 2020. gads, 96 lpp.

Tiklīdz ieraudzīju “Botanicum”, bija skaidrs, ka man šo grāmatu vajag. Domāju, ka vispār visa “Laipni lūgti muzejā” sērija ir vērtīga un var kalpot kā kvalitatīva dāvana sev vai citiem.

“Botanicum” ir kā dabas muzejs (bet tikai augi) zinātkāriem prātiem, kas parāda augu attīstību uz Zemes no pašiem pirmsākumiem. Saturs sadalīts 7 tematiskās nodaļās par kokiem, lakstaugiem, sūnām un citiem augiem. Tekstu papildina brīnišķīgas Keitijas Skotas ilustrācijas, kurās attēloti gan veseli augi, gan, piemēram, sēklas šķērsgriezums. Teksta nav pārāk daudz un domāju, ka tas ir viegli uztverams dažādiem vecumiem un zināšanu līmeņiem.

Es pavadīju daudzas stundas pētot ilustrācijas un cenšoties atmiņā saglabāt interesantus faktus. Piemēram, ananasu no Amerikas uz Eiropu atveda Kristofors Kolumbs. Savukārt, uz Ameriku viņš aizveda cukurniedres. Grāmatas pētīšana izpaudās interesantā “blaknē” – pastaigās ejot, cītīgāk vēroju sūnas, lapas un pēc atrastās zīles noskaidroju, ka pilsētas parkā aug šarlaksarkanais ozols.

Tekstā atradu pāris neprecizitātes, bet pieļauju, ka tās radušās aiz neuzmanības. Piemēram, sajaucot vietām miljonu ar miljardu. Citu iebildumu man nav kā vien tas, ka grāmata varēja būt biezāka. Tā pamatīgi uzkurināja manu ziņkāri, bet līdz galam to neapmierināja, tomēr pieļauju, ka citiem (teiksim jaunajiem lasītājiem) grāmatas apjoms varētu būt tieši laikā. “Botanicum” ir tik skaista, ka gribas to pētīt vēl un vēl. Pasniegtā informācija rada vēlmi iet pētīt dabā un lasīt padziļinātāk par botāniku.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Sērgas laikā. Paolo Džordāno

sērgas laikā Jāņa Rozes apgāds 2020. gads, 48 lpp.

Es “Sērgas laikā” izlasīju tikai 2020. gada beigās, tā simboliski noslēdzot šo trako gadu. Bija interesanti salīdzināt, ko Džordāno domā pandēmijas sākumā un ko domāju es, kad zināms un piedzīvots jau daudz vairāk.

Autora racionālā, matemātiskā pieeja vīrusa izplatībai, cilvēku uzvedībai sniedza zināmu mierinājumu un ļāva mazliet savādāk padomāt par notiekošo. Viņš pieskaras cilvēka dabai pretoties ierobežojumiem, (ne) ticībai, viedokļiem, un kāpēc nākotnē līdzīgas pandēmijas atkārtosies biežāk. Džordāno saka, ka mums vajadzētu mācīties no vīrusiem: steigšus mainīties, pielāgoties. Mēs smagi zaudēsim, ja to nedarīsim.

“Sērgas laikā” mazās esejas rakstītas februāra beigās – marta sākumā un rekordātrā tempā iztulkotas (pateicoties Dacei Meierei), un izdotas pie mums. Tolaik inficēšanās gadījumu skaits pārsniedza 85 tūkstošus, mirušo skaits tuvojās 3 tūkstošiem. Ja neskaita skaitļus, viss pārējais joprojām ir sāpīgi aktuāls.

“Tātad kā patiešām var apturēt infekciju?”

“Ar vakcīnu.”

“Un ja vakcīnas nav?”

“Ar vēl lielāku pacietību.”

Lasīju viņa pārdomas un sapratu, ka mēs zinām krietni vairāk par vīrusu, ir izstrādāta vakcīna un sākta vakcinācija, bet daudzviet un daudzi savās bailēs, uzskatos un darbībās ir tādi paši kā 2020. gada sākumā, tāds pats haoss. Tie, kas piesargājās un saprata gada sākumā, tie piesargājas un saprot arī gada beigās, pārējie turpina uzskatīt, ka “tā jau tikai gripa” (it kā gripa būtu jauka pastaiga parkā) un tā tālāk.

Zinu, ka citi šo mazo grāmatiņu steidza lasīt, kad tā iznāca gada pirmajā pusē. Man tad negribējās, pietika ar satraucošajām ziņām. Tagad es labprāt vēl palasītu, ko Paolo Džordāno domā par šo pandēmiju.

Vērtējums: 4/5

Tu nevari dabūt visu, ko gribi. Vladis Spāre

Vladis Spāre

Zvaigzne ABC 2015. gads, 399 lpp.

Vladis Spāre manā uzmanības lokā nonāca pateicoties kādai “Piedzīvot lappuses” podkāsta sarunai. Pēc tam bija nejauša laimīga sagadīšanās nocenoto grāmatu stendā. Tagad grāmata aizceļojusi pie māsas, bet man ir zināmas aizdomas, ka viņai varētu nepatikt, jo, būsim godīgi, šis tomēr ir diezgan specifisks romāns. Labā nozīmē specifisks un tomēr. Krematorija un haltūras – šis vien ir ko vērts.

“Tu nevari dabūt visu, ko gribi” ir absurds, melnā humora pilns gabals par vienu vasaru Pepiņa, Sofijas, Villija un Betijas dzīvē. Pepiņš ir neveiksmīgs mākslinieks, Sofija strādā masāžas salonā, Villijs – krematorijā, bet Betija ir dzejniece. Viņi visi ir “mazie cilvēki”, kuri mēģina kaut kā nopelnīt. Varbūt vienīgi Betija nē. Betiju vairāk uztrauc kaķa līķis ledusskapī, pazudušais brūtgāns un pašas dzeja. Pepiņu un Villiju lielā mērā interesē dzīves filozofiskā puse, kamēr Sofija gan grib izrauties, tikt kādā labākā vietā. Kolorīta grupa ar tikpat kolorītiem piedzīvojumiem un dialogiem. Reizēm šķiet – nu nenotiek dzīvē šitādas muļķības! Tad palasi ziņas, interneta komentārus un saproti, ka notiek gan, tādi tēli ir pilnībā iespējami, turklāt vēl ļoti saprātīgi salīdzinājumā ar internetā lasīto.

Varbūt es pārāk maz lasu latviešu literatūru, bet Spāres romāns šķita kā svaiga gaisa malks starp pārnopietno un skumjo vēstures aprakstīšanu, kas tik plaši manāma mūsu literatūrā. Reizēm gribas ko mazāk nopietnu. Uz romāna beigām gan uzvēdīja eksistenciālas skumjas par neveiksmīgo dzīvi, bet autors laikus attapās un pievērsās Villija panākumiem kremēšanas haltūrās. Savukārt romāna sākumā drusku par daudz krita acīs spilgtie valodas izpušķojumi, līdz sižets pārņēma savā varā, bet tā ir mana personīgā nepatika pret pārlieku teksta izcakināšanu, kam piekasos arī citos literārajos darbos.

Jāsaka, ka uz beigām es saguru no visiem piedzīvojumiem un bieži vien absurdajām sarunām, jo likās, ka jau ir par daudz un mūsu straujā dzīve prasa ātrāk sasniegt rezultātu. Kopumā gan pārsteidzoši patīkams lasāmgabals, kas ļāva krietni izsmieties (varbūt labāk nelasīt sabiedriskajā transportā).

Vērtējums: 4/5